Vikipēdija

Dalībnieks:Maranello Prime/Smilšu kaste

< Dalībnieks:Maranello Prime

Renegāts labot šo sadaļu

Tēli labot šo sadaļu

 
 
 
Seriāla galvenie tēli — Lorenco Lamass (pa kresi), Brenskombs Ričmonds (centrā) un Ketlīna Kīnmonta (pa labi).
  • Rīno Reiness (Reno Raines), atveido Lorenco Lamass — seriāla galvenais tēls, bijušais Sandjego policists un karavīrs, kas tiek apmelots noziegumā, kuru nav pastrādājis; spiests bēgt un izvairīties no likumsargiem, kļūstot par renegātu un atlīdzības mednieku zem segvārda Vinss Bleks (Vince Black), labi pārvalda dažādas cīņas mākslas (pašaizsardzību), cenšas ievērot taisnību un vest pie atbildības citus likumpārkāpējus (par spīti tam, ka pats atrodas policijas meklēšanā), pārvietojas ar motociklu.

Kalifornijas saimniecība labot šo sadaļu

 
Skats uz citrusaugļu dārzu Sanpaskualas ielejā Eskondido, Kalifornijā.

2021. gadā Kalifornijas iekšzemes kopprodukts (IKP) veidoja 3,4 triljonus ASV dolārus, kas bija augstākais no visiem ASV štatiem. Jā tā būtu neatkarīga valsts, Kalifornija pēc IKP ierindotos piektajā vietā pasaulē, apsteidzot Lielbritāniju un atpaliekot tikai no ASV, Ķīnas, Japānas un Vācijas.[1] Pie tam Bloomberg analītiķi prognozē, ka Kalifornija tuvākajā laikā varētu apsteigt Vāciju un pacelties uz ceturto vietu, ņemot vērā Vācijas ekonomisko lejupslīdi saistībā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā.

Skola labot šo sadaļu

Tukuma 3. pamatskola
Atrašanās vieta
Lielā iela 18, Tukums,   Latvija, LV-3101
Informācija
Skolas tips pamatskola
Dibināta 1952
Direktors Zane Selivanoviča
Pedagoģisko darbinieku skaits 28 (2022./2023. m.g.)
Skolēnu skaits 209 (2022./2023. m.g.)
Valodas latviešu
Mājaslapa www.tuk3psk.lv

Dioksīns labot šo sadaļu

 
Rūpniecība — galvenais dioksīna avots.

Dioksīns ir indīga viela, kam piemīt spēcīga teratogēna, mutagēna un kancerogēna iedarbība, kā galvenais avots ir rūpniecība — hlorētu savienojumu ražošana, metalurģija, papīra balināšana un atkritumu dedzināšana.[2][3]

Muskete labot šo sadaļu

 
Musketes attēlojums no 18. gadsimta.
 
Kramenīcas musketes attēlojums no 18. gadsimta beigām

Muskete (franču: mousquette) ir no stobra gala pielādējams šaujamierocis, kas darbojas uz šaujampulvera mehānisma. Karavīri, kas no 16. līdz 19. gadsimtam bija apbruņoti ar šāda veida šaujamieročiem, tika dēvēti par musketieriem.

Vēsture labot šo sadaļu

Raksturojums labot šo sadaļu

Uzbūve labot šo sadaļu

Munīcija labot šo sadaļu

Pielietojums labot šo sadaļu

Iedalījums labot šo sadaļu

Pēc aizdedzes atslēgas labot šo sadaļu

Kvēldegļa atslēgas muskete labot šo sadaļu
Rata atslēgas muskete labot šo sadaļu
Krama atslēgas muskete labot šo sadaļu

Pēc stobra labot šo sadaļu

Gludstobra muskete labot šo sadaļu
Vītņstobra muskete labot šo sadaļu

Kultūrā labot šo sadaļu

Attēlu galerija labot šo sadaļu

Skatīt arī labot šo sadaļu

Atsauces labot šo sadaļu

Ārējās saites labot šo sadaļu

Gladiuss labot šo sadaļu

 
Gladiusa rekonstrukcija.

Gladiuss (latīņu: gladius) ir vārds, kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē "zobens" (visa veida — gan īss, gan garš), taču vēsturiski šaurākā izpratnē ar to parasti saprot specifiski īsu darinātu zobenu, kas aktīvi tika izmantots Senajā Romā.[4] Paralēli šķēpam (pilum) un vairogam (scutum) tas sastādīja daļu no romiešu karaspēka pamataprīkojuma vēlajā republikas un agrajā impērijas periodā.[5]

Izcelsme labot šo sadaļu

Romiešu autoru atstātie darbi norāda, ka gladiuss visticamāk tika aizgūts no ķeltu ciltīm, kas senajos laikos apdzīvoja Pireneju pussalu mūsdienu Spānijas teritorijā.[6] Kartāgas armija labprāt algoja ķeltu karotājus, kas līdzās citām bruņotām vienībām 3. gadsimtā p.m.ē. piedalījās pirmajos divos pūniešu karos pret Romu.[7] Ne velti rakstiskajos vēstures avotos tas tiek devēts par "spāņu zobenu" (gladius Hispaniensis).[6]

Arheoloģiskie izrakumi apliecina faktu, ka ķeltu ciltis Spānijas teritorijā izmantoja īsus zobenus, taču tie arī parāda, ka no bronzas darināti īsi zobeni jau bija pazīstami Halštates kultūrā 1. tūkstošgadē p.m.ē., no kuras vēlāk, iespējams, atdalījās ķelti un kas laika posmā no aptuveni 1200. līdz 450. gadam p.m.ē. apdzīvoja Viduseiropu.[8][9]

Senās Romas karaspēks gladiusu sāka izmantot pēc pūniešu kariem, kad, sākot ar 2. gadsimtu p.m.ē., tas pakāpeniski kļuva par galveno zobenu leģionāru bruņojumā.[7] Tomēr ne visi karavīri bija aprīkoti ar gladiusu — jātnieku vienības deva priekšroku garāka veida zobenam (spatha), kas mūsu ēras 3. gadsimtā pamazām aizstāja gladiusu arī kājnieku rindās.[7]

Pielietojums labot šo sadaļu

Vizuālās liecības no romiešu atstātajām mozaīkām, sienu zīmējumiem un kapakmeņu skulptūrām norāda, ka gladiuss tika turēts zobenam paredzētā makstī, kas leģionāriem atradās labajā pusē, bet centurioniem un citiem komandieriem — kreisajā pusē.[7]

Sarkanais punduris labot šo sadaļu

Sarkanais punduris ir mazākā iespējamā galvenās secības zvaigzne, kuras iekšienē norisinās kodolsintēzes process. Zvaigžņu klasifikācijā tās pieder pie M spektra klases, kas nozīmē, ka savu relatīvi nelielo izmēru dēļ ir samērā blāvas un vēsas, taču ar ievērojami lielāku mūža ciklu apveltītas pundurzvaigznes.

Red dwarf stars have masses from about 0.08 to 0.6 times that of the Sun. (Objects smaller than red dwarf stars are called brown dwarfs and do not shine through the thermonuclear fusion of hydrogen.)

Magņitogorska labot šo sadaļu

 
Magņitnajas kalna virsotne.

Magņitnajas kalns (krievu: Магнитная) ir paugurs, kas atrodas Dienvidurālu austrumu nogāzē, Krievijas Čeļabinskas apgabalā, netālu no Magņitogorskas. Kalna augstums ir 610 m, kuru veido granīti, profirīti, marmori, kā arī dzelzs rūdas atradnes.

Romiešu kavalērija labot šo sadaļu

 
Senās Romas jātnieka attēlojums uz kapakmeņa plāksnes.

Senās Romas kavalērija jeb romiešu kavalērija (latīņu: equites Romani) bija apbruņotas jātnieku vienības, kas paralēli kājniekiem veidoja daļu no kopējās Senās Romas armijas.[7]

Kopsavilkums labot šo sadaļu

Kopā ar kājniekiem un jūras floti kavalērija jeb zirgu mugurā karojošas jātnieku vienības veidoja daļu no Senās Romas armijas.

  Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Senās Romas kavalērija

Migrantu krīze labot šo sadaļu

2021. gada migrantu krīze pie Baltkrievijas robežas
 
Migrantu krīzes galvenie ceļu virzieni, no kurienes tie nonāk Baltkrievijā, lai pēc tam dotos uz Eiropas Savienības robežu.
Apraksts
Datums: 2021. gada 7. jūlijs – šobrīd
Vieta: Baltkrievija, Latvija, Lietuva un Polija
Cēlonis: Eiropas Savienības ekonomiskās sankcijas pret Baltkrieviju pēc 2020. gada Baltkrievijas prezidenta vēlēšanām un Baltkrievijas iedzīvotāju protestiem 2020. un 2021. gadā
Iesaistītās puses
  Baltkrievija   Latvija
  Lietuva
  Polija
• Apzināti iedrošina migrantus no Tuvajime Austrumiem ieceļot Baltkrievijā, lai pēc tam mudinātu tos caur valsts rietumu robežu migrēt Eiropas Savienībā. • Nostiprina savas austrumu robežas ar Baltkrieviju, lai tādejādi nepieļautu nelegālo migrantu plūsmu savu valstu teritorijās.
• Apvaino Baltkrieviju apzināta hibrīdkara īstenošanā pret Eiropas Savienību, lai tādejādi atriebtos par tās uzliktajām ekonomiskajām sankcijām pret Aleksandra Lukošenko režīmu.
Zaudējumi

2021. gada migrantu krīze pie Baltkrievijas robežas ir saspīlēts notikums uz Baltkrievijas un vairāku Eiropas Savienības dalībvalstu (Latvijas, Lietuvas un Polijas) robežām, kuras ietvaros galvenokārt neskaitāmi imigranti no Tuvajiem Austrumiem, mēģinot izbēgt no nabadzības vai kara apstākļiem savā valstī, cenšas nelegāli caur Baltkrievijas teritoriju nokļūt Eiropas Savienībā, tādejādi apdraudot ne tikai Baltijas reģiona, bet arī visas Eiropas Savienības ārējo drošību.

Kredīts labot šo sadaļu

Kredītsaistībām ir salīdzinoši liela ietekme uz pašnāvību mēģinājumiem viscaur pasaulē, kur, piemēram, Anglijā gandrīz katru gadu vairāk kā 100 000 cilvēku mēģina izdarīt pašnāvību parādu dēļ.[10] Arī Latvijā ir konstatēti pašnāvību gadījumi, kas ir saistīti ar nespēju apmaksāt ātros kredītus.[11]

2021. gada 4. augustā Gobzems kopā ar vairākiem simtiem brīvprātīgu dalībnieku Rīgas centrā piedalījās nesankcionētā protesta akcijā, kas bija vērsta pret "obligātu vakcināciju", kurā tika pausta neapmierinātība ar Saeimā konceptuāli atbalstīto likumprojektu par tiesībām atlaist darbiniekus bez Covid-19 sertifikāta. Vēlāk par šādu darbību no Valsts policijas puses pret Gobzemu tika uzsākts administratīvā pārkāpuma process.[12]

Kredītvēsture labot šo sadaļu

Kredītvēsture ir personas finansiālo saistību pārskats, kurā tiek uzskaitītas gan esošās, gan jau izpildītās finansiālās saistības, kas tādējādi ļauj noteikt arī attiecīgās personas kredītreitingu.[13]

Markomāņu kari labot šo sadaļu

 
Markomāņu karu attēlojums uz Marka Aurēlija kolonnas mūsdienu Romā, Itālijā.

Markomāņu kari (latīņu: bellum Marcomannicum) jeb Ģermāņu–sarmatu kari (bellum Germanicum et Sarmaticum) bija trīs dažādi bruņoti konflikti starp Romas impēriju un vairākām ģermāņu un sarmatu ciltīm laika posmā no 166. līdz 180. gadam, kas galvenokārt norisinājās Romas impērijas ziemeļu pierobežā gar Donavas upi un tās saistošajām provincēm.[14]

Markomāņu kari bija lielākais un nozīmīgākais bruņotais konflikts Romas impērijas vēsturē, kuru galvenie izraisītāji bija vairākas ģermāņu un sarmatu ciltis kā markomāņi, kvadi un jazigi.[14] Karadarbība galvenokārt norisinājās Panonijas un Norikas provinču teritorijās, kā arī imperatora Marka Aurēlija valdīšanas posmā, kuras laikā tika sarakstīts viņa filozofiskais traktāts "Meditācijas".

Eiropas aizvēsture labot šo sadaļu

Eiropas aizvēsture aptver vissenāko laika periodu Eiropas vēsturē par kuru nepastāv nekādas rakstiskās liecības un kuras pētīšana galvenokārt norisinās caur arheoloģiskajiem izrakumiem. Tā sevī ietver laika periodu kopš Eiropas teritorijā parādījās pirmie hominīnu akmens darbarīki līdz rakstības ieviešanas brīdim dzelzs laikmeta beigās.

Līdzīgi kā citviet pasaulē Eiropas aizvēsture tiek iedalīta trīs daļās — akmens laikmetā, bronzas laikmetā un dzelzs laikmetā, kas paralēli citu kontinentu aizvēsturiskajiem posmiem veido daļu no kopējās cilvēces aizvēstures.

Itālijas aizvēsture labot šo sadaļu

 
Gaudo kultūras keramikas izstrādājumi (4.–3. g. tūkst. p.m.ē.)

Itālijas aizvēsture aptver vissenāko laika periodu Itālijas vēsturē par kuru nepastāv nekādas rakstiskās liecības un kuras pētīšana galvenokārt norisinās caur arheoloģiskajiem izrakumiem. Tā sevī ietver laika periodu kopš Itālijas teritorijā parādījās pirmie hominīnu akmens darbarīki līdz rakstības ieviešanas brīdim dzelzs laikmeta beigās.

Līdzīgi kā citviet pasaulē Itālijas aizvēsture tiek iedalīta trīs daļās — akmens laikmetā, bronzas laikmetā un dzelzs laikmetā, kas paralēli citu Eiropas valstu aizvēsturiskajiem posmiem veido daļu no kopējās Eiropas aizvēstures.

Pilsētvalstis labot šo sadaļu

 
Paliekas no etrusku pilsētas drupām mūsdienu Itālijā.

Līdzīgi kā Senajā Grieķijā, arī etrusku civilizācija un tās apdzīvotā teritorija sastāvēja no vairākām neatkarīgām pilsētvalstīm, kuras savā starpā vienoja kopīgā kultūra un tirdzniecība.[15]

Ne visas etrusku pilsētas bija vienādā lielumā.[16]

Arheoloģiskie pētījumi rāda, ka sākotnējās Etrūrijas apmetnes izplatījušās mūsdienu Toskānas piejūras zemienēs ap 9. gadsimta p.m.ē. beigām.[nepieciešama atsauce] Ap 6. gadsimtu p.m.ē. jau bija izveidojušās spēcīgas Etrūrijas pilsētas — Tarkvīnija (Tarquinii), Veija (Veii) u.c., kuras pārvaldīja vietējie aristokrāti un, kuras izveidoja divpadsmit pilsētu konfederāciju.[nepieciešama atsauce] Etruski savu ietekmi pakāpeniski izplatīja pa visu Po upes ieleju līdz Adrijas jūrai, kur vēlāk tika dibinātas tādas pilsētas kā Adrija un Spina.[17] Arī Roma savas attīstības sākumā uz kādu laika posmu nonāca etrusku kontrolē 6. gadsimtā p.m.ē.[17]

Atšķirībā no senajiem grieķiem un feniķiešiem etruski nebija īpaši aktīvi koloniju (jaunu pilsētvalstu) veidotāji Vidusjūras reģionā.[18]

Nodokļi labot šo sadaļu

Kopsavilkums labot šo sadaļu

Vēsture labot šo sadaļu

No vēsturiskā viedokļa nodokļi ir tikuši ieviesti un maksāti jau kopš pirmo civilizāciju parādīšanās senajos laikos, kur norēķināšanās veids parasti sevī ietvēra samaksu darbaspēka, graudu, kā arī vēlāk monetārā formā.[19] Vēstures avoti norāda, ka dažādi nodokļi un to nomaksāšanas veidi tika ieviesti jau Senajā Divupē, Senajā Ēģiptē, Senajā Ķīnā, Senajā Grieķijā un Senajā Romā.[19]

Amerikas Savienoto Valstu Neatkarības kara (1775.–1783.) viens no galvenajiem cēloņiem bija pārlieku lielie nodokļi, ko Britu impērija uzlika savām Trīspadmsit kolonijām, lai tādejādi palīdzētu segt tās militāros izdevumus citviet pasaulē.[20]

Sabiedriskais sektors labot šo sadaļu

 
Minesotas štata kapitolijs (vieta, kurā tiekas Minesotas likumdevējs, daļa no ASV un Minesotas tautsaimniecības sabiedriskā sektora).

Sabiedriskais sektors jeb publiskais sektors (saukts arī par valsts sektoru) ir tā tautsaimniecības daļa, kurā ietilpst visa veida valsts un pašvaldības struktūras un to pārziņā esošās komercsabiedrības.

kā arī tās komercsabiedrības, kurās vismaz 50% un vairāk kapitāldaļu pieder valstij vai pašvaldībai.

Veģetatīvā distonija labot šo sadaļu

Nākotne labot šo sadaļu

Tā kā Saule ir galvenās secības zvaigzne, tās kodolā ik sekundi kodolsintēzes procesa rezultātā ūdeņradis tiek pārvērsts hēlijā, kur līdzšinējie aprēķini norāda, ka reizi miljards gados tā kļūst par aptuveni 10% lielāka un spožāka.[21] Šī iemesla dēļ tiek paredzēts, ka tuvāko miljardu gadu laikā Saule pakāpeniski pārvērtīsies par sarkano milzi, kas savu attīstības maksimumu sasniegs pēc 7,6 miljardiem gadu, kad tās kopējais spožums būs teju 3000 reizes lielāks nekā šobrīd un virsma izpletīsies par 20% tālāk nekā esošā Zemes orbīta, sasniedzot 1,2 astronomisko vienību (AU) atzīmi un iznīcinot savā ceļā tādas planētas kā Merkuru, Venēru un, iespējams, arī Zemi.[22]

Džeimsa Veba kosmiskais teleskops labot šo sadaļu

Misija labot šo sadaļu

Zinātniskās misijas ilgums varētu būt mērāms no 5 līdz 10 gadiem, kuras laikā ir paredzēts īstenot 4 būtiskus mērķus:[23]

Senā Roma labot šo sadaļu

Romas impērijas pirmā imperatora Oktaviāna Augusta valdīšanas laikā tika izveidota pastāvīga un profesionāla armija, kas kopā ar palīgvienībām un jūras floti mūsu ēras 1. gadsimta sākumā veidoja ap 250 000 vīru lielu karaspēku.

Seksisms labot šo sadaļu

Vēsturiski seksisms mūsdienu izpratnē ir pastāvējis gandrīz katrā sabiedrībā kopš agrārās revolūcijas sākuma, kad, attīstoties lauksaimniecībai un izveidojoties pirmajām civilizācijām, vīriešu kārtas pārstāvji pakāpeniski ieguva lielākas priekšrocības attiecībā pret sievietēm.[24] Tā, piemēram, daudzās seno laiku sabiedrībās sievietes bija pielīdzināmas vīrieša īpašumam, kuras dzīvi lielākoties noteica tēvs, vīrs vai brālis.[24]

Hammurapi likumi, kas tika izstrādāti ap 18. gs. p.m.ē, parāda dzimumu nevienlīdzības ainu, kāda no tiesiskā aspekta pastāvēja Senajā Divupē, kur par vienkāršas sievietes slepkavību varmākai bija jāsamaksā 30 sudraba šekeļi, iekams par vīrieša slepkavību — 60 sudraba šekeļi.[25]

Senajā Grieķijā 5. gs. p.m.ē., nostiprinoties tiešās demokrātijas principiem, sievietes turpināja izjust diskrimināciju — tās nevarēja piedalīties tautas sapulcē, vēlēt vai kļūt par tiesnesi, tām bija liegta pienācīga izglītība, kā arī nebija tiesību tirgoties un piedalīties filozofiskos disputos.[26]

Viduslaikos sievietes lomu sabiedrībā galvenokārt noteica Baznīca un aristokrātija.[7]

Cits labot šo sadaļu

Tukuma novads labot šo sadaļu

2022. gada februāra beigās Apšuciemā ieradās vairākas ukraiņu ģimenes, kas Ukrainas kara rezultātā bija spiestas doties bēgļu gaitās.[27]

Iedzīvotāju skaits Tukuma novada pilsētās un pagastos (01.01.2021.)
Tukums
  
 18 154
Kandava
  
 3657
Engures pagasts
  
 2553
Smārdes pagasts
  
 2477
Lapmežciema pagasts
  
 2351
Jaunpils pagasts
  
 1946
Slampes pagasts
  
 1861
Tumes pagasts
  
 1746
Pūres pagasts
  
 1404
Džūkstes pagasts
  
 1404
Irlavas pagasts
  
 1373
Kandavas pagasts
  
 1326
Sēmes pagasts
  
 1229
Jaunsātu pagasts
  
 885
Vānes pagasts
  
 800
Zemītes pagasts
  
 667
Degoles pagasts
  
 665
Lestenes pagasts
  
 605
Matkules pagasts
  
 562
Zantes pagasts
  
 525
Zentenes pagasts
  
 508
Cēres pagasts
  
 502
Viesatu pagasts
  
 356
 
Skats uz daļu no kinopilsētas "Cinevilla" uzstādītās senlaiku cietokšņa montāžas, kas tika izmantota kinofilmas "Nameja gredzens" filmēšanas laikā.

Latvijas apdzīvotās vietas labot šo sadaļu

Latvijas lielāko apdzīvoto vietu uzskaitījums

Nr. Nosaukums Statuss Iedzīvotāju skaits 2020. gadā Pieaugums/ kritums kopš 2019. gada
1. Rīga Republikas pilsēta 627 487 ▼ 5127 (0,82%)
2. Daugavpils Republikas pilsēta 82 046 ▼ 558 (0,68%)
3. Liepāja Republikas pilsēta 68 535 ▼ 410 (0,6%)
4. Jelgava Republikas pilsēta 56 062 ▲ 90 (0,16%)
5. Jūrmala Republikas pilsēta 49 687 ▲ 362 (0,73%)
6. Ventspils Republikas pilsēta 33 906 ▼ 471 (1,39%)
7. Rēzekne Republikas pilsēta 27 613 ▼ 207 (0,75%)
8. Ogre pilsēta 23 273 ▲ 41 (0,18%)
9. Valmiera Republikas pilsēta 23 050 ▼ 75 (0,33%)
10. Jēkabpils Republikas pilsēta 21 928 ▼ 148 (0,67%)
11. Salaspils pilsēta 17 977 ▼ 34 (0,19%)
12. Tukums pilsēta 16 896 ▼ 103 (0,61%)
13. Mārupe lielciems 16 033

Atsauces labot šo sadaļu

  1. ↑ Grace Toohey. «Despite all the critics, California could soon rise to the world’s 4th-largest economy». latimes.com. Los Angeles Times, 2022. gada 2. novembris. Skatīts: 2023. gada 13. marts.
  2. ↑ Ilze Lavrinoviča. «Baltijas lasis satur daudz dioksīna; ēst drīkst tikai pa kripatiņai
». la.lv. Latvijas Avīze, 2014. gada 11. augusts. Skatīts: 2022. gada 26. marts.
  3. ↑ Valters Krauze, Elvis Jansons. «Dioksīna daudzums zivīs». lsm.lv. Latvijas Sabiedriskais medijs, 2013. gada 10. jūnijs. Skatīts: 2022. gada 26. marts.
  4. ↑ M. C. Bishop. The Gladius: The Roman Short Sword. Oxford : Osprey Publishing, 2016. 6. lpp. ISBN 978-1-4728-1586-6.
  5. ↑ M. C. Bishop. The Pilum: The Roman Heavy Javelin. Oxford : Oprey Publishing, 2017. 6. lpp. ISBN 978 1 4728 1589 7.
  6. ↑ 6,0 6,1 M. C. Bishop. The Gladius: The Roman Short Sword. Oxford : Osprey Publishing, 2016. 6.-9. lpp. ISBN 978-1-4728-1586-6.
  7. ↑ 7,0 7,1 7,2 7,3 7,4 7,5 Mark Cartwright. «Gladius Hispaniensis». worldhistory.org. World History Encyclopedia, 2017. gada 15. jūnijs. Skatīts: 2022. gada 28. janvāris. Kļūda atsaucē: nederīga <ref> iezīme; nosaukums "worldhistory" definēts vairākas reizes ar dažādu saturu
  8. ↑ M. C. Bishop. The Gladius: The Roman Short Sword. Oxford : Osprey Publishing, 2016. 8.-9. lpp. ISBN 978-1-4728-1586-6.
  9. ↑ Mark Cartwright. «Hallstatt Culture». worldhistory.org. World History Encyclopedia, 2021. gada 30. marts. Skatīts: 2022. gada 28. janvāris.
  10. ↑ Simon Read. «Debt despair: 'I’m just going to end it'». bbc.com. BBC News, 2018. gada 3. decembris. Skatīts: 2021. gada 6. augusts.
  11. ↑ Māra Libeka. «Ārsti diskutē par psihiatrijas reģistru un jauniešu pašnāvībām kredītu dēļ». la.lv. Latvijas Avīze, 2018. gada 29. decembris. Skatīts: 2021. gada 6. augusts.
  12. ↑ «Sāk administratīvo lietu pret Gobzemu par nesankcionētu protestu pret «obligātu vakcināciju»». lsm.lv. Latvijas Sabiedriskais medijs. 2021. gada 5. augusts. Skatīts: 2021. gada 8. augusts.
  13. ↑ Artis Spertāls. «Ir vērts labi pārzināt savu kredītvēsturi». diena.lv. Diena, 2021. gada 19. janvāris. Skatīts: 2021. gada 23. augusts.
  14. ↑ 14,0 14,1 Péter Kovács. Marcus Aurelius’ Rain Miracle and the Marcomannic Wars. Leiden; Boston : Brill, 2009. xvii., 202. lpp. ISBN 978-90-04-16639-4.
  15. ↑ Sinclair Bell, Alexandra A. Carpino. A companion to the Etruscans. Oxford: Malden, MA : Wiley Blackwell, 2016. 69. lpp. ISBN 9781118352748.
  16. ↑ Sinclair Bell, Alexandra A. Carpino. A companion to the Etruscans. Oxford: Malden, MA : Wiley Blackwell, 2016. 60. lpp. ISBN 9781118352748.
  17. ↑ 17,0 17,1 Jean M. Turfa. The Etruscan world. London; New York : Routledge, 2013. 11. lpp. ISBN 978-0-415-67308-2.
  18. ↑ Sinclair Bell, Alexandra A. Carpino. A companion to the Etruscans. Oxford: Malden, MA : Wiley Blackwell, 2016. 67. lpp. ISBN 9781118352748.
  19. ↑ 19,0 19,1 David F. Burg. A World History of Tax Rebellions. New York, London : Routledge, 2004. vi.-viii. lpp. ISBN 0-203-57510-5.
  20. ↑ Willard M. Wallace. «American Revolution». britannica.com. Encyclopædia Britannica. Skatīts: 2021. gada 2. janvāris.
  21. ↑ Harold Zirin. «Sun». britannica.com. Encyclopædia Britannica. Skatīts: 2021. gada 18. marts.
  22. ↑ David Appell. «The Sun Will Eventually Engulf Earth–Maybe». scientificamerican.com. Scientific American, 2008. gada 1. septembris. Skatīts: 2021. gada 18. marts.
  23. ↑ Kļūda atsaucē: tika izmantota key facts nosauktā atsauce, taču tā netika definēta
  24. ↑ 24,0 24,1 Juvāls Noass Harari. Sapiensi: Cilvēces īsā vēsture. Rīga : Zoldnera izdevniecība, 2018. 109. lpp. ISBN 978-9934-8451-7-8.
  25. ↑ Juvāls Noass Harari. Sapiensi: Cilvēces īsā vēsture. Rīga : Zoldnera izdevniecība, 2018. 82.-83. lpp. ISBN 978-9934-8451-7-8.
  26. ↑ Juvāls Noass Harari. Sapiensi: Cilvēces īsā vēsture. Rīga : Zoldnera izdevniecība, 2018. 110.-111. lpp. ISBN 978-9934-8451-7-8.
  27. ↑ Aija Kinca. «Apšuciemā izmitinās vairākas tur strādājošo ukraiņu celtnieku ģimenes». lsm.lv. Latvijas Sabiedriskais medijs, 2022. gada 28. februāris. Skatīts: 2022. gada 1. marts.
  28. ↑ «Kinopilsēta "Cinevilla"». visittukums.lv. Tukuma tūrisma informācijas centrs. Skatīts: 2021. gada 7. jūnijs.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Dalībnieks:Maranello_Prime/Smilšu_kaste&oldid=3880630"