Pilsēta

Skaties arī jēdzienu ar līdzīgu nosaukumu: Pilsāta.

Pilsēta ir apdzīvota vieta ar ievērojamu iedzīvotāju skaitu, rūpniecisku, tirdzniecības, kultūras un administratīva vai politiska centra nozīmi. Pilsētas statuss apdzīvotai vietai ir saistīts ar vēsturiski iegūtām pilsētas tiesībām, kas var būt saglabājušās arī apdzīvotām vietām ar mazāku nozīmi. Pilsētām ir raksturīga ēku koncentrācija un pilsētas infrastruktūra: ielas, laukumi, transporta tīkls, enerģijas, ūdensapgādes, atkritumu apsaimniekošanas un citas sistēmas. Pat neliela pilsēta nevar iztikt bez medicīnas institūcijām, glābšanas, sociālās palīdzības un citām struktūrām. Pilsētās koncentrējas arī izglītības un kultūras objekti: bērnudārzi, skolas, universitātes, muzeji, teātri u.c.

Frankfurte pie Mainas Vācijas rietumdaļā

Pazīmes

Helsinki, Somijas galvaspilsēta

Zinātnē pieņemti vairāki pilsētas raksturojoši kritēriji:

Pirmkārt, iedzīvotāju skaits pilsētās mērāms vismaz vairākos tūkstošos. Antīkās pasaules mazākās pilsētas parasti apdzīvoja 2—3 tūkstoši iedzīvotāju. Dažās lielākajās pilsētās, piemēram, Romā, iedzīvotāju skaits, iespējams, pārsniedzis 1 miljonu;

Otrkārt, pilsētas ir arī viens no darba dalīšanas un specializācijas rezultātiem. Tādēļ pilsētas jau pašā to veidošanās sākumā parasti ir ekonomiski cieši saistītas ar apkārtējiem lauku apvidiem. Pilsētas apkārtējām lauku saimniecībām sniedz amatnieku pakalpojumus. Savukārt lauki nodrošina pilsētas ar pārtiku. Tādēļ grūti iedomāties pilsētu senatnē vai mūsdienās, kurā nebūtu tirgus laukuma. Vēlāk, vienā reģionā veidojoties vairākām pilsētām, attīstās specializācija arī starp tām;

Treškārt, pilsētu no laukiem atšķir arī tās organizatoriskā struktūra. Pat mazākajās pilsētās ir īpašas institūcijas, kas atbild par iekšējo kārtību, pilsētas aizsardzību un attiecībām ar ārpasauli. Katrā seno laiku pilsētā bija arī vairāk vai mazāk monumentālas celtnes — vismaz aizsargsiena, templis vai vietējā valdnieka rezidence.

Veidošanās priekšnosacījumi

Ščecina — vecpilsēta un slāvu pils Oderas upē (Polija)

Pilsēta veidošanās bez vispārējiem ģeoklimatiskiem, saimnieciskiem, politiskiem u.c. apstākļiem ir atkarīga arī no virknes savstarpēji saistītu lokālo faktoru. Svarīgākie no tiem — ūdens pieejamība, kurināmais, zemkopībai piemērotas zemes, ganības un pļavas mājdzīvnieku nodrošināšanai ar pārtiku, aizsardzības iespējas pret ienaidnieku uzbrukumiem, celtniecības materiālu pieejamība, aizsargātība no dabas katastrofām (plūdiem, viesuļvētrām u.c.), satiksmes iespējas u.c.

Būtisks faktors, kas veicināja apdzīvotu vietu un pilsētu veidošanos, bija cilvēku populāciju izdzīvošanai nepieciešamās zemes platības. Tiek lēsts, ka senajiem cilvēkiem, kas pārtiku sev nodrošināja medījot un vācot savvaļas augus, izdzīvošanai vajadzējis vismaz vienu divus kvadrātkilometrus katram. Pieaugot iedzīvotāju skaitam, izmantojamā teritorija arvien vairāk saruka. Attīstoties zemkopībai un lopkopībai, radās iespēja izmantot arī mazākas zemes platības, lai nodrošinātu to pašu nepieciešamo pārtikas daudzumu. Līdz ar to apdzīvotības līmenis pakāpeniski arvien vairāk pieauga, samazinājās ar barības meklējumiem saistītā cilvēku migrācija. Dzīves vietai kļūstot vairāk vai mazāk pastāvīgai, mainījās cilvēku mājokļu uzbūve. Tie kļuva lielāki un masīvāki. Tos sāka būvēt arvien tuvāk viens otram. To veicināja arī nepieciešamība veidot efektīvāku aizsardzību pret ienaidnieku uzbrukumiem. Savukārt samazinoties attālumam starp atsevišķām saimniecībām, ciešāki un pastāvīgāki kļuva kontakti, lielākas kļuva savstarpējās kooperācijas iespējas. Pirmās apdzīvotās vietas un pilsētas veidojās, kur minēto faktoru savstarpējās kombinācijas bija visizdevīgākās cilvēku pastāvēšanai. Kādas tieši no šīm kombinācijām izrādījās optimālākās, tika noskaidrots praksē daudzu gadu desmitu un simtu laikā, cilvēkiem, galvenokārt stihiski, pārvietojoties (migrējot) no vienas apdzīvotas vietas (pilsētas, reģiona) uz citu.

Pirmsākumi

Senā Grieķija. Mikēnas

Neskatoties uz šo procesu sarežģītību jāatzīmē, ka tie notika relatīvi strauji. Tā, gar Vidusjūras austrumu piekrasti (Levantu) Ledus laikmeta beigās, tātad pirms apmēram 10 tūkstošiem gadu, saskaņā ar dažu zinātnieku pētījumiem, dzīvojuši daži desmiti tūkstoši iedzīvotāju. Apmēram divu nākamo gadu tūkstošu laikā, Neolīta revolūcijas gaitā, iedzīvotāju skaits sasniedzis jau vairākus simtus tūkstošu. Grūti viennozīmīgi apgalvot — vai šī reģiona iedzīvotāju straujais pieaugums ir Neolīta revolūcijas rezultāts, vai, varbūt otrādi, apdzīvotības blīvuma palielināšanās un bada draudu dēļ kļuva nepieciešams būtiski mainīt pārtikas ieguves veidus un avotus. Visticamāk, ka abi šie faktori, viens otru papildinādami, veicināja civilizācijas progresu noteiktā virzienā.

Raugoties šodienas acīm, tik straujš iedzīvotāju skaita pieaugums šajā reģionā varētu likties visai pārsteidzošs, tā kā šeit pārsvarā ir visai sauss un karsts klimats. No Jeruzalemes līdz Vidusjūras piekrastei ir tikai kādi 50 kilometri. Apmēram tikpat daudz ir līdz Sīrijas tuksneša sākumam austrumos. Piemēram, Izraēlā, lietus vasaras mēnešos ir visai reta parādība. Gada vidējais nokrišņu daudzums svārstās no 510 mm Telavivā un Jafā, līdz kādiem 1000 mm Galilejā. Taču, kā rāda pētījumi, pirms 8-10 tūkstošiem gadu, Ledus laikmeta beigās, tas šinī reģionā bijis manāmi vēsāks un mitrāks. Tātad labvēlīgāks Neolīta revolūcijas straujākai norisei.

Pilsētbūvniecība, kā viens no civilizācijas attīstības faktoriem, masveidā aizsākās bronzas laikmetā. Šajā laikmetā, atšķirībā no mūsdienām, viena no galvenajām pilsētas nozīmēm un funkcijām bija aizsardzība pret ienaidniekiem. Izmantojot efektīvākus darbarīkus kļuva iespējama spēcīgu, sarežģītu aizsardzības būvju, it sevišķi cietokšņu izbūve, kas bija piemēroti gan aizsardzībai no ienaidnieku uzbrukumiem, gan profesionāla karaspēka vienību izvietošanai, kā arī dzīvošanai un reprezentācijai. Pilsētu dzīve kļuva daudz drošāka, kad varēja uzbūvēt stiprākas pilsētas aizsardzības sienas un, protams, arī ēkas un būves pašā pilsētas teritorijā. Līdz ar to dažādos pasaules reģionos sāka strauji pieaugt pilsētu skaits, tās sāka veidoties ne tikai grūti pieejamās vietās — augstu pauguru vai kalnu virsotnēs, uz upju un ezeru salām utt., bet arī atklātos līdzenumos. Līdz ar to kļuva pieejamas jaunas, plašas teritorijas, piemērotas apdzīvotu vietu un pilsētu būvniecībai.

Par vienu no vecākajām pasaules pilsētām uzskata Jēriku. Savukārt, augstu aizsardzības būvju inženiertehnisko līmeni Bronzas laikmetā bija sasniegušas Mikēnas. Mikēnu pilsētas aizsargāja biezas aizsargmūru sienas, izbūvētas no ļoti lieliem neregulāras formas akmens bluķiem (šādu būvniecības metodi sauca par „ciklopisko”).

Loma civilizācijas attīstībā

Ja pilsētas nevarēja izveidoties agrāk, kamēr nebija apgūta vismaz bronzas tehnoloģija ar attiecīgiem darbarīkiem, celtniecības iemaņām, kā arī ieročiem, nepieciešamiem šo pilsētu aizstāvēšanai, tad arī valstiski organizēta sabiedrība varēja izveidoties tikai tad, kad pilsētu attīstība bija sasniegusi zināmu pakāpi, tās bija pietiekamā skaitā lai aptvertu noteiktu teritoriju un, pieaugot darba ražīgumam dažādās nozarēs, tajās sākusies specializācija. Līdz ar to arī sabiedrība strukturējās kā sarežģīta daudzdimensiju matrica. No vienas puses parādījās specializētas profesijas, — zemnieki, amatnieki, karavīri, administratori, utt. No otras, sabiedrība noslāņojās vairākās šķirās, atkarībā no īpašuma vai varas attiecībām. Šajā sabiedrībā strukturējās arī zināšanas, iemaņas un prasmes. Tās kļuva gan specializētākas, gan arī abstraktākas — likumdošana, politika, filozofija, māksla, utt.

Saimnieciskais pamats

Pirmatnējo sabiedrību strukturizēšanās dēļ arvien sarežģītāka kļuva to hierarhiskā uzbūve. Tas izskaidrojams ar regulāru nepieciešamību racionēt un pārdalīt ierobežotos pārtikas un citus resursus. Cīņa par izdzīvošanu lielā mērā noteica arī nepieciešamību paplašināt un padziļināt darba dalīšanu un specializāciju. Tas, savukārt, veicināja zemkopības un lopkopības tālāko pilnveidošanos, ļāva tālāk paaugstināties darba ražīgumam un uzkrāt arī zināmus pārtikas pārpalikumus. Tādējādi sāka veidoties pilsētu saimnieciskais pamats — amatniecība — aušana, podniecība, izejvielu ieguve, koka un metālapstrāde. Tādējādi pilsētu veidošanās un izaugsme deva spēcīgu impulsu vēl vienam jaunievedumu vilnim un otrādi, daudzie, viens otru papildinošie, saimnieciski lietojamie uzlabojumi dažādās sadzīves jomās vecināja arvien straujāku pilsētu veidošanos.

Urbanizācijas cikls

Urbanizācijas process strauji norisinās, kad notiek pāreja no agrārās uz industriālo sabiedrību. Sākuma fāzē urbanizāciju veicina iedzīvotāju pieplūdums no laukiem uz pilsētu, labāku dzīves un darba vietu meklējumos. Tālāk seko mērenas urbanizācijas fāze, kad aptuveni 60% valsts iedzīvotāju apmetušies uz dzīvi pilsētās. Sasniedzot 80% robežu, iestājas līdzsvara stāvoklis starp pilsētu un lauku iedzīvotāju skaitu. Šo procesu ietvaros var izdalīt urbanizācijas ciklu.

Pētot iedzīvotāju skaitu pilsētas, noskaidrojās, ka starp 1965. un 1990. gadu attīstītajās valstīs lielo pilsētu augšanas tempi samazinājās, bet palielinājās nelielu pilsētu augšanas tempi, kam par iemeslu bija iedzīvotāju skaita samazināšanās lielajās pilsētās. Pamatojoties uz šiem pētījumiem tika izveidota teorija par to kā lielās, vidējās un mazās pilsētas iziet sukcesijas fāzes ar cikliskām iedzīvotāju skaita augšanas un dilšanas tempu svārstībām.

Primārā pilsētas fāze

Augošais iedzīvotāju skaits un saimnieciskā darbība valstī ļauj izaugt ierobežotam skaitam primāro pilsētu, primāro pilsētu attīstība tiek iedalīta trīs posmos:

• Agrajā posmā pilsēta dominē urbānajā sistēmā un uzņem lielu daļu starpreģionu migrantu;
• Vidējā posmā strauji augošā pilsēta kļūst aizvien monocentriskāka;
• Trešajā posmā primārā pilsēta sadalās policentriskā struktūrā. Policentriskā pilsēta dominē urbānajā sistēmā ekonomiski un politiski.

Vidējā pilsētas fāze

Primāro pilsētu pieauguma tempu kritums un iedzīvotāju telpiskā dekoncentrācija saistīta ar vidēja lieluma centru augšanu, netālu no primārās pilsētas. Šāda depolarizācija novērota Francijā, ASV, Lielbritānijā, Brazīlijā, šī fāze iedalās divos posmos:

• Agrais vidējo pilsētu posms saistīts ar ierobežota skaita vidēju pilsētu augšanu, kuras atrodas netālu no primārajām pilsētām, bet ne to tiešā tuvumā. Kaut gan primārajās pilsētās iedzīvotāju skaits pieaug absolūtajos skaitļos, vidējās pilsētas tās apsteidz ar iedzīvotāju skaita pieauguma tempus;
• Nākamajā vidējo pilsētu posmā, suburbanizācijas process, kurš norisinās primārajā pilsētā samazina tās iedzīvotāju skaitu, tajā pašā laikā arī vidējās pilsētās pieauguma tempi samazinās.

Mazo pilsētu fāze

Tā raksturo iepriekšējo procesu turpinājumu. Dekoncentrācija notiek no primārajām uz mazākām pilsētām un mazākiem pilsētveida centriem, kuru augšanas tempi var apsteigt primāro un vidējo pilsētu augšanu. Šīs fāzes beigās urbānā sistēma ir sasniegusi savu piesātinājuma punktu, jo lauku iedzīvotāju skaits vairāk nevar sarukt uz izceļotāju rēķina. Tā kā urbanizācijas cikla beigu posmā dabiskais pieaugums mazs, pilsētu iedzīvotāju skaits dabiskā pieauguma dēļ arī nevar pieaugt.

Skatīt arī

• Pasaules lielākās pilsētas
• Lielpilsēta
• Metropole
• Ekumenopole
• Latvijas pilsētu uzskaitījums