Atvērt galveno izvēlni

Konfederācija

suverēnu valstu savienība uz starptautiska līguma pamata
Lai gan britu izveidotā Nāciju Sadraudzība (tumši zilā krāsā) vairāk skaitās kā starpvaldību organizācija, tajā tik un tā var novērot "konfederatīvas attiecības".

Konfederācija (latīņu: confoederatio — ‘līgums’, ‘vienošanās’), arī valstu savienība vai līga, ir suverēnu valstu apvienošanās kopīgā savienībā uz starptautiska līguma pamata, kurā centrālā (konfederālā) vara ir relatīvi vāja ar visai nelielām pilnvarām.[1][2][3][4] Līdz ar to tās būtība paredz, ka valstis konfederācijas ietvaros nekļūst par pavalstīm kā federatīvā valsts iekārtā, bet drīzāk par dalībvalstīm brīvprātīgā savienībā, kur politiskās pilnvaras galvenokārt tiek nodotas no dalībvalstu varas iestādēm uz centrālo valdību.[4][5]

Mūsdienās vienas no lielākajām valstu apvienībām, kurās var novērot konfederatīvas attiecības, ir Nāciju Sadraudzība un Neatkarīgo Valstu Sadraudzība,[2] kur šāda veida konfederācijas jeb valstu savienības parasti tiek veidotas, lai realizētu kādu konkrētu mērķi, piemēram, īstenotu kopīgu aizsardzību (militāru savienību), ārpolitiku, ekonomiku vai imigrācijas politiku, kur centrālās valdības galvenais uzdevums ir palīdzēt organizēt šos attiecīgos procesus dalībvalstu interesēs.[5][6]

Pretstats konfederācijām ir federāla un unitāra valsts, kur federatīva valsts iekārta paredz visas politiskās pilnvaras kopīgi sadalīt starp centrālo (federālo) un vietējo pavalstu varām (ASV), iekams unitārā valsts iekārtā ir tikai viena centrālā valsts vara, no kuras pilnvarām pilnībā ir atkarīgas visas vietējās valsts varas iestādes (Latvija).

Satura rādītājs

RaksturojumsLabot

Diemžēl nepastāv viena konkrēta definīcija pēc kuras kritērijiem būtu iespējams noteikt vispārīgu konfederatīvu iekārtas modeli. Vēsturiski ir pastāvējušas vairākas konfederācijas jeb valstu savienības, kurās varas attiecības starp savienības dalībvalstīm un centrālo valdību ir bijušas dažādas. Atsevišķas konfederācijas ar "ciešāku" centrālo varu ir vairāk līdzinājušās federācijām (Amerikas Valstu Konfederācija), iekams citas valstu savienības ar "vaļīgāku" centrālo varu ir vairāk atgādinājušas starpvaldību organizācijas (Tautu Savienība). Šī iemesla dēļ ir svarīgi saprast, ka konfederācijas uzbūves pazīmes dažādām valstu savienībām var būt stipri atšķirīgas, kur tās sevī var daļēji ietvert kā federatīvas valsts iekārtas, tā arī starpvaldību organizācijas uzbūves elementus.

Centrālā varaLabot

Viena no izteiktākajām konfederācijas pazīmēm, kas to ļauj atšķirt no federatīvas valsts iekārtas, ir tāda, ka to pārsvarā veido suverēnas valstis, kas uz starptautiska līguma pamata nolemj apvienoties kopīgā valstu savienībā kā neatkarīgas dalībvalstis,[1] nevis pavalstis, kā tas būtu federācijas gadījumā, kur daļa no suverenitātes būtu jādala ar centrālo (federālo) valdību.[5] Līdz ar to konfederācijas struktūra paredz relatīvi vāju centrālo varu, kur politiskās pilnvaras tai tiek deleģētas no dalībvalstu valdību puses,[5][7] kas tādējādi tiesiski ļauj ikvienai dalībvalstij jebkurā brīdī arī brīvi izstāties no visas savienības, kas federatīvas valsts iekārtas gadījumā būtu ievērojami sarežģītāk. Šī iemesla dēļ svarīgs konfederācijas aspekts ir dalībvalstu tiesības uz secesiju.

Parasti konfederācijas ietvaros dalībvalstu valdības centrālajai varai ir gatavas nodot tikai tās pilnvaras, kuras uzskata par nepieciešamām, lai tādējādi saglabātu pēc iespējas lielāku suverenitāti savienības sastāvā.[7] Līdz ar to parasti dalībvalstu valdības konfederācijas ietvaros ir pilntiesīgas emitēt savu nacionālo valūtu, veidot diplomātiskās attiecības ar citām valstīm ārpus savienības robežām, īstenot savu neatkarīgo nodokļu politiku utt.[8]

Konfederācijas centrālās varas relatīvo vājumu skaidri parāda piemēri ar Amerikas Savienotajām Valstīm Neatkarības kara periodā un laika posmā no 1781. līdz 1789. gadam, kad Konfederācijas statūtu (Articles of Confederation) rezultātā tā skaitījās kā konfederatīva valsts,[7] un Vācu Savienību laika posmā no 1815. līdz 1866. gadam, kad pēc Napoleona kariem vācu zemes nolēma izveidot salīdzinoši vaļēju valstu savienību uz konfederācijas principiem.[9]

Amerikas Savienoto Valstu centrālā valdība šajā laika posmā saskaņā ar Konfederācijas statūtiem bija tiesīga pasludināt karu, emitēt naudu un slēgt starptautiskus līgumus, taču tai nebija pilnvaru iekasēt nodokļus vai regulēt dalībvalstu savstarpējo tirdzniecību.[7] Tāpat, lai veiktu labojumus Konfederācijas statūtos, centrālajai varai bija nepieciešama visu 13 dalībvalstu piekrišana.[7] Savukārt, lai noslēgtu starptautiskus līgumus, centrālajai varai bija nepieciešams 2/3 jeb 9 no 13 dalībvalstu akcepts, kas tādējādi viennozīmīgi apgrūtināja lēmumu pieņemšanu.[7]

Līdzīgi arī Vācu Savienības gadījumā centrālajai varai nebija nekādu pilnavaru pār dalībvalstu savstarpējo tirdzniecības politiku, kā arī galvenokārt mazāko dalībvalstu dēļ konfederācijai tā arī neizdevās izveidot kopīgus bruņotos spēkus.[7] Turklāt tāpat kā tas bija Amerikas Savienoto Valstu gadījumā arī Vācu Savienības centrālajai varai, lai veiktu labojumus konstitūcijā, bija nepieciešama teju vai visu dalībvalstu piekrišana, kā arī, lai noslēgtu starptautiskus līgumus, tai bija vajadzīgs 2/3 dalībvalstu akcepts.[7]

PiemēriLabot

VēsturiskieLabot

 
Vācu Savienības dalībvalstu monarhi Frankfurtē, 1863. gads.

Vēsturiskās konfederācijas jeb valstu savienības, kuras galvenokārt pastāvēja pirms 20. gadsimta, var stipri atšķirties no mūsdienu izpratnes par to, kā politikas zinātnē tiek skaidrota konfederatīva valsts iekārtas sistēma (valstis savos oficiālajos nosaukumos varēja saturēt terminu "konfederācija", taču pēc mūsdienu standartiem vairāk atgādināt federatīvu valsts iekārtu, un otrādi). Šī iemesla dēļ aptvert pilnībā visas vēsturiskās konfederācijas ir diez gan problemātiski.

Daži vēsturiskie konfederācijas piemēri ir šādi:

MūsdienuLabot

Ne visas mūsdienu valstu politiskās savienības var uzskatīt par oficiālām konfederācijām, jo paralēli tām pastāv arī vairākas starpvaldību organizācijas un citas starpvalstu politiski ekonomiskās apvienības, kuru uzbūve bieži vien var būt samērā līdzīga konfederatīvai valsts iekārtas sistēmai. Tomēr par spīti tam daļai no šīm valstu apvienībām neapšaubāmi piemīt vairākas konfederatīvo attiecību pazīmes.

Daži mūsdienu konfederācijas piemēri ir šādi:

Valstis vai valstu savienības, kuru nosaukumos vēl joprojām parādās termins "konfederācija", taču pēc mūsdienu standartiem vairāk atgādina federatīvu valsts iekārtas sistēmu:

CitiLabot

Konfederācijas var pastāvēt un veidot ne tikai politiskajā, bet arī biznesa un sporta līmenī:

Skatīt arīLabot

AtsaucesLabot

  1. 1,0 1,1 «Konfederācija». lv.oxforddictionaries.com. Latvian Oxford Living Dictionary. Skatīts: 2018. gada 1. februāris.
  2. 2,0 2,1 Vilnis Purēns. Politika un tiesības. Rīga : RaKa, 2011. 83. lpp.
  3. «Confederation». britannica.com. Encyclopædia Britannica. Skatīts: 2018. gada 27. janvāris.
  4. 4,0 4,1 «Confederation». businessdictionary.com. Business Dictionary. Skatīts: 2018. gada 27. janvāris.
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 «Confederation vs. Federation». diffen.com. Diffen. Skatīts: 2018. gada 27. janvāris.
  6. «Commonwealth of Independent States». britannica.com. Encyclopædia Britannica. Skatīts: 2018. gada 28. janvāris.
  7. 7,0 7,1 7,2 7,3 7,4 7,5 7,6 7,7 John McCormick. Understanding the European Union: A Concise Introduction (2. izd.). Houndmills : Palgrave, 2002. 23.-25. lpp.
  8. «What is the difference between a confederation and a unitary government?». enotes.com. enotes. Skatīts: 2018. gada 1. februāris.
  9. 9,0 9,1 «German Confederation». britannica.com. Encyclopædia Britannica. Skatīts: 2018. gada 28. janvāris.
  10. «Confederation». dictionary.com. Dictionary. Skatīts: 2018. gada 28. janvāris.
  11. «Latvijas Darba devēju konfederācija». lddk.lv. Latvijas Darba devēju konfederācija. Skatīts: 2018. gada 1. februāris.

Ārējās saitesLabot