Itālija

valsts Eiropas dienvidos

Itālija (itāļu: Italia, izrunā [iˈtaːlja]), oficiāli Itālijas Republika (Repubblica italiana), ir valsts Dienvideiropas centrālajā daļā. Kopš 1946. gada konstitucionālā referenduma Itālija ir republika. Lielākā daļa no valsts atrodas Apenīnu pussalā, kas tālu iestiepjas Vidusjūrā. Pēc kontūras šī pussala atgādina zābaku. Itālijai pieder arī divas lielas salas: Sardīnija un Sicīlija, un vairākas mazākas salas. Itālija robežojas ar Šveici, Austriju, Franciju, Slovēniju un divām anklāva pundurvalstīm — Vatikānu un Sanmarīno, savukārt Šveicē Itālijai pieder eksklāvs Campione d'Italia.

Itālijas Republika
Repubblica italiana
Itālijas karogs Itālijas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
Himna
Il Canto degli Italiani
Itāļu dziesma


Location of Itālija
Itālijas atrašanās vieta Eiropā
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta)
Roma
41°54′N 12°29′E / 41.900°N 12.483°E / 41.900; 12.483
Valsts valodas itāļu valoda1
Valdība parlamentāra republika
 -  Prezidents Serdžo Matarella
 -  Premjerministrs Mario Dragi
Izveidošanās
 -  Apvienošanās 1861. gada 17. martā 
 -  Republika 1946. gada 2. jūnijā 
Iestāšanās ES 1957. gada 25. martā
Platība
 -  Kopā 301,318 km² (71.)
 -  Ūdens (%) 1,24 (2015)[1]
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2022. gadā 58,983,000 [2] (23.)
 -  Blīvums 201,3/km² (74.)
IKP (PPP) 2022. gada aprēķins
 -  Kopā $2.972 trilj. [3] 
 -  Uz iedzīvotāju $50,216 
Džini koef. (2020) 32,5 (vidējs
TAI (2019) 0,892 (ļoti augsts) (29.)
Valūta Eiro (EUR)
Laika josla CET (UTC+1)
 -  Vasarā (DST) CEST (UTC+2)
Interneta domēns .it
ISO 3166-1 kods 380 / ITA / IT
Tālsarunu kods +39
1 Valle d'Aostā kopā ar itāļu valodu oficiālā ir franču valoda. Dienvidtirolē otrā valsts valoda ir vācu.

Aptuveni trīs ceturtdaļas no valsts teritorijas klāj kalnienes un kalni.[4] Itālijas ziemeļos dabīgā robeža ar citām valstīm ir Alpu kalni, savukārt tālu pussalā iestiepjas Apenīnu kalni. Lielākā daļa no valsts zemienēm atrodas lielo upju ielejās, piemēram, Po ielejā. Itālijas dienvidos un Sicīlijā atrodas trīs tektonisko plātņu krustpunkts, tādēļ šeit ir intensīva ģeoloģiskā aktivitāte. Itālijas teritorijā atrodas četri aktīvi vulkāni,[4] no kuriem pazīstamākie ir Vezuvs un Etna.

Itālijas galvaspilsēta ir Roma. Vairums iedzīvotāji ir itāļi. Oficiālā valoda ir itāļu valoda. Dominējošā reliģija ir kristietība, konkrēti, Romas Katoļu baznīca. Itālijā izmantotā valūta ir eiro.

VēstureLabot

Pamatraksts: Itālijas vēsture

Ap 8.-7. gadsimtu p.m.ē. Itālijas pussalas austrumu un dienvidu daļā, kā arī Sicīlijā lielā skaitā sāka parādīties grieķu apmetnes. Šīs grieķu apdzīvotās vietas dēvēja par Lielo Grieķiju (Magna Graecia). Pēc Romas impērijas sabrukuma Itālijas pussalā viena pēc otras iebruka dažādas klejotāju ciltis - pārsvarā ģermāņi. Līdz 19. gadsimtam Itālija bija sadalīta nelielās valstīs, no kurām lielākās bija Pāvesta valsts, Sardīnijas karaliste, Abu Sicīliju karaliste, Venēcijas Republika un Toskānas hercogiste.

1859. gadā Sardīnijas Karaliste un Francija pieteica karu Austrijai un ieguva Lombardiju. 1860. gadā Abu Sicīliju karaliste anektēja Parmas, Modenas un Toskānas hercogistes un Pāvesta valsti, bet tā paša gada maijā itāļu brīvprātīgo armija Džuzepes Garibaldi vadībā izcēlās Sicīlijā un pievienoja to Sardīnijas karalistei. 1861. gada 17. martā par apvienotās Itālijas karali tika kronēts Sardīnijas karalis Viktors Emanuels II.

1882. gadā Itālijas Karaliste pievienojās Trejsavienībai, taču Pirmajā pasaules karā pievienojās Sabiedrotajiem. 1935. gadā Itālija iebruka Etiopijā, par ko tā tika izslēgta no Tautu savienības. 1939. gada 22. maijā Itālija noslēdza militāru aliansi ar Vāciju un Otrā pasaules kara cīnījās pret Sabiedrotajiem. Pēc Otrā pasaules kara itāliešu neapmierinātība ar monarhiju noveda pie konstitucionālā referenduma sarīkošanas 1946. gadā, kurā tika izšķirts jautājums par monarhijas tālāko likteni. Referendumā itālieši nolēma, ka valsts turpmāk būs republika.

1949. gadā Itālija bija viena no NATO dibinātājām, bet 1958. gadā — viena no Eiropas Ekonomikas kopienas dibinātājām.

ĢeogrāfijaLabot

 
Itālijas topogrāfiskā karte

Itālija atrodas Dienvideiropā, tās dabiskā robeža nedaudz atgādina zābaku (Apūlijas dienvidi veido formu kā papēdim, bet Kalabrijas reģions veido purngalu). Tā robežojas ar Šveici un Austriju ziemeļos, ar Franciju ziemeļrietumos, ar Slovēniju austrumos. Itālija austrumu, dienvidu un rietumu pusē robežojas ar jūrām — ar Ligūrijas un Tirēnu jūru rietumos, Adrijas jūra austrumos, Jonijas jūru un Vidusjūru dienvidos. Itālijai pieder divas lielas salas: Sicīlija un Sardīnija, kā arī vairākas mazākas salas, no kurām lielākā ir Elba. Sicīlija un Sardīnija ir arī divas vislielākās salas Vidusjūrā.

Lielākajā daļā Itālijas teritorijas reljefs ir kalnains. Itālijas ziemeļos slejas Alpu kalni, ziemeļaustrumos atrodas Dolomītalpi. bet no ziemeļiem līdz dienvidiem Itālijas centrālajā daļā - Apenīni, kuri ir līdz 3000 metru augsti. Augstākais ir Gransaso masīvs austrumos no Romas[5]. Itālijas dienvidi ir vulkanoloģiski aktīvs reģions. Sicīlijas austrumdaļā atrodas lielākais aktīvais vulkāns Eiropā — Etna, kas paceļas 3340 metru augstumā virs jūras līmeņa, savukārt netālu no Neapoles atrodas Vezuvs, kas savulaik nopostīja Pompeju pilsētu. Itālija savu augstāko virsotni - Monblānu (itāliski - Monte bianco) -, kas paceļas 4807 metrus virs jūras līmeņa., dala ar Franciju. Tā ir vienlaikus arī augstākā virsotne Eiropā.

Valsts ziemeļaustrumos plešas Itālijas lielākais līdzenums - Padānas jeb Lombardijas līdzenums, kuru šķērso Itālijas garākā upe Po. Gar valsts rietumu piekrasti no Dženovas ziemeļos līdz Neapolei dienvidos stiepjas zemienes, kuras citu no citas nošķir kalni, līdzenumi un atsevišķas virsotnes. Alpu dienviddaļā ir vairāki lieli ezeri, piemēram, Komo, Gardas un Madžores ezers.[5]

KlimatsLabot

Itālijā valda mērens un subtropisks klimats. To lielā mērā nosaka Alpu kalnu masīvs, kas aiztur ziemeļu vējus, kā arī atrašanās pie Vidusjūras. Ja Itālijas ziemeļos klimats ir mērens ar subtropu klimata iezīmēm, tad dienvidos tas ir izteikti subtropisks. Ziemeļos vasarās pārsvarā ir karsts laiks ar jūlija vidējo temperatūra no +22 °C līdz +24 °C, bet ziemas ir mēreni aukstas ar vidējo janvāra temperatūru 0 °C. Dienviditālijai ir raksturīgs Vidusjūras klimats - karstas un sausas vasaras ar vidējo jūlija temperatūru +26 °C, bet ziemas ir daudz maigākas nekā ziemeļos, ar vidējo janvāra temperatūru +8 °C līdz +10 °C. Sniegs Itālijas dienvidos ir reta parādība, kaut arī kalnu masīvos virs 1500 metriem tas ir sastopams gada aukstajā sezonā.[6]

Valsts pārvaldeLabot

Itālija ir parlamentāra republika, kuras valdības vadītāju (premjerministru) ieceļ prezidents – valsts vadītājs. Parlamentam ir divas palātas: Deputātu palāta un Republikas Senāts. Valsts ir iedalīta 20 reģionos. No tiem pieciem ir īpašs autonomijas statuss, kas tiem ļauj pieņemt regulējumu attiecībā uz dažiem vietējas nozīmes jautājumiem[7].

IzpildvaraLabot

Valsts vadītājs — republikas prezidents, kas tiek ievēlēts uz septiņu gadu periodu. Prezidenta vēlēšanas notiek kopīgā parlamenta un reģionu pārstāvju sēdē. Saskaņā ar konstitūciju prezidents var noteikt parlamenta ārpuskārtas vēlēšanas, atlaist tā palātas, iecelt amatos valsts amatpersonas vai tamlīdzīgi, kā arī vada Augstāko aizsardzības padomi. Prezidenta prombūtnes vai slimības laikā viņu aizvieto Senāta priekšsēdētājs; valdības vadītājs — premjerministrs (Itālijā viņu pieņemts saukt par Ministru padomes prezidentu); valdība — Ministru padome, ko ieceļ premjerministrs ar prezidenta piekrišanu[8].

Likumdevēja varaLabot

Divpalātu parlaments, kas sastāv no Senāta (Senato della Repubblica) ar 315 senatoru vietām (tiek ievēlēti uz piecu gadu termiņu, bet dažas vietas par nopelniem tiek piešķirtas senatoriem uz mūžu, arī bijušajiem republikas prezidentiem) un Deputātu palātas (Camera dei Deputati) ar 630 deputātu vietām (tiek ievēlēti uz piecu gadu termiņu)[8].

Tiesu varaLabot

Konstitucionālā tiesa (Corte Constituzionale), kurā ir 15 tiesneši (piecus ieceļ prezidents, piecus ievēlē parlaments, un pieci tiek ievēlēti no augstākajām administratīvajām tiesām)[8].

Administratīvais iedalījumsLabot

  • Provinces (provincia)
  • Komūnas (comune)

Itālijas reģioniLabot

Pamatraksts: Itālijas reģioni
 
Itālijas reģioni.
Karogs Reģions Statuss Iedzīvotāju skaits[9]
2021. gadā
Galvaspilsēta Komūnas [9] Provinces vai pilsētas
Skaits %
  Abruco Parasts 1,285,256 2.17% L'Akvila 305 4
  Apūlija Parasts 3,926,931 6.63% Bari 257 6
  Bazilikata Parasts 547,579 0.92% Potenca 131 2
  Emīlija-Romanja Parasts 4,445,549 7.50% Boloņa 330 9
  Friuli-Venēcija Džūlija Autonoms 1,198,753 2.02% Trieste 215 4
  Kalabrija Parasts 1,877,728 3.17% Katandzāro 404 5
  Kampānija Parasts 5,679,759 9.58% Neapole 550 5
  Lacio Parasts 5,720,796 9.65% Roma 378 5
  Ligūrija Parasts 1,509,805 2.55% Dženova 234 4
  Lombardija Parasts 9,966,992 16.82% Milāna 1,506 12
  Marke Parasts 1,501,406 2.53% Ankona 225 5
  Molize Parasts 296,547 0.50% Kampobaso 136 2
  Pjemonta Parasts 4,273,210 7.21% Turīna 1,181 8
  Sardīnija Autonoms 1,598,225 2.70% Kaljāri 377 5
  Sicīlija Autonoms 4,840,876 8.17% Palermo 391 9
  Toskāna Parasts 3,668,333 6.19% Florence 273 10
  Trentino-Alto Adidže Autonoms 1,078,460 1.82% Trento 282 2
  Umbrija Parasts 865,013 1.46% Perudža 92 2
  Valle d'Aosta Autonoms 123,895 0.21% Aosta 74 1
  Veneto Parasts 4,852,453 8.19% Venēcija 563 7
  Itālija 59,257,566 100.00% Roma 7,904 107

DemogrāfijaLabot

Itālijā 2020. gadā dzīvoja 60,3 miljoni iedzīvotāju. Pēc šī rādītāja tā ir trešā lielākā valsts Eiropas Savienībā (aiz Vācijas un Francijas) un 23. lielākā pasaulē. Iedzīvotāju blīvums (201 cilvēks uz km²) ir piektais lielākais Eiropas Savienībā. Visvairāk cilvēku dzīvo Ziemeļitālijā, kur koncentrējas aptuveni viena trešdaļa no visiem iedzīvotājiem.Vēl 20. gadsimta vidū Itālijā bija aktīvi demogrāfiskie procesi, taču pēdējos gadu desmitos vērojama strauja dabiskā pieauguma samazināšanās, un dzimstības līmenis ir viens no zemākajiem Eiropā. Labklājības un sociālās aprūpes līmeņa kāpums nodrošina ilgu vidējo mūžu (82 gadi) un zemu bērnu mirstību[10][11].

Itālijā ir lielāks lauksaimniecībā nodarbināto īpatsvars nekā vidēji Eiropā. Salīdzinoši zemais ekonomikas attīstības un labklājības līmenis līdz pat 20. gadsimta vidum daudzus itāliešus mudināja emigrēt uz ASV, Centrāleiropu, Latīņameriku darba un labāku dzīves apstākļu meklējumos. Ekonomiskais uzplaukums pēc Otrā pasaules kara šo emigrācijas plūsmu apturēja. ledzīvotāju izvietojums ir nevienmērīgs. Lielākā iedzīvotāju koncentrācija ir Kampānijas, Ligūrijas un Lombardijas līdzenumā - senajos zemkopības un spēcīgu pilsētvalstu rajonos, pirmajos rūpniecības centros. Tajos atrodas arī lielākās Itālijas pilsētas - Neapole, Milāna, Dženova, Turīna, tomēr vislielākā pilsēta ir Roma. Valsts ziemeļu daļā ir daudz mazu un vidēju pilsētu, kas izveidojušās jau viduslaikos. Sicīlijā un Apenīnu pussalas dienvidos ir pilsētas, kas radušās vēl grieķu kolonizācijas laikā pirms 3 tūkstošiem gadu[10].

PilsētasLabot

Itālijas lielākās pilsētas ir Roma, Milāna un Turīna. Ja skatās pilsētu lielumus pēc to aglomerācijās dzīvojošo skaita, tad viennozīmīgi ar 7,4 miljoniem iedzīvotāju lielākā ir Milāna. Romas aglomerācijā dzīvo salīdzinoši tikai 3,7 miljoni.

Vieta Pilsēta Reģions Iedz. Vieta Pilsēta Reģions Iedz.

 
Roma
 
Milāna

1 Roma Lacio 2 761 477 11 Venēcija Venēcija 270 884
2 Milāna Lombardija 1 324 110 12 Verona Venēcija 263 964
3 Neapole Kampānija 959 574 13 Mesīna Sicīlija 242 503
4 Turīna Pjemonta 907 563 14 Paduja Venēcija 214 198
5 Palermo Sicīlija 655 875 15 Trieste Friuli-Venēcija Džūlija 205 535
6 Dženova Ligūrija 607 906 16 Breša Lombardija 193 879
7 Boloņa Emīlija-Romanja 380 181 17 Taranto Apūlija 191 810
8 Florence Toskāna 371 282 18 Prato Toskāna 188 011
9 Bari Apūlija 320 475 19 Parma Emīlija-Romanja 186 690
10 Katānija Sicīlija 293 458 20 Redžo di Kalabrija Kalabrija 186 547

TautsaimniecībaLabot

 
Itālijas eksportpreču proporcionāla reprezentācija 2019. gadā

Itālija ir industriāli agrāra valsts ar modernu rūpniecības struktūru un attīstītu subtropu lauksaimniecību. Pēc Otrā pasaules kara, kardināli mainot ekonomikas struktūru, industrija ārkārtīgi strauji attīstījās, un Itāliju sāka dēvēt par Eiropas ekonomisko brīnumu. īsā laikā tā pietuvojās Lielbritānijas un Francijas ekonomikas līmenim, to veicināja arī Itālijas iestāšanās Eiropas ekonomiskajā asociācijā 1957. gadā[10]. Valsts ekonomikas izaugsme palēninājās 80.- 90. gados, bet 2000. gados tā sāka stagnēt[12]. Itāliju smagi skāra 2007. - 2008. gada finanšu krīze, kuru veicināja neefektīvā valsts pārvalde[13].

Itālijas ekonomikas svarīgākās nozares 2020. gadā bija vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība, transports, viesnīcu un ēdināšanas pakalpojumi (20,1 %), rūpniecība (19,5 %), valsts pārvalde, aizsardzība, izglītība, veselības aprūpe un sociālie pakalpojumi (17,5 %). 51 % no Itālijas eksporta nokļūst ES iekšējā tirdzniecībā (Vācijā 13 %, Francijā 10 %), bet ārpus ES galvenie eksporta partneri ir ASV (10 %) un Šveice (6 %). 58 % importa ir no ES dalībvalstīm (no Vācijas 16 %, no Francijas 8 % un no Nīderlandes 6 %), savukārt starp ārpussavienības valstīm Itālijai galvenie importa partneri ir Ķīna (9 %) un ASV (4 %)[7].

RūpniecībaLabot

No rūpniecības nozarēm galvenā ir mašīnbūve. Itālija ir liela vieglo automobiļu ražotāja un eksportētāja,[10] un Stellantis koncerns, kurā ietilpst Fiat, ir pasaulē piektais lielākais automobiļu ražotājs[14]. Itālija ir pazīstama ar luksusa klases automašīnu ražošanu, no kuriem atpazīstamākie zīmoli ir Ferrari, Lamborghini un Maserati[15].

 
Eni galvenā mītne Romā, kas ir viena no pasaules lielākajām naftas kompānijām
 
Viens no Itālijas galvenajiem vīna ražošanas reģioniem Toskānā.

Ķīmiskajā rūpniecībā galvenās nozares ir naftas ķīmiskā, ķīmisko šķiedru, plastmasu un sintētisko sveķu rūpniecība, kas izmanto ievesto naftu. Attīstītas ir arī laku un krāsu, minerālmēslu, farmaceitiskā rūpniecība. Itālijai tradicionāla nozare ir esenču un ēterisko eļļu ražošana gan no dabiskajām, gan sintētiskajām izejvielām. Lielākie ķīmiskās rūpniecības centri izvietoti piekrastes rajonos..No krāsainās metalurģijas nozarēm nozīmīgākās ir alumīnija (izmanto ievestās un vietējās izejvielas), svina, cinka un dzīvsudraba rūpniecība (2. vietā pasaulē aiz Spānijas). Tekstilrūpniecība ir senākā Itālijas rūpniecības nozare. Kopš viduslaikiem Eiropā pazīst Itālijas audumus, attīstīta kokvilnas un vilnas audumu ražošana. Itālija ieņem pirmo vietu Rietumeiropā tekstilrūpniecības produkcijas izlaidē, gadā ražojot gandrīz 2,5 miljardus kvadrātmetru audumu. Kopš 20. gadsimta vidus Itālija ir apavu ražošanas līdere Eiropā. Gadā tā izgatavo 360 miljonus pāru apavu, tas ir, divas reizes vairāk nekā Francijā un piecas reizes vairāk nekā Vācijā.

Starp pārtikas rūpniecības apakšnozarēm īpaši minamas makaronu, siera, olīveļļas un vīna ražošana. Itālija ir lielākā makaronu un vīna ražotāja un eksportētāja pasaulē, kā arī liela olīveļļas, augļu un dārzeņu ražotāja[10].

LauksaimniecībaLabot

Augkopības kultūru sējumi aizņem 8,6 miljoni ha, no tiem 60% - pārtikas kultūras (kvieši, rīss, dārzeņi), 25% - lopbarības kultūras un 15% - tehniskās kultūras. Salīdzinot ar pārējām Eiropas lielvalstīm, Itālija atpaliek gan lopkopības, gan svarīgākās augkopības produkcijas ražošanā. Vienīgi dārzeņi, augļi un ogas Itālijai dod eksporta ienākumus. Atšķirīga ir lauksaimniecības intensitāte un produktivitāte. Valsts ziemeļu daļā - Padānas līdzenumā augsti mehanizētā un ķimizētā lauksaimniecība dod nozares produkcijas lielāko daļu. Dienvidu rajonos raksturīga ir ekstensīva lopkopība un šauri specializēta subtropu augkopība. Galvenā pārtikas kultūra ir kvieši, kuri aizņem 1/3 no sējumu platības (Apūlijā un Sicīlijā). Ziemeļu daļā audzē kukurūzu, Alpu priekškalnēs - auzas un miežus, Padānas līdzenumā - rīsu. Itālija ir 1. vietā Eiropā pēc rīsa kopražas un vadošajā vietā pasaulē - pēc ražīguma. Izplatīti ir kartupeļu stādījumi (sevišķi Kampānijā). Lielas platības aizņem dārzeņu (sevišķi - tomātu) lauki (ievāc 13,5 miljonus tonnu gadā) un olīvkoku birzis, augļu koku un citrusu dārzi, vīnogāji (audzē ap 250 šķirņu vīnogas). Ir stādītas korķozolu birzis, lielas ēterisko augu plantācijas (ēterisko eļļu ieguvei), ēdamo kastaņu, mandeļkoku un riekstkoku audzes. Tradicionāla Itālijas lopkopības nozare ir aitkopība, pēdējos gadu desmitos strauji palielinās liellopu audzēšana (sevišķi Lombardijā). Liellopu ganāmpulks (8,9 miljoni lopu, no tiem 3,4 miljoni - slaucamas govis) ir mazāks par aitu ganāmpulku (13 miljoni). Pēckara gados palielinājās cūkkopības (9,5 miljoni cūku) un putnkopības (128 miljoni putnu) nozīme[10].

 
Marmora karjers

Derīgie izrakteņiLabot

Itālijas zemes dzīlēs ir dažādi derīgie izrakteņi, taču to krājumi nav lieli vai arī ir izsīkuši (dzelzs rūdas ieguve notiek jau 2700 gadus). Lielākā Itālijas bagātība ir dzīvsudraba rūda Toskānā un polimetāliskās rūdas Sardīnijā un Austrumalpos. Sicīlijā ir sēra, kālija un vārāmā sāls, dabiskā asfalta iegulas, Sardīnijā - antimona rūdas, Apūlijā - boksītu, Ligūrijā - mangāna rūdas krājumi. Daudzviet izmanto Itālijas būvakmeņus - marmoru, traverunu, granītu, tufu[10].

EnerģijaLabot

Lielākā Itālijas ekonomiskā problēma ir enerģētisko resursu deficīts. Valstī ir nelieli zemas kvalitātes ogļu krājumi (Sardīnijā, Toskānā, Umbrijā), nedaudz naftas (Sicīlijā un Padānas līdzenumā; gada ieguve - 4,4 miljoni tonnu) un dabasgāzes (Padānas līdzenumā, Apenīnu priekškalnēs un Sicīlijā; gada ieguve -16,6 miljardi kubikmetru). Vietējie enerģētiskie resursi apmierina apmēram 15% no nepieciešamā patēriņa. Enerģētisko bāzi papildina hidroenergoresursi (lielākās upes Po un Tibra, gadā ražo līdz 220 miljardus kWh elektroenerģijas) un no Tuvajiem Austrumiem un Ziemeļāfrikas ievestā nafta. Lielajās Itālijas ostās (Dženovā) sākas transkontinentālie naftas vadi uz Centrāleiropu[10]

InfrastruktūraLabot

Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, Itālijai ir mazāk blīvs un nevienmērīgi izvietots ceļu tīkls. Visvairāk dzelzceļu un autoceļu ir Ziemeļitālijā; centrālajā un dienvidu daļā to ir mazāk. Galvenais šķērslis ceļu tīklu paplašināšanā ir Apenīnu kalni. Alpu kalnos satiksmes ceļi iet pāri augstkalnu pārejām, caur daudziem tuneļiem. Itālijā ir gandrīz 20 tūkstoši kilometru dzelzceļu, 303 tūkstoši kilometru autoceļu. Lielākās ostas ir Dženova (viena no Eiropā nozīmīgākajām naftas un konteineru kravas ostām), Trieste (naftas un kafijas ievedosta) un Venēcija[10].

Skatīt arīLabot

AtsaucesLabot

  1. «Surface water and surface water change». Organisation for Economic Co-operation and Development (OECD). Skatīts: 2020. gada 11. oktobris.
  2. «Indicatori demografici». www.istat.it (itāļu). 2022. gada 8. aprīlis. Skatīts: 2022. gada 27. jūlijs.
  3. (angliski) «World Economic Outlook Database». IMF.
  4. 4,0 4,1 (angliski) «Italy». Britannica Online Encyclopedia. Skatīts: 2010-06-06.
  5. 5,0 5,1 Clive Gifford. Pasaules ģeogrāfijas enciklopēdija. [Rīga] : Zvaigzne ABC, [©2005]. ISBN 9984-36-878-5. OCLC 847262173.
  6. «TravelTalisman.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 17. novembrī. Skatīts: 2008. gada 31. jūlijā. Teksts " iCelo " ignorēts
  7. 7,0 7,1 «Itālija». european-union.europa.eu (latviešu). Skatīts: 2022-08-06.
  8. 8,0 8,1 8,2 Valērijs Roldugins. Pasaules valstu ekonomikas vārdnīca. Rīgā : Jumava, 2006. ISBN 9984-38-145-5. OCLC 191044745.
  9. 9,0 9,1 «Regioni italiane» (itāļu). Skatīts: 2022. gada 30. aprīlis.
  10. 10,0 10,1 10,2 10,3 10,4 10,5 10,6 10,7 10,8 Pasaules ekonomiska un sociala geografija vidusskolam ; eksperimentala macību gramata. Rīga. 1995. ISBN 5-405-01523-7. OCLC 837356481.
  11. World Health Organization. World Health Statistics 2016 : Monitoring Health for the Sustainable Development Goals (SDGs). Geneva : World Health Organization, 2016. ISBN 978-92-4-069569-6. OCLC 971364677.
  12. «Doom and gloom». The Economist. ISSN 0013-0613. Skatīts: 2022-08-06.
  13. Roberto Orsi. «The Quiet Collapse of the Italian Economy». Euro Crisis in the Press (en-US), 2013-04-23. Skatīts: 2022-08-06.
  14. carlo. «Focus2move| World Car Group Ranking in the 2022». Focus2Move (en-US), 2022-06-06. Skatīts: 2022-08-07.
  15. «Ferrari – The World’s Most Powerful Brand | Press Release | Brand Finance» (en-US). Skatīts: 2022-08-07.

Ārējās saitesLabot