Ģermāņi

Ģermāņi (latīņu: Germani) bija radniecīgu tautu grupa senajā un viduslaiku Eiropā, ģermāņu valodas piederēja pie indoeiropiešu valodu saimes. Ģermāņi ap 1. gadsimtu dzīvoja plašās teritorijās starp Reinu, Vislu no rietumiem uz austrumiem, Donavu dienvidos un Ziemeļjūru, Baltijas jūru ziemeļos, kā arī Skandināvijas dienvidu daļā.

Šo etnonīmu lielākoties izmanto, lai aptvertu tautas, kas vairumā gadījumu runāja ģermāņu valodās laikā no bronzas perioda līdz lielās tautu staigāšanas beigām. 7. gadsimtā migrācijas rezultātā senie ģermāņi sajaucās ar citām Eiropas tautām un sākās mūsdienu etnosu veidošanās, kuras pamatā bija kopēja indoeiropiešu izcelsme.

Ģermāņu izcelsme

Ģermāņi Romas impērijas laikā acīmredzot bijusi viena no lielākajām, ja ne pati lielākā barbaru tautu grupa. Viņi sākotnēji dzīvojuši, kā domā vēsturnieki, Skandināvijas dienvidos. Pirmās ziņas par ģermāņiem no romiešu avotiem attiecināmas uz 90. gadu pr.Kr. Šajā laikā ģermāņi bija aktīvi apguvuši savas zemes, kas vēlāk arī ieguva viņu vārdu. Rietumos atsevišķas ģermāņu teritorijas tiem bijušas kopīgas ar ķeltiem. Tā rezultātā vairāku Rietumeiropas cilšu piederība vēl joprojām nav īsti skaidra. Piemēram, tiek diskutēts — vai kimri un teitoņi bijuši ģermāņi vai ķelti, vai varbūt ģermanizēti ķelti, vai tomēr otrādi.

Tāda pat situācija bijusi austrumos, kur ģermāņi robežojušies ar slāviem. Tā kā ne vieni, ne otri savu teritoriju robežas nebija stingri noteikuši, samērā platā joslā ģermāņu ciemati mijās ar slāvu apmetnēm. Neskaidrību pastiprināja vēl tas, ka šajā joslā plaši izplatītas bija jauktas dzimtas un rezultātā veidojās ciltis, kuru etniskā piederība ir visai neskaidra, piemēram, romiešu pieminētie venedi.

Ģermāņus var iedalīt trīs lielākās grupās:

Skandināvijas grupa kalpojusi par pamatu vēlāko Skandināvijas tautu — zviedru, dāņu, norvēģu un islandiešu izveidei.
Rietumu ģermāņu grupa apdzīvoja Ziemeļjūras piekrasti. Tā ietvēra batāvus, frīzus, frankus, alemaņus, jitus, anglus un sakšus. Šīs ciltis ir galvenie mūsdienu nīderlandiešu, flāmu, angļu, vāciešu kā arī daļas skotu un franču priekšteči.
Austrumu ģermāņu grupa apdzīvoja teritorijas uz austrumiem no Elbas upes. Tajā ietverami švābi, lombardi, burgundi, vandaļi, gepidi, alani un goti.

Romas impērijas laikos Āzijas stepju klejotājos atkal un atkal iebruka Eiropā, spiežot austrumu ģermāņu tautas meklēt glābiņu citās teritorijās. Tādēļ austrumu ģermāņi Tautu staigāšanas laikā bija lielākie miera traucētāji Eiropā un pašā impērijā, ar savu nemitīgo staigāšanu no vienas teritorijas uz otru viņi turēja romiešus pastāvīgā saspringumā. Viņu dēļ Eiropā vairākkārt izcēlies neaptverams haoss, viņi ir arī vieni no galvenajiem Romas impērijas sabrukuma ārējiem „vaininiekiem” un antīkās rietumu pasaules krīzes izraisītājiem.

Ģermāņu kultūra

Mjelnira karekļi, kurus valkāja ģermāņu pagāni no 9. līdz 10. gadsimtam. Attēlā redzamais kareklis ir ticis atrasts Ēlandē, Zviedrijā.

Romieši ģermāņus pazina labi. Samērā sīki viņu dzīves veidu, sociālo struktūru, ticējumus un tradīcijas aprakstījis romiešu vēsturnieks Tacits savā 98. gadā izdotajā darbā Germania. Ģermāņi Romas impērijā bija labi pazīstami arī no praktiskās puses, jo viņiem bija cieši tirdzniecības sakari ar Vidusjūras reģiona tautām vēl kopš bronzas laikmeta. Ģermāņi no romiešiem aizguva arī daudzas zemkopības metodes, tehnoloģiju un iepirka no tiem daudzus darbarīkus. Romas impērijas laikā ģermāņu cilšu un klanu vienojošais pamats bija asinsradniecība. Cilšu pārvaldi parasti nodrošināja sapulce, kas sastāvēja no karavīriem. Tāpat kā citas Eiropas pagānu tautas ģermāņi ticēja vairākiem dažādiem dieviem. Galvenie starp tiem, kā jau zemkopju tautai, bija auglības dievi, skandināviem — Njords un Freirs. Skandināvu Tors (ģermāņu Donars) bija dievs, kas aizstāvēja zemkopjus pret ļauniem milžiem, neražu un citām likstām. Lielā cieņā skandināviem bija arī kara dievs Odins, pārējiem ģermāņiem — Votans. Tomēr ģermāņiem nebija priesteru — to lomu, varētu teikt — darba apvienošanas kārtībā, pildīja karavadoņi. Tādēļ viņiem ģermāņu ciltīs bija ļoti liela vara. Tas bija arī viens no iemesliem, kādēļ ģermāņi ilgi pretojās kristietībai — vienīgi goti samērā ātri pieņēma ariānismu.

Romas impērijas veidošanās sākumā, 5. gadsimtā p.m.ē., ģermāņu cilšu grupas, kurām bija kopīgi valodas pamati un tradīcijas, klejoja pa Eiropas rietumu un centrālo daļu. Ap 2. gadsimtu pr.Kr. ģermāņi jau bija apguvuši mūsdienu Vācijas ziemeļu daļu un Skandināvijas dienvidus. Seno Vidusjūras reģiona civilizāciju uzplaukuma laikā, bronzas un dzelzs laikmeta kultūru balsts citās Eiropas daļās bija, galvenokārt, lauksaimniecība. Tirdzniecība, tāpat kā amatniecība un pilsētas bija vēl vāji attīstīti. Ģermāņu dzīves veids droši vien īpaši neatšķīrās no Baltijas tautu senajām paražām. Jo tālāk uz ziemeļiem no Vidusjūras, jo zemāka bija saimniecības attīstība un agrīnākā stadijā bija sabiedrības, valsts un kultūras attīstības procesi. Šāda tendence izskaidrojama ar to, samazinoties gada vidējai temperatūrai virzienā uz ziemeļiem, klimats kļuva arvien nelabvēlīgāks, tādēļ pārtikas nodrošināšanas iespējas bija ierobežotākas. Tas bremzēja attiecīgo reģionu iedzīvotāju skaita palielināšanos, vispārējo saimniecības, politekonomiskās struktūras un kultūras attīstību.

Tomēr arī Eiropas ziemeļrietumos bija atsevišķas teritorijas ar samērā maigu klimatu, kas pat, izmantojot visai primitīvus darba rīkus, ļāva iegūt pietiekami stabilas ikgadējas ražas. Tās bija Ziemeļeiropas piejūras teritorijas, kuras ietekmēja siltā Golfa straume un tās turpinājums — Ziemeļatlantijas straume.

Ģermāņu izplešanās

Atsevišķas ģermāņu ciltis, pateicoties iepriekšminētajiem relatīvi labvēlīgākajiem ģeogrāfiskajiem un klimatiskajiem faktoriem, bija pieaugušas skaitliski un izveidojušās par šī reģiona noteicošo spēku. Šīm ciltīm bija nepieciešamas jaunas teritorijas to tālākai attīstībai. Tās meklēja šīs teritorijas uz dienvidiem, kur bija labvēlīgāks klimats. Savos meklējumos ģermāņu ciltis kimri un teitoņi 2. gadsimtā p.m.ē., aizkļuva līdz pat mūsdienu Francijas dienvidiem. Tomēr romieši pēc smagām cīņām viņus piespieda atkāpties.

Armīnijs un viņa ģermāņu karavīri Teitoburgas kaujā (Oskars Antons Kučs, 1909).

Veiksmīgāka izrādījās cita ģermāņu cilts — suevi. Viņi iekaroja lielu mūsdienu Vācijas daļu, atspiežot tās pirmiedzīvotājus ķeltus uz dienvidrietumiem. Ģermāņu ciltis iekarotajās teritorijās ātri nostiprinājās. To skaits nepārtraukti palielinājās pateicoties arvien jauniem migrācijas viļņiem un tie turpināja virzīties arvien tālāk uz dienvidiem, līdz tie sastapās ar romiešiem, kas, savukārt, centās paplašināt savas impērijas robežas ziemeļu virzienā.

Starp romiešu un ģermāņu spēkiem sākās sīvas cīņas par teritoriju. Nozīmīga kauja notika Teiteburgas mežā mūsdienu Vācijas ziemeļrietumu daļā mūsu ēras 9. gadā. Šajā kaujā ģermāņi karavadoņa Armīnija (Arminius) vadībā pilnīgi sagrāva trīs romiešu leģionus. Teitoburgas kauja ir svarīga ar to, ka tās rezultātā bija pilnībā apturēta Romas impērijas paplašināšanās ziemeļu virzienā, tā pazaudēja visas teritorijas, ko tā pirms tam bija iekarojusi uz ziemeļiem no Reinas. Reina arī kļuva par Romas impērijas ziemeļaustrumu robežu. Savukārt ģermāņi pilnībā nostiprinājās uz ziemeļiem no Reinas.

Tomēr ar to ģermāņu izplešanās neapstājās. Trešā gadsimta otrajā pusē ģermāņu ciltis, it īpaši franki, arvien vairāk sāka iespiesties Romas impērijas teritorijās. Nespējot ar ģermāņiem cīnīties, Roma arvien biežāk meklēja ar tiem kompromisu, iesaistot ģermāņu, parasti franku, algotņus romiešu leģionos. Tas bija kļuvis arvien vairāk nepieciešami tādēļ, ka Romas impērijai arvien agresīvāk sāka uzbrukt citas klejojošās ciltis — huņņi, goti, vandaļi. Nemitīgo cīņu rezultātā Romas vara arvien vairāk vājinājās. To plosīja arī iekšējās pretrunas un cīņas par varu, impērija tuvojās sabrukumam, bet ģermāņi pa to laiku bija jau pakļāvuši Britāniju, Galliju un Spāniju.

Klasiskajā vēsturē šis Romas impērijas sabrukuma periods plašākā nozīmē nereti tiek dēvēts par Romas „barbarizāciju”. Tomēr var pamatoti apgalvot arī, ka tikpat lielā mērā šis bija barbaru „romanizācijas” periods. Tā, ar baznīcas starpniecību daudz ko no Romas un vēl agrāku civilizāciju sasniegumiem jaunizveidotās barbaru valstis pārņēma kā organiskus valsts un sabiedrības, politekonomiskās struktūras elementus. Roma bija sabrukusi, bet tās kultūras mantojums nepazuda nebūtībā. Neskatoties uz nežēlīgajiem Romas un ģermāņu kariem, pēdējie visā Senās Romas pastāvēšanas gaitā nepārtraukti pārņēma tās kultūru un saimniecības sasniegumus.

Ģermāņu adaptācijas process un Eiropas civilizācijas veidošanās dažādās bijušās Rietumromas teritorijās noritēja atšķirīgi. Visveiksmīgāk šis process aizsākās Itālijā, kur pēc pēdējā Romas imperatora Romula Augustula (Romulus Augustulus) nāves 476. gadā par Itālijas karali tika iecelts ģermāņu karavadonis Odoakrs. Savu militāro karjeru Odoakrs bija uzsācis romiešu armijā. Šeit viņš bija labi apguvis kara mākslu un izvirzījās kā spējīgs karavadonis. Taču Romā viņš neatgriezās, bet par savas karalistes galvaspilsētu padarīja Ravennu. Odoakram tomēr neizdevās izveidot pietiekoši spēcīgu karaļvalsti. Vienpadsmit gadus vēlāk Ravennu ieņēma ostgoti sava karaļa Teodorika (454—526) vadībā. Odoakrs tika nogalināts un Teodoriks ieņēma viņa troni.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ģermāņi.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)