Vikipēdija

Smiltene

pilsēta Latvijā
Šis raksts ir par pilsētu Vidzemē. Par ciemu Vīksnas pagastā skatīt rakstu Smiltene (Vīksnas pagasts).

Smiltene ir pilsēta Vidzemē, Smiltenes novada administratīvais centrs. Atrodas 134,5 km no Rīgas. 46,5 km no Valkas. 37,5 km no Valmieras. 43,5 km no Cēsīm un 56 km no Apes.[4] Pilsētai cauri tek Abula upe, uz kura izveidotas trīs mākslīgas ūdenskrātuves: Tiltlejas ezers 84 m virs jūras līmeņa, Vidusezers 93,5 m virs jūras līmeņa un Teperis 109 m virs jūras līmeņa. Pilsēta izvietota uz Vidzemes augstienes ziemeļu nogāzes robežas ar Vidusgaujas ieplaku. Klimatam nepiemīt Vidzemes augstienei raksturīgās īpašības (ievērojami mazāks nokrišņu daudzums). Paugurotā reljefa ietekmē klimats šeit ir vēsāks nekā lielākajā Latvijas daļā. Pilsētas D-DR daļā absolūtais augstums sasniedz 150-155 m virs jūras līmeņa, bet Z daļā 85-100 m virs jūras līmeņa. Smilteni raksturo paugurains reljefs. Pauguru relatīvais augstums vidēji ir 10 m, to nogāzes, ar atsevišķiem izņēmumiem, ir lēzenas un apbūvētas. Atsevišķās vietās ieplakas starp pakalniem ir pārpurvojušās.[5]

Smiltene
pilsēta
Smiltenes centrs
Smiltenes centrs
Karogs: Smiltene
Karogs		Ģerbonis: Smiltene
Ģerbonis
Smiltene (Latvija)
Smiltene
Smiltene
Koordinātas: 57°25′27″N 25°54′24″E / 57.42417°N 25.90667°E / 57.42417; 25.90667Koordinātas: 57°25′27″N 25°54′24″E / 57.42417°N 25.90667°E / 57.42417; 25.90667
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Novads Smiltenes novads
Pilsētas tiesības kopš 1920. gada
Vēsturiskie
nosaukumi		 vācu: Smilten
Platība[1]
 • Kopējā 7,2 km2
 • sauszeme 7,0 km2
 • ūdens 0,2 km2
Augstums 100 m
Iedzīvotāji (2022)[2]
 • kopā 5 083
 • blīvums 730,3 iedz./km2
Laika josla EET (UTC+2)
 • Vasaras laiks (DST) EEST (UTC+3)
Pasta indeksi LV-4729
Mājaslapa www.smiltene.lv
Smiltene Vikikrātuvē

VēstureLabot

Smiltenes senākās vēstures liecinieks ir pilsētas nomalē esošais Cērtenes pilskalns, kas atrodas pie Cērtenes upītes, netālu no Klievezera, taču arheoloģiskie izrakumi šeit nav devuši rezultātus. Livonijas krusta karu gaitā krustnešiem pakļaujot šejienes zemes, 1207. gadā Smiltenes apkārtne nonāca Livonijas bīskapijas sastāvā. Smiltenes pils (vēlākā Smiltenes muiža, mūsdienās Kalnamuiža) rakstos pirmo reizi minēta 1359. gadā Rīgas arhibīskapa Fromholda valdīšanas laikā. Pili no 1367.-70. gadam uzcēla Livonijas ordeņa mestrs Vilhelms fon Frimersheims, taču tā joprojām piederēja arhibīskapam, un turpmākajos gados Rīgas arhibīskapi šeit bieži pavadīja vasaras. Pilī uzbūvēta neliela baznīca, kas iesvētīta Marijas dienā un nosaukta par Marijas baznīcu. 1427. gadā pirmo reizi minēts, ka pie pils pastāv neliela tirgotāju un amatnieku apmetne, kas 1523. gadā dēvēta par miestu. 1481. gada februārī Livonijas-Maskavijas kara laikā krievu karaspēks četras nedēļas siroja Vidzemē, uzbrūkot Smiltenes, Piebalgas, Cesvaines un Kokneses pilīm.[6]

1530. gadā Smiltenes pils un novads nonāca Hohencollernu dinastijas pārstāvja, Brandenburgas Vilhelma īpašumā. Livonijas Konfederācijas sabrukuma laikā, 1556. gadā Livonijas ordeņa mestrs Heinrihs fon Gālens apcietināja par arhibīskapu kļuvušo Brandenburgas Vilhelmu un veselu gadu turēja ieslodzītu Smiltenes pilī, apvainojot mēģinājumā nodot protestantisko Livoniju katoliskās Polijas-Lietuvas ūnijas karaļa protektorātā. Livonijas kara laikā Smiltenes pili un pilsētiņu, kas atkal bija kļuvušas par Brandenburgas Vilhelma rezidenci, 1559. un 1560. gadā nopostīja Krievijas caristes un tās tatāru vasaļu karaspēks. 1561. gadā tagadējā Vidzeme iekļāvās Polijas-Lietuvas ūnijas sastāvā. 1577. gadā Smiltenē atkal iebruka Krievijas karaspēks. Pārdaugavas Livonijas hercogistes laikā Smiltene un tās apkārtne nokļuva stārasta Kaspara Mlodecka valdījumā. Katoļi šeit centās veikt kontrreformāciju, bet protestantisms šeit jau bija iesakņojies. Apdzīvotā vieta veidojās uz Smiltenes mācītājmuižas un Smiltenes pilsmuižas zemēm. 1613. gadā Smiltenes luterāņu draudze bija apvienota ar Trikātas, Palsmanes un Aumeisteru draudzēm. Poļu-zviedru kara laikā, starp 1601. un 1621. gadu, Smilteni kontrolēja gan poļi, gan zviedri. Zviedru Livonijas laikā (1620—1710) Smiltenē darbojās draudzes skola, kā arī ķieģeļu un kaļķu ceplis. Lielā Ziemeļu kara laikā 1702. gada 9. augustā krievu karaspēks nodedzināja Smiltenes baznīcu, pilsmuižu, 19 miesta mājas, deviņas apkārtējās muižas un 204 zemnieku mājas. Krievu karaspēks baznīcas zvanu aizveda uz Pleskavu, karagūstā aizvesti 23 cilvēki un 143 zirgi.[7] 1708. gadā tagadējās luterāņu baznīcas vietā uzcēla jaunu baznīcu. Ap to izveidojās kapsēta. Atkal uzceltas vairākas mājas, 4 krogi. Pēc Lielā mēra epidēmijas Smiltenes draudzes novadā izdzīvoja tikai apmēram puse iedzīvotāju. 1745. gadā uzcelta Smiltenes draudzes skolas ēka. No 1745. līdz 1771. gadam Smiltenē par mācītāju kalpoja Jēkabs Lange, pirmās latviešu vārdnīcas autors. Lange apglabāts Smiltenes vecajā kapsētā.

Krievijas Impērijas valdniece Katrīna II Smiltenes pilsmuižu uzdāvināja Vidzemes ģenerālgubernatoram Georgam Braunam, kas no 1763. līdz 1771. gadam lika uzcelt līdz mūsdienām saglabājušās Smiltenes muižas ēkas. Pēc Brauna nāves Smiltenes pilsmuižu mantoja viņa meitas, kas to pārdeva Rīgas tirgotājam J.S. Bandavam, kura dzimta to pārvaldīja gandrīz 100 gadus. Bandava laikā Smiltenē bija viena baznīca un 7 krogi — Žīgurs, Dobelnieks, Kubliņš, Sprugulis, Naužēns, Ādiņa un Kliebats. Katrs no krogiem kalpojis par savu piestātni Smiltenes apkārtnes pagastu ļaudīm. 1853. gadā, mācītāja Gulecka laikā, uzbūvējs tagadējo Smiltenes luterāņu baznīcu. Bandavu laikā pils drupās sabūvētas saimniecības ēkas. Te atradās arī pasta-telegrāfa nodaļa. 1893. gadā miestiņā bija 7 dažādu preču veikali, grāmatnīca, aptieka, 3 maiznieki, 3 miesnieki, 2 pulksteņu darbnīcas un dažādi amatnieki. Kārtību uzturēja policija un miertiesa.[8]

Pārkrievošanas laikā arī Smiltenē tika uzcelta pareizticīgo baznīca, kuru iesvētīja 1896. gada 8. septembrī. Tās celtniecību 1889. gadā ierosinājis miertiesnesis Vasilijs-Aleksandrs Saveljevs un celtniecībai nepieciešamo līdzekļu lielāko daļu ziedojis Maskavā dzīvojošais Saveljeva tēvs.[9]

1893. gadā Smiltenes muižu no Bandava mantiniekiem nopirka Krimuldā dzīvojošā firstiene fon Līvena, kas to 1895. gadā uzdāvināja savam dēlam, firstam Paulam fon Līvenam, kurš izveidoja jaunu apbūves plānu ar galvenajām ielām, muižas apkārtējo zemi sadalot gruntsgabalos un iznomājot to mūža nomā miesta iedzīvotājiem. 1901. gadā Līvens uzcēla Vidusezera HES. 1903. gadā viņš uzcēla Smiltenes slimnīcu, kokzāģētavu, ar tvaiku darbināmu elektrocentrāli pie Tiltlejas ezera. 1913. gadā uzcēla HES ar derivācijas kanālu (tagad te atrodas Abula HES). Pēc vairāku gadu plānošanas, 1911. gadā ar Līvena finansiālu atbalstu uzcēla šaursliežu Smiltenes-Valmieras-Ainažu dzelzceļu, kas deva pozitīvu impulsu Smiltenes ekonomiskās dzīves izaugsmei. Līvens lielā mērā kontrolēja daudzu jauno namu izskatu un celtniecību, piedaloties celtniecībā ar saviem līdzekļiem. Lielākā Smiltenes iela šajā laikā bija Daugavas iela. Centrālais laukums un lielākās ielas bija bruģētas un tās izgaismoja elektrība.

19. gadsimta beigās, pieaugot latviešu turībai un sabiedriskajai aktivitātei, Smiltenē dibinājās daudzas biedrības. Lielākā ēka pilsētas centrā bija 1881. gada 2. jūnijā dibinātās Smiltenes-Palsmanes-Aumeisteru-Gaujenes lauksaimniecības biedrības nams. Smiltenes Mūzikas un dziedāšanas biedrība dibināta 1887. gada rudenī. Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība nodibinājās 1895. gadā. Tai piederēja ugunsdzēsēju depo un Jāņa parks. Smiltenes Piensaimnieku biedrība, kas dibināta 1910. gadā, atradās Mūrnieku ielā 2. Smiltenes Konzumbiedrība dibināta 1907. gadā, un tai piederēja veikals pilsētas centrā. 1919. gadā izveidoja Latvijas Sarkanā Krusta Smiltenes nodaļu, kas atradās Pils ielā 4.[10]

Pirmais pasaules karš un Latvijas brīvības cīņas Smilteni neizpostīja. 1920. gada 2. janvārī Smiltenei piešķīra pilsētas tiesības, sākās jaunu privātmāju celtniecības vilnis. 1919. gadā izveidoja Latvijas Sarkanā Krusta Smiltenes nodaļu, kas atradās Pils ielā 4. 1920. gadā nodibināja Smiltenes Rūpniecības akciju sabiedrību firsta Līvena vadībā, kas pārvaldīja elektrostaciju un kokzāģētavu.[10] 1922. gada pavasara plūdi sagrāva Tepera ezera dambi, kas drīz tika atjaunots. 1925. gadā nodibināja Savstarpējās Ugunsapdrošināšanas biedrību. 1935. gadā Smiltenē bija vairāk nekā 400 dzīvojamo māju, daudzi tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumi, no kuriem lielākie bija linu un vilnas apstrādes uzņēmumi, vairākas kokzāģētavas, galdniecības un dzirnavas. Pilsētas centrā atradās Gustava Ādolfa laukums. Latvijas parlamentārās republikas laikā Smiltenes domi veidoja 25 vēlēti domnieki. Izglītību nodrošināja Valsts Smiltenes ģimnāzija Zaķu ielā 2/4. 1. Smiltenes pilsētas 6 klašu pamatskola atradās Krāsotāju ielā 1, bet 2. Smiltenes pilsētas 6 klašu pamatskola Dārza ielā 8. Smiltenes draudzes 6 klašu pamatskola atradās Pils ielā 3. Smiltenes pilsētas žīdu 6 klašu pamatskola atradās Raiņa ielā 16, bet sinagoga Galdnieku ielā 1. Agrārreformas rezultātā Smiltenes muižas ēkās izveidoja Valsts Smiltenes lauksaimniecības mācību iestādes.[11] Abula krastos atradās Vecais parks, Jaunais parks, bet Gaujas, Audēju un mazās Vaļņu ielas rajonā Jāņa parks, kur atradās arī tenisa laukums un koncertu zāle. Smiltenē šajā laikā bija 39 ielas: Abulas, Avotu, Augstā, Audēju, Blaumaņa, Daugavas, Dārza, Daktera, Druvas, Dzirnavu, Galdnieku, Gaujas, Gustava Ādolfa laukums, Jaunā, Mazā Jaunā, Kalēju, Kalnu, Kaļķu, Klievu, Klusā, Krāsotāju, Lejas, Lielā, Līkā, Marijas, Mētras, Mežoles, Meža, Mūrnieku, Parka, Peldu, Pils, Pilskalna, Raiņa, Rūpnieku, Smilšu, Vaļņu, Mazā Vaļņu, Zaķu. Gustava Ādolfa laukumā katru nedēļu notika tirgus. Gadatirgi notiks 2. februārī, 18. martā, 11. maijā, 15. jūlijā, 2. septembrī, 26. oktobrī un 10. decembrī.[12]

1935. gadā Smiltenē bija 410 mājas, no kurām 51 mūra un 278 koka.[5]

1941. gada 6. jūlijā pilsētu atbrīvoja Arvīda Krīpena vadīta latviešu kareivju vienība. Otrā pasaules kara kauju laikā 1944. gada 22. septembrī Smiltenē tika nopostītas vismaz 297 ēkas, to vidū Smiltenes-Palsmanes-Aumeisteru-Gaujenes lauksaimniecības biedrības nams, divas pamatskolas, ģimnāzija, stacija, pienotava, dzirnavas, kopumā vairāk nekā puse no apbūves. No 1950. līdz 1959. gadam Smiltene bija Smiltenes rajona centrs.

  • Baznīcas laukums pilsētas centrā

  • Mākslīgi uzpludinātais Tepera ezers

  • Smiltenes plāns 17. gadsimtā ar Abula upi, Vidus ezeru un ar sarkanu līniju iezīmēto Smiltenes pili

  • Langes kapa vieta

  • Smiltenes muiža 19. gadsimtā

  • Smiltenes plāns, 1936

  • Vidusskolas ēka Dakteru ielā

IedzīvotājiLabot

1897. gadā — 1484. 1914. gadā — 3500. 1920. gadā - 2293. 1925. gadā — 3251. 1931. gadā — 3745.[13] 1998. gadā - 6269. 2000. gadā - 6185. 2004. gadā - 6033. 2005. gadā - 5945. 2021. gadā – 5151. Vairāk nekā 94% iedzīvotāju ir latvieši. Esošajās robežās, pēc CSB datiem.[14]

Iedzīvotāju skaita izmaiņas
GadsIedz.±%
1897752—    
19143 500+365.4%
19202 293−34.5%
19253 251+41.8%
GadsIedz.±%
19353 745+15.2%
19594 654+24.3%
19704 719+1.4%
19795 579+18.2%
GadsIedz.±%
19896 393+14.6%
20006 349−0.7%
20115 521−13.0%
20215 252−4.9%

IzglītībaLabot

Smiltenē atrodas Smiltenes vidusskola. Tā ir sadalīta trīs daļās: Rīgas ielā 16c, Dakteru ielā 27, Dārza ielā 17. Smiltenē atrodas arī Smiltenes tehnikums, Smiltenes mūzikas skola, mākslas skola un sporta skola.

SportsLabot

Pilsētā atrodas Latvijas čempionāta 1. līgas futbola komanda FK Smiltene/BJSS.[15]

Ievērojami pilsētniekiLabot

Sadraudzības pilsētasLabot

Smiltenei ir 18 sadraudzības pilsētās:[17]

AtsaucesLabot

  1. ↑ 1,0 1,1 «Reģionu, novadu, pilsētu un pagastu kopējā un sauszemes platība gada sākumā». Centrālā statistikas pārvalde. Skatīts: 18 janvāris 2023.
  2. ↑ 2,0 2,1 «Pilsētu (blīvi apdzīvotu) un lauku (reti apdzīvotu) teritoriju iedzīvotāju skaits reģionos, pilsētās, novados un pagastos (pēc administratīvi teritoriālās reformas 2021. gadā) – Teritoriālā vienība, Laika periods un Rādītāji». Centrālā statistikas pārvalde. Skatīts: 22 decembris 2022.
  3. ↑ «Iedzīvotāju skaits un tā izmaiņas statistiskajos reģionos, republikas pilsētās, novadu pilsētās, 21 attīstības centrā un novados». Centrālā statistikas pārvalde. 2020. Skatīts: 2020. gada 19. septembrī.
  4. ↑ «Vadonis pa Smilteni». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2020. gada 24. maijā.
  5. ↑ 5,0 5,1 «Attīstības plānošana». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 10. jūnijā. Skatīts: 2020. gada 10. jūnijā.
  6. ↑ Par krievu postījumiem mestrs Bernds fon der Borhs savā vēstulē Vācu ordeņa virsmestram rakstīja par laupīšanām, slepkavībām un dedzināšanām, ko "ļaunprātīgie, nežēlīgie un apgrēcīgie krievi" nodarījuši gan Tērbatas bīskapijā, gan Rīgas arhibīskapijā, gan ordeņa zemē. Skat. Indriķis Šterns. “Latvijas vēsture 1290-1500”. Daugava, 1997. — 410 lpp.
  7. ↑ «Vadonis pa Smilteni». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2020. gada 24. maijā.
  8. ↑ «Dienas Lapa Nr.24, 1893». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 3. februārī. Skatīts: 2020. gada 11. jūnijā.
  9. ↑ «Vadonis pa Smilteni». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2020. gada 24. maijā.
  10. ↑ 10,0 10,1 «Vadonis pa Smilteni». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2020. gada 24. maijā.
  11. ↑ «Vadonis pa Smilteni». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2020. gada 24. maijā.
  12. ↑ «Vadonis pa Smilteni». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2020. gada 24. maijā.
  13. ↑ «Vadonis pa Smilteni». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2020. gada 24. maijā.
  14. ↑ CSB
  15. ↑ Toms Markuss. «Komanda.lv 1. līgas čempionāta jauno sezonu FK “Smiltene/BJSS” iesāk ar neizšķirtu». ziemellatvija.lv. Ziemeļlatvija, 2019. gada 7. aprīlī. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 20. augustā. Skatīts: 2019. gada 20. augustā.
  16. ↑ Margarita Ausala
  17. ↑ «Sadraudzības pilsētas». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 31. augustā. Skatīts: 2020. gada 10. jūnijā.

Ārējās saitesLabot

Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Smiltene&oldid=3800318"