Ķieģelis

Ķieģelis ir celtniecības materiāls, kas tiek gatavots, saulē izkaltējot vai krāsnī apdedzinot no māla, smiltīm un/vai kaļķa izgatavotu taisnstūra paralēlskaldni. Ķieģeļus var gatavot arī savādākās formās, atkarībā no pielietošanas mērķa. Tos var izgatavot arī no cementa. Ķieģeli var uzskatīt par mazāko vienību kādas ķieģeļu celtnes mūrēšanā. Mūrēšanas laikā ķieģeli savā starpā tiek savienoti ar javu.

Ķieģelis.

Ludzas pilsdrupas.

Vēsture

Tie uzskatīts, ka pirmos ķieģeļus izgatavoja Divupē un Senajā Ēģiptē pirms 6000 gadiem, ļaujot mālam saulē sakalst. Arheoloģiskajos izrakumos Nīnivē un Bābelē atrastas milzīgu ķieģeļu celtņu atliekas. Senajā Ēģiptē zīmējumi uz celtņu sienām attēlo ķieģeļu ražošanu. Visā Senās Romas impērijas teritorijā atrodamas ķieģeļu celtņu drupas. Ķieģeļu ražošanas prasmi un glazūras tehniku tālāk attīstīja arābi un mauri. No 12. gadsimta ķieģeļu ražošana atkal atdzima arī Eiropas valstīs, kur tos plaši sāka izmantot romānikas un gotikas stila celtnēs.

Ķieģeļu ēkas Latvijā

Latvijā pirmās mūra celtnes bija celtas no dolomīta un granīta laukakmeņiem, bet ķieģeļus izmantoja vienīgi durvju un logu apdarei. Vēlāk ķieģeļus arvien vairāk sāka izmantot arī ēku iekšējām konstrukcijām un aizsargmūru celšanai. Senākās ķieģeļu celtnes Latvijā ir Turaidas pils, Ludzas pils, Rīgas Doms, Rīgas Sv. Pētera baznīca, Rīgas Sv. Jēkaba baznīca un Rīgas aizsargmūris ar ķieģeļu torņiem. 17.-18. gadsimtā Kurzemes un Zemgales hercogi ķieģeļus izmantoja Jelgavas Svētās Annas evaņģēliski luteriskā baznīcas, Jelgavas pils, Rundāles pils, Pētera akadēmijas un citu monumentālu celtņu būvei. 19. gadsimta vidū daudzās muižās izveidojās ķieģeļu "cepļi", bet gadsimta beigās radās jaudīgas ķieģeļu rūpnīcas un Hofmaņa riņķa cepļi, kas ražoja ķieģeļus Rīgas, Liepājas, Daugavpils, Ventspils, Jelgavas un citu strauji augošo pilsētu mūra māju būvei.

Skatīt arī

• Betons