Atvērt galveno izvēlni

Senā Divupe

Seno laiku civilizācija Mezopotāmijas reģionā
Šis raksts ir par antīko civilizāciju. Par upi Latvijā skatīt rakstu Divupe (upe).
Senās Divupes pilsētu lokalizācija mūsdienās.

Senā Divupe jeb Mezopotāmija (no sengrieķu: Μεσοποταμία — '[zeme] starp upēm') bija vissenākā un līdz ar to arī pirmā civilizācija, kurai bija augsti attīstīta kultūra.[1] Senā Divupe atradās mūsdienu Irākā, starp Tigru un Eifratu. Starp šīm divām upēm zeme bija ļoti auglīga, tāpēc senie divupieši visvairāk nodarbojās ar lauksaimniecību, veica apjomīgus apūdeņošanas darbus. Tā nebija norobežota ar tuksnešiem un kalnu joslu kā Senā Ēģipte, tāpēc tās vēsturi veido nepārtraukta iebrukumu virkne. Neskatoties uz to, ar Divupi saistīta arī Bībeles leģenda par Ēdenes dārzu. Īstā divupiešu izcelsme vēl joprojām nav noskaidrota, taču pirmās liecības par šīs civilizācijas esamību iesniedzas 6000 gadu tālā pagātnē.

VēstureLabot

Pamatraksts un citi raksti: Šumera, Babilonija un Asīrija
 
Senās Divupes galvenās valstis Šumera, Babilonija un Asīrija (zaļā krāsā) un kaimiņvalsts Elama (oranžā krāsā).

Ap 5000. gadu p.m.ē. zemkopju ciematos sāka parādīties zemkopības produkcijas pārpalikums — galvenais priekšnosacījums, lai sāktos darba dalīšana, padziļinātos specializācija un kooperācija un rezultātā šīs civilizācijas attīstība turpinātos jaunā līmenī. Daļa Senās Divupes iedzīvotāju varēja atteikties no lauksaimniecības kā galvenā nodarbošanās veida un pilnībā apgūt amatniecību, savukārt, līdz ar amatniecības attīstību aizsākās pilsētu veidošanās process. Ceturtajā gadu tūkstotī p.m.ē. šeit jau bija izveidojusies virkne pilsētu. Lielākās no tām sākumā bija Erida un Ereka (Erech vai Urūka).

Divupes pilsētas gadsimtu gaitā attīstījās, uzsākot savstarpēju konkurenci, līdz dažas no tām kļuva par galvaspilsētām. Dažādos laika posmos uzplauka un norietēja trīs valstis. Tās bija Šumera, Babilonija un Asīrija. Līdz ar šo valstu dzīves cikliem mainījās arī Divupes liktenis. Savu augstāko ekonomiskās un kultūras attīstības pakāpi Divupe sasniedza Babilonijas valdnieka Nebukadnecara II laikā (valdīja 605.-562. gadā p.m.ē.). Taču pēc viņa nāves Mezopotāmijā sākās dažādu dinastiju un valdnieku maiņas. Reģionā turpināja ieplūst jaunas tautas un ciltis. Toties šis joprojām bija viens no plaukstošākajiem Vidējo un Tuvo Austrumu reģioniem līdz pat agrīnajiem viduslaikiem.

Divupiešu izgudrojumiLabot

 
Māla plāksnīte no Senās Divupes ar ķīļu rakstu (ap 3000 gadu p.m.ē.).
  • Ritenis izgudrots laikā starp 3500. un 3250. gadu p.m.ē. Šie riteņi bija efektīvi pielietojami, izturīgi un stabili, to vienīgais trūkums bija tāds, ka tie bija ļoti smagi.
  • Arkls izgudrots laikā ap 3500. gadu p.m.ē. Ar arklu laukus varēja apstrādāt daudz ātrāk un vieglāk.
  • Rakstība piktogrāfiskā raksta veidā izgudrota un sākta lietot apmēram 3000. gadā p.m.ē. Attēliem kļūstot abstraktākiem, izveidojās ķīļraksts.
  • Eposs par Urūkas valdnieku Gilgamešu sacerēts ap 2000. gadu p.m.ē.

ReliģijaLabot

Divupē pastāvēja daudzdievība. Valdnieki tika uzskatīti par dievišķām būtnēm. Dievi tika godināti tempļos — zikurātos. Cilvēks netika uzskatīts par dievišķu būtni, bet gan par dievu vergu.

Dievības Divupē:

  • Ans — dievs-tēvs;
  • Enlils — vēju un negaisu dievs, debesu un zemes dievs;
  • Inanna — auglības un mīlestības dieviete, arī kara un ķildu dieviete;
  • Enki — pazemes pasaules, gudrības un saldūdens dievs u.c.;

Senās Divupes ekonomikaLabot

 
"Auglīgais pusmēness".

Senās Divupes, tāpat kā citu vēsturiski agrīno civilizāciju uzplaukums izskaidrojams ar sevišķi labvēlīgajiem klimatiskajiem apstākļiem. Abas upes un to pietekas nodrošināja ērtas sakaru un transporta iespējas plašā reģionā. Lekno zemi starp upēm jau senos laikos dēvēja par "ražīgo sirpi" vai "auglīgo pusmēnesi". Šis loks stiepās no Ēģiptes ziemeļaustrumu virzienā caur Palestīnu, Levantu, Anatoliju, līdz pat Irānas kalniem Kaspijas dienvidos, ietverot Seno Divupi. Nonākuši šajā apvidū, cilvēki atrada daudz derīgu augu. Piemēram, Turcijas dienvidu daļā brīvā dabā auga savvaļas mieži. Savukārt Jordānas ielejā kuplā skaitā, neviena nekultivēti, zēla kvieši. Pa Sīrijas mežiem ziloņi klaiņojuši vēl ap 1000. gadu p.m.ē., tādēļ nav nekas neparasts, ka ražas novākšana Tuvajos Austrumos sākusies jau ap 9500. gadu p.m.ē., lai gan mērķtiecīga graudaugu kultivēšana aizsākusies vēlāk. Pirmajiem pastāvīgajiem šī auglīgā reģiona iedzīvotājiem bija jāpieliek pavisam nedaudz pūļu, lai ievērojami pilnveidotu savu uzturu. Aprēķini liecina, ka ap 2500. gadu p.m.ē. Divupes dienvidu daļā tika iegūtas ražas, kas salīdzināmas ar labākajiem mūsdienu Kanādas kviešu laukiem.

Bronzas laikmeta civilizācijām sasniedzot augstu attīstības pakāpi, pieaugot iedzīvotāju skaitam, daudzkārt intensīvāka kļuva arī resursu izmantošana, līdz to atdevi ne tikai vairs nebija iespējams palielināt, bet tā sāka samazināties. To veicināja arī klimata izmaiņas — paaugstinoties gada vidējai temperatūrai, ne tikai stepes pārvērtās tuksnešos, bet arī upēs samazinājās ūdens pieplūde, to baseinu platība saruka un līdzšinējo iedzīvotāju skaitu nodrošināt ar pārtiku vairs nebija iespējams. Divupē uzturēt sarežģīto upju saimniecību arī kļuva arvien grūtāk daudzo karu dēļ ar iebrucējiem, kuri arvien lielākā skaitā plūda no izkaltušajiem stepju rajoniem uz piemērotākām zemēm.

Pagrimuma iemesliLabot

Pilnīgs Senās Divupes civilizācijas pagrimums sākās pēc postošā mongoļu iebrukuma Mazāzijā un Bagdādes izpostīšanas 1258. gadā. Senās Divupes politekonomiskā sistēma, kas dažādās modifikācijās lielākā vai mazākā mērā saglabāja savu integrētību pie visdažādākajām varām un valdniekiem, arvien vairāk zaudēja savu spožumu. Arī rūpīgi izveidotā apūdeņošanas kanālu sistēma degradējās, un tas jūtami ietekmēja galveno reģiona saimniecības nozari — lauksaimniecību. Rezultātā Senās Divupes iedzīvotāju dzīves līmenis arvien vairāk kritās, it īpaši Osmaņu impērijas un Savafīdu dinastijas persiešu valdīšanas laikā 16.—18. gadsimtā. Netieši tas liecina par mazāk acīmredzamu, taču ilgstošāku faktoru ietekmi. Proti, tehnoloģijas un jaunievedumi dažādās jomās ļāva cilvēkiem pielāgoties dzīvei citā vidē arī tālu ārpus Senās Divupes, zemēs, kuras pirms vairākiem simtiem gadu tika uzskatītas par nelabvēlīgām. Līdz ar to upju ieleju civilizācijas pamazām zaudēja savas kādreizējās priekšrocības. Laika gaitā tās izrādījās novājinātas ne tikai iekšējo nesaskaņu un valdnieku savstarpējo cīņu par varu dēļ, bet arī pārāk šaurās specializācijas dēļ, paļaujoties uz atsevišķiem dabas faktoriem. Līdz ar to nākas secināt, ka konkrētām organizācijas un jaunievedumu formām konkrētā vidē ir savas vēsturiskās un fiziskās robežas.

Ja vēl senie grieķi Seno Divupi saistīja ar leģendu par Ēdenes dārzu, tad mūsdienās šis pasaules reģions vismazāk atgādina paradīzi. Šobrīd liela Divupes daļa, it īpaši abu upju augštecē, ir karsta, visai neveselīga vieta ar smilšainiem, neauglīgiem klajumiem. Šo teritoriju dēvē par al-Jazirah, kas arābu valodā nozīmē “sala”. Vienīgie tās iedzīvotāji ir klejotāji.

Pateicoties dabīgajiem upju sanešiem, samērā pārtikusi ir tikai Divupes vidusdaļa. Tomēr abu upju lejastecē plešas purvainas zemienes, bet pirms tūkstošiem gadu rūpīgi koptie kanāli sen pārklājušies dūņām, aizauguši ar meldriem un krūmājiem. Vairs gandrīz nekas šeit neatgādina par šī teiksmainā reģiona seno vēsturi.

AtsaucesLabot

  1. Senās Mezopotāmijas (Divupes) kultūra Archived 2012. gada 9. janvārī, Wayback Machine vietnē. (latviski)