Salaspils
- Šis raksts ir par pilsētu. Par citām jēdziena Salaspils nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Salaspils ir pilsēta Latvijā, Salaspils novada administratīvais centrs. Tā ir Rīgas piepilsēta, atrodas tikai 18 km attālumā no galvaspilsētas centra un 16 km attālumā no Ogres. Pilsēta tās mūsdienu veidolā veidojusies saistībā ar līdzās esošā Rīgas HES un vairāku rūpniecības uzņēmumu celtniecību, savukārt vēsturiskā Salaspils šobrīd ir appludināta zem Rīgas HES ūdenskrātuves. Pilsētas tiesības kopš 1993. gada. Salaspils ir viena no jaunākajām Latvijas pilsētām un 11. lielākā pilsēta pēc iedzīvotāju skaita.[4]
| Salaspils | ||
|---|---|---|
| pilsēta | ||
 Salaspils 1. vidusskola | ||
| ||
  Salaspils | ||
| Koordinātas: 56°51′31″N 24°20′59″E / 56.85861°N 24.34972°EKoordinātas: 56°51′31″N 24°20′59″E / 56.85861°N 24.34972°E | ||
| Valsts |
 Latvija | |
| Novads | Salaspils novads | |
| Pilsētas tiesības | kopš 1993. gada | |
| Vēsturiskie nosaukumi | vācu: Kirchholm | |
| Platība[1] | ||
| • Kopējā | 15,1 km2 | |
| • sauszeme | 14,7 km2 | |
| • ūdens | 0,4 km2 | |
| Iedzīvotāji (2022)[2] | ||
| • kopā | 17 808 | |
| • blīvums | 1 209,0 iedz./km2 | |
| Laika josla | EET (UTC+2) | |
| • Vasaras laiks (DST) | EEST (UTC+3) | |
| Pasta indeksi | LV-2121, LV-2169 | |
| Mājaslapa |
www | |
 Salaspils Vikikrātuvē | ||
Pilsētas platība ir 12 km2, to aptver Salaspils pagasts. 2022. gadā Salaspilī bija 17 808 iedzīvotāji[5].
Salaspils teritoriju šķērso dzelzceļa līnija Rīga—Daugavpils (stacijas Salaspils un Dole), autoceļš A6, līdzās pilsētai iet Rīgas apvedceļš A4 un A5. Brauciens no Salaspils līdz Rīgai neatkarīgi no izvēlētā transporta veida (autoceļš vai dzelzceļš) ilgst aptuveni 25 minūtes. Nelielā attāluma un ērtās satiksmes dēļ raksturīga diennakts migrācija — liela daļa Salaspils iedzīvotāju katru dienu brauc strādāt vai mācīties uz Rīgu.
DabaLabot
Salaspils atrodas Daugavas (Rīgas HES ūdenskrātuves) labajā krastā, Viduslatvijas zemienes Ropažu līdzenumā.
IedzīvotajiLabot
Iedzīvotāju skaita izmaiņasLabot
|
|
| |||||||||||||||||||||||||||||||||
2022. gada 1. janvārī, pēc Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes datiem, pilsētā dzīvoja 17 808 iedzīvotāji, no kuriem 50% bija latvieši, 33,3% krievi un 16,7% piederēja pie citām etniskajām grupām.[6]
VēstureLabot
Salaspils (latīņu: Holme; vācu: Kirchholm) apkārtne bija apdzīvota jau 9. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. 12. gadsimta beigās Daugavas sala Holma (vēlākā Mārtiņsala) bija ievērojams Daugavas lībiešu centrs. 1186. gadā bīskaps Meinards salā uzcēla mūra pili un baznīcu, kur norisinājās vietējo lībiešu kristīšana un vēlāk sala tika nodēvēta par Baznīcas salu (Kirchholm).[7] 1255. gadā pils nonāca Rīgas arhibīskapa īpašumā, bet 1298. gadā tā stipri cieta arhibīskapa un Livonijas ordeņa savstarpējās cīņās.[8] 14. gadsimta otrajā pusē Daugavas krastā iepretī Baznīcas salai tika uzcelta jauna Livonijas ordeņa pils.
No 1721. gada Salaspils atradās Krievijas Impērijas sastāvā. 1753. gadā Salaspilī uzcēla draudzes skolu. 1786. gadā atklāta Salaspils zirgu pasta stacija uz Daugavas lielceļa. 1861. gadā sāka darboties dzelzceļa līnija Rīga—Orla. 1866. gadā iesvētīta Salaspils pagasta skola. 1898. gadā Salaspils dzelzceļa stacijas rajonā izveidota K.Šoha dārzniecība (Nacionālā Botāniskā dārza priekštece). 1915.—1917. gadā Pirmā pasaules kara laikā divus gadus Salaspils atradās piefrontes joslā, tika nopostītas daudzas celtnes, arī abas baznīcas. 1941.—1944. gadā Otrā pasaules kara laikā agrāko karaspēka vasaras nometņu vietā nacisti ierīkoja karagūstekņu nometni un Salaspils koncentrācijas nometni civiliedzīvotājiem, kurā tagad atrodas Salaspils memoriāls (1967).
1950. gadu beigās un 1960. gadu sākumā dažādi, savstarpēji nesaistīti padomju resori uzsāka nozīmīgu rūpniecības uzņēmumu, iestāžu un dzīvojamo rajonu strauju celtniecību Salaspilī. Salaspils dažu desmitu gadu laikā no klusas lauku apdzīvotas vietas izauga par pilsētu ar vairākiem atdalītiem mikrorajoniem (HES ciemats, Agrofirmas ciemats, Budeskalni, Zinātņu Akadēmijas ciemats, Silava) un izveidojās par ievērojamu enerģētikas, zinātnes un lauksaimniecības centru. Lielākā būve nākamajā desmitgadē bija Rīgas HES, zem kuras ūdenskrātuves 1974.—1975. gadā tika appludināta Salaspils vēsturiskā daļa. 20. gadsimta otrajā pusē Salaspilī darbojās pētnieciskais Salaspils kodolreaktors.
2004. gada novembrī administratīvi teritoriālās reformas gaitā no Salaspils pilsētas ar lauku teritoriju tika izveidots Salaspils novads, Salaspils pilsēta kļuva par novada centru.
Sadraudzības pilsētasLabot
AtsaucesLabot
- ↑ 1,0 1,1 «Reģionu, novadu, pilsētu un pagastu kopējā un sauszemes platība gada sākumā». Centrālā statistikas pārvalde. Skatīts: 18 janvāris 2023.
- ↑ 2,0 2,1 «Iedzīvotāju skaits pēc tautības reģionos, pilsētās, novados, pagastos, apkaimēs un blīvi apdzīvotās teritorijās gada sākumā (pēc administratīvi teritoriālās reformas 2021. gadā) 2021 - 2022». Centrālā statistikas pārvalde. Skatīts: 27 decembris 2022.
- ↑ «Iedzīvotāju skaits un tā izmaiņas statistiskajos reģionos, republikas pilsētās, novadu pilsētās, 21 attīstības centrā un novados». Centrālā statistikas pārvalde. 2020. Skatīts: 2020. gada 19. septembrī.
- ↑ «Iedzīvotāju skaits un tā izmaiņas | Oficiālās statistikas portāls». stat.gov.lv. Skatīts: 2021-06-27.
- ↑ «Iedzīvotāju skaits un tā izmaiņas | Oficiālās statistikas portāls». stat.gov.lv. Skatīts: 2023-01-19.
- ↑ «Etniskais sastāvs | Oficiālās statistikas portāls». stat.gov.lv. Skatīts: 2023-04-24.
- ↑ Caune, Andris; Ose, Ieva. Latvijas viduslaiku mūra baznīcas. 12. gs. beigas — 16. gs. sākums. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2010. ISBN 9789984824178 378. lpp.
- ↑ Caune, Andris; Ose, Ieva. Latvijas viduslaiku pilis IV. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2004. ISBN 9984601072 444. lpp.
LiteratūraLabot
- Lilita Vanaga „Salaspils novads” Archived 2016. gada 4. martā, Wayback Machine vietnē.. — Salaspils novada dome, Salaspils 2011. (Gadsimtu hronoloģija 9.g.t.pr.Kr. — 21.gs.) ISBN 9984492761
Ārējās saitesLabot
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Salaspils.- Oficiālā tīmekļa vietne