Viļāni

Viļāni ir pilsēta Latgalē, Rēzeknes novadā. Izvietojusies Maltas upes krastā autoceļu A12 (E22), P58 (Viļāni — Preiļi — Špoģi) un P59 (Viļāni — Ružina — Malta) krustojumā pie dzelzceļa līnijas Rīga—Maskava iecirkņa Krustpils—Rēzekne II 215 km attālumā no Rīgas un 27 km — no Rēzeknes. Pilsētas tiesības Viļāni ieguva 1928. gadā.

Viļāni
Novada pilsēta
Viļānu HES
Karogs Ģerbonis
Viļāni
Koordinātas: 56°33′09″N 26°55′29″E
Valsts	Latvija
Novads	Rēzeknes novads
Pirmoreiz minēta	1495. gadā
Pilsētas tiesības	kopš 1928. gada
Vēsturiskie nosaukumi	vācu: Welonen poļu: Wielony
Platība
• Kopējā	4,9 km2
• sauszeme	4,8 km2
• ūdens	0,2 km2
Augstums	115 m
Iedzīvotāji (2024)
• kopā	2 749
• blīvums	576,3 iedz./km2
Laika josla	EET (UTC+2)
• Vasaras laiks (DST)	EEST (UTC+3)
Pasta indeksi	LV-4650
Mājaslapa	www.vilanunovads.lv
Viļāni Vikikrātuvē

Vēsture

Pirmo reizi Viļānu muiža kā Rēzeknes fogtejas muiža ar nosaukumu Wielona minēti 1495. gadā Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga nomas līgumā. No 1507. līdz 1603. gadam muiža atradās Overlaku dzimtas īpašumā. Inflantijas vaivadijas laikā muiža atradās Ofenbergu dzimtas īpašumā līdz 1731. gadam, kad muižu pārņēma brāļi I. un J. Riki (poļu: Rykowie), pēc 1752. gada Miķelis Riks (Michał Ryk), kas ierīkoja klosteri un uzcēla baroka Sv. Erceņģeļa Miķeļa baznīcu.

Pēc Polijas pirmās dalīšanas Latgalei 1772. gadā nonākot Krievijas Impērijas sastāvā, bernardieši Viļānos no 1826. gada uzturēja draudzes skolu, pēc 1830. gada Polijas Novembra sacelšanās Krievijas Impērijas varas iestādes klosteri slēdza. 1852. gadā Viļānus jau dēvēja par miestu, bet miesta tiesības tiem oficiāli piešķīra 1862. gadā. Viļānu attīstību apturēja Pirmais pasaules karš. Kara sākumā Janovska ādu fabrika, kas ražoja produkciju armijas vajadzībām, tika evakuēta uz Krieviju.

Latvijas brīvības cīņu laikā 1918. gada decembrī Viļānus ieņēma Sarkanā armija, bet Latgales atbrīvošanas operācijas laikā 1920. gada 12. janvārī Latvijas armijas 2. Ventspils kājnieku pulks ieņēma Viļānus un izturēja ar diviem bruņuvilcieniem pabalstīto Sarkanās armijas 472. pulka pretuzbrukumu. 1924. gadā mariāņu priesteris Benedikts Skrinda atjaunoja klostera darbību, 1928. gadā Viļāniem piešķīra pilsētas tiesības. Pilsētā darbojās latviešu, krievu un ebreju skolas.

Otrā pasaules kara laikā notikušās Latvijas okupācijas laikā 1940. gada 17. jūnijā Viļānos ienāca PSRS karaspēks, bet 1941. gada 2. jūlijā Viļānus ieņēma vācu karaspēks. Okupācijas laikā nacisti iznīcināja apmēram pusi Viļānu iedzīvotāju, tostarp gandrīz visus ebrejus. 1944. gada atkāpšanās laikā vācieši uzspridzināja klostera telpas. 1944. gada 28. jūlijā Viļānos ienāca Sarkanā armija.

No 1947. līdz 1949. gadam Viļāni bija Viļānu apriņķa centrs, no 1949. līdz 1962. gadam Viļānu rajona centrs. Atmodas kustības laikā 1987. gadā Viļānos atgriezās mariāņu ordenis.

Ģeogrāfiskais raksturojums

Viļāni atrodas Latvijas austrumu daļā, administratīvi kopš 2021. gada — Rēzeknes novadā, pirms tam tā bija Viļānu novada administratīvais centrs.

Malta pie Viļāniem

Fizioģeogrāfiski Viļāni atrodas Jersikas līdzenuma austrumu daļā, galvenokārt Maltas labajā krastā (40 km no Maltas ietekas Lubāna ezerā). Apkaimes reljefs pārsvarā ir līdzens un nedaudz paugurains. Lielāko pauguru vidējais augstums ir 120 — 130 m vjl. Uz Austrumiem no pilsētas sākas Latgales augstienes Rēzeknes pazeminājums un Rāznas pauguraine, uz dienvidiem — Maltas pazeminājums, uz ziemeļiem — Lubāna līdzenums. Cauri pilsētai tek Malta. Viļānu apkaimē tai ir stāvi, 5 — 12 m augsti, gleznaini krasti, augšpus tilta izveidota neliela ūdenskrātuve.

Klimats

Viļānos klimats ir mēreni kontinentāls, vidēji silts un mitrs. Gada vidējā temperatūra ir 6 °C, janvāra vidējā temperatūra apmēram -7 °C, jūlija 17,5-18 °C. Nokrišņi apmēram 600 mm gadā.

Iedzīvotāji

20. gadsimta sākumā iedzīvotāju skaits tagadējā Viļānu teritorijā bija lielāks par tūkstoti. Tas pakāpeniski palielinājās līdz 30. gadiem, bet Otrajā pasaules karā gandrīz par 50% samazinājās. Iedzīvotāju skaits īpaši strauji pieauga 1950. — 1962. g., kad Viļāni bija rajona centrs. 90. gados iedzīvotāju skaits pamazām samazinājās negatīvā dabiskā pieauguma un negatīvās migrācijas dēļ.

Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, 2019. gada sākumā Viļānos bija 2850 iedzīvotāji, Viļānu novadā 5522 iedzīvotāji.

Iedzīvotāju skaita dinamika

Esošajās robežās, pēc CSP un OSP datiem.

Iedzīvotāju skaita izmaiņas

Gads Iedz. ±% g.p. 1905 1 014 —     1920 1 083 +0.44% 1935 1 333 +1.39% 1959 2 787 +3.12%	Gads Iedz. ±% g.p. 1970 3 660 +2.51% 1979 4 344 +1.92% 1989 4 727 +0.85% 2000 4 049 −1.40%	Gads Iedz. ±% g.p. 2011 3 208 −2.09% 2021 2 793 −1.38%

Pilsētbūvniecība un arhitektūra

Pilsētu rotā divu torņu baroka baznīcas siluets un klostera piebūve. 1852. gadā Viļānos bija 12 sētas, 20. gadsimta sākumā — 242 dzīvojamās ēkas, septiņas no tām bija mūra ēkas. 1930. gadā pilsētai tika apstiprināti būvnoteikumi, kuros paredzēja saimniecības centra, dzīvokļu rajona izveidošanu un celtniecību. Pieļaujamais būvmateriāls netika reglamentēts. Notika pilsētas labiekārtošanas darbi. Galvenajās ielās tika ierīkoti betona trotuāri, nomaļās ielas grantētas, ierīkoti apstādījumi. Veikti priekšdarbi pilsētas tirgus laukuma paplašināšanai, parka un peldētavas ierīkošanai. Pēc Otrā pasaules kara tika likvidēti kara postījumi, uzceltas dzīvojamās un sabiedriskās ēkas, tai skaitā Viļānu vidusskolas četrstāvu ēka.

Reliģija

Tagad Viļānos darbojas divas draudzes: katoļu un vecticībnieku. Baroka stilā ar diviem torņiem celtā katoļu baznīca ar klosteri pabeigta 1772. gadā. Vecticībnieki uzcēluši 20. gadsimta 30. gados lūgšanu namu, vēlāk apmūrēja silikātķieģeļiem. 2005. gadā draudzes prāvests A. Voronovs sadarbībā ar SIA "Ābekoks" pārveidoja to par koka dievnamu, iekšienē tika veikts liels remonts.

Tūrisma objekti

Redzamākais pilsētas kultūrvēsturiskais objekts ir 18. gadsimtā celtā katoļu baznīca. Tai blakus atrodas vīriešu klostera ēkas (celtas 18. gadsimtā, daļēji saglabājušās). Klostera komplekss celts pēc tradicionālā bernardīniešu klostera parauga, ar iekšējo pagalmu. Tas ir viens no retajiem 18. gadsimta šāda veida arhitektūras pieminekļiem Latvijā. Otra iezīmīgākā vēsturiskā vieta Viļānos ir muižas ēka ar parku, kas atrodas netālu no viļāniešu iecienītās atpūtas vietas — Lakstīgalu salas, uz kuras uzcelta vasaras estrāde.

Ievērības cienīgs arhitektūras piemineklis ir Viļānu dzelzceļa stacija, kas celta neoeklektismam raksturīgās tradīcijās.

Pilsētas vēsture no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām parādīta Viļānu novadpētniecības muzejā. Meža muzejā ir skatāmi aptuveni 100 Latgales mežu iemītnieku eksponāti.

1995. gadā Viļānos pie dzelzceļa stacijas tika atklāta piemiņas plāksne totalitārā režīma genocīda upuriem, bet 1999. gadā pilsētas kapos — piemiņas plāksnes Viļānu atbrīvotājiem no Sarkanās armijas 1920. gada 11. janvārī un piemiņas krusts nacionālajiem cīnītājiem pret padomju režīmu.

Ārējās saites

• Viļānu novada pašvaldība
• Viļānu pilsētas vēsture