Vikipēdija

Senās Romas province

administratīva teritoriāla vienība Senajā Romā ārpus Itālijas

Senās Romas province (latīņu: provincia; Romanae provinciae) bija Romas republikas un vēlāk arī Romas impērijas laikā izveidota administratīva teritoriāla vienība, kas atradās ārpus mūsdienu Itālijas teritorijas.[1] Provinču pārvaldīšanai parasti tika nozīmēti īpaši izraudzīti maģistrāti, kuru pārziņā ietilpa nodrošināt iekšējo kārtību, aizsardzību un citas ar politisko pārvaldi saistītas funkcijas.[2]

Romas impērijas teritorija un tās provinču sadalījums 117. gadā (atskaitot Itāliju, kas skaitījās kā impērijas metropole, rozā krāsā ir atzīmētas visas Romas senāta pārziņā esošā provinces, savukārt zaļā — imperatora)

Savas pastāvēšanas laikā Romas provinces aptvēra praktiski visu Vidusjūras reģionu no Pireneju pussalas rietumos līdz Sīrījai austrumos, kā arī no Britānijas un Donavas reģiona ziemeļos līdz Ēģiptei un Sahāras tuksnesim dienvidos. Tā kā provinču teritoriālās robežas nemitīgi tika mainītas vai dalītas, tiek lēsts, ka līdz 2. gadsimtam Romas impērijas teritorijā bija izveidojušās vairāk kā 30 dažādas provinces.[3]

Provinču galvenie uzdevumi sevī ietvēra apgādāt romiešu karaspēku ar jauniem karavīriem un regulāri veikt nodevu maksājumus, ar kuru palīdzību romieši centās nosegt savus arvien pieaugošos militāros un sabiedriskos izdevumus.[4][5] Tāpat provincēm bija būtiska loma apgādāt ar resursiem arvien pieaugošo Romas pilsētu, kuras vajadzību apmierināšanai bija nepieciešami visdažādākie lauksaimniecības un amatniecības izstrādājumi.[6]

Vēsture

labot šo sadaļu

Laika posmā no 8. līdz 3. gadsimtam p.m.ē. Romas politiskā ietekme aprobežojās tikai ar Apenīnu pussalu, kas nozīmēja, ka šajā periodā tai vēl nepiederēja provinces ārpus Itālijas kontinentālās daļas.[7] Lai gan sākotnēji ar jēdzienu " province" (provincia) Romas republikas laikā apzīmēja specifisku uzdevumu, kas tika nozīmēts kādam maģistrātam, ar laiku nepieciešamība pēc arvien jauniem pārvaldniekiem jauniegūtajās teritorijās veicināja to, ka jēdzienu sāka attiecināt arī uz pašām teritorijām, kas tika izveidotas ārpus Itālijas kontinentālās daļas ar nolūku veikt regulārus nodevu maksājumus Romas valsts kasē.[1][8]

Pirmās provinces ārpus Itālijas kontinentālās daļas Romai izdevās iegūt tikai republikas perioda otrajā pusē pēc Pirmā pūniešu kara (264.–241. gads p.m.ē.), kad karā ar Kartāgu tai izdevās nostiprināt kontroli pār lielākajām Vidusjūras salām — Sicīliju, Sardīniju un Korsiku.[9][10] Pēc Otrā pūniešu kara (218.–201. gads p.m.ē.) Roma ieguva arī Pireneju pussalu, kas vēlāk tika sadalīta divās provincēs — Hispania Citerior un Hispania Ulterior (Tuvajā un Talajā Spānijā).[11] Savukārt pēc Trešā pūniešu kara 146. gadā p.m.ē. romiešiem izdevās pilnībā likvidēt Kartāgas valsti un tās vietā izveidot jaunu Āfrikas provinci.[12]

Beidzoties Pūniešu kariem, Romas ietekme nostiprinājās visā Vidusjūras reģionā, kur vairākas zemes un to pārvaldnieki pakāpeniski kļuva atkarīgi no Romas militārās palīdzības pret kopīgiem ienaidniekiem.[13] Šī iemesla dēļ līdz mūsu ēras 2. gadsimtam Roma bija spējīga izveidoties par varenu impēriju, kuras sastāvā atradās vairāk kā 30 dažādas provinces.[3]

Pārvalde

labot šo sadaļu

Parasti, kad attiecīgā province tika iekļauta Senās Romas sastāvā, romiešiem bija jāizveido pārvaldes mehānisms, caur kuru pārraudzīt tās politisko sadzīvi — bija jāsastāda tiesiskais regulējums, nodokļu sistēma, apdzīvoto vietu administrēšana, kā arī jānovelk provinces robežas.[8]

Romas republikas laikā par provinču pārvaldniekiem tika iecelti dažādi maģistrāti (visbiežāk prokonsuli), kas bija spiesiti atskaitīties Romas senātam.[1][14] Turpretim impērijas laikā katru provinci pārvaldīja maģistrāts, kuru savā amatā izraudzījās vai nu Romas senāts vai imperators.[15] Teorētiski impērijas laikā Romas senāts varēja izraudzīties maģistrātus tikai tajās provincēs, kas atradās senāta pārziņā.[15] Savukārt Romas imperators iecēla maģistrātus tajās provincēs, kas bija viņa personīgajā pārraudzībā.[15] Parasti senāta izraudzītos maģistrātus iecēla tikai uz gadu, kamēr imperatora ieceltie maģistrāti savā amatā varēja palikt uz nenoteiktu laiku.[1]

Atšķirībā no republikas perioda impērijas laikā maģistrātu (gubernatoru) pārziņā galvenokārt atradās tieši tiesiskā un militāri administratīvā vara, kas nozīmēja, ka maģistrāti savās attiecīgajās provincēs vienlaikus kalpoja par galvenajiem tiesnešiem un leģionu virspavēlniekiem.[15] Turpretim fiskālā politika tika uzticēta citam maģistrātam (prokuratoram), kas pārraudzīja nodevu iekasēšanu un provinces budžetu.[1] Tas tika darīts tāpēc, lai pēc iespējas vairāk izvairītos no korupcijas un ļaunprātīgas provinciālās kases izmantošanas.[15]

Pārvaldes procesā ietilpa arī iedzīvotāju uzskaites uzdevums, kura galvenais mērķis bija noteikt attiecīgo nodokļu maksātāju skaitu konkrētajā provincē, ko galvenokārt veica speciāli izraudzīti cenzori.[16] Kopš 167. gada p.m.ē. romieši vairs neaplika ar nodokļiem savus pilsoņus Itālijas teritorijā, līdz ar to nodokļu nastu turpmāk uzņēmās provinces un to iedzīvotāji.[17]

Lai aizsargātu provinces un pašu impēriju no ārējiem barbaru uzbrukumiem, daudzi no Romas armijas leģioniem tika izvietoti pastāvīgos cietokšņos impērijas pierobežas teritorijās.[18]

Skatīt arī

labot šo sadaļu
  Vēstures portāls

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 «Province». britannica.com. Encyclopaedia Britannica. Skatīts: 2019. gada 6. maijs.
  2. ↑ David S. Potter. A Companion to the Roman Empire. Malden, MA : Blackwell Publishing, 2006. 177.-192. lpp. ISBN 0-631-22644-3.
  3. ↑ 3,0 3,1 N. S. Gill. «The Provinces of the Roman Empire (Circa 120 CE)». thoughtco.com. ThoughtCo, 2019. gada 31. janvāris. Skatīts: 2019. gada 6. maijs.
  4. ↑ Barry Strauss. «Why Ancient Rome Needed Immigrants to Become Powerful». history.com. History, 2019. gada 3. aprīlis. Skatīts: 2019. gada 6. maijs.
  5. ↑ «Administration of the Provinces». britannica.com. Encyclopaedia Britannica. Skatīts: 2019. gada 6. maijs.
  6. ↑ A. Bokščaņins (u.c.). Senās Romas vēsture. Rīga : Zvaigzne ABC, 1984. 243.-244. lpp.
  7. ↑ Pat Southern. The Roman Army: A Social and Institutional History. Santa Barbara, CA [etc.] : ABC-CLIO, 2006. 37.-41. lpp. ISBN 1-85109-735-X.
  8. ↑ 8,0 8,1 Pat Southern. The Roman Army: A Social and Institutional History. Santa Barbara, CA [etc.] : ABC-CLIO, 2006. 45. lpp. ISBN 1-85109-735-X.
  9. ↑ «Punic Wars». britannica.com. Encyclopaedia Britannica. Skatīts: 2020. gada 14. augusts.
  10. ↑ Pat Southern. The Roman Army: A Social and Institutional History. Santa Barbara, CA [etc.] : ABC-CLIO, 2006. 40. lpp. ISBN 1-85109-735-X.
  11. ↑ Pat Southern. The Roman Army: A Social and Institutional History. Santa Barbara, CA [etc.] : ABC-CLIO, 2006. 52. lpp. ISBN 1-85109-735-X.
  12. ↑ Pat Southern. The Roman Army: A Social and Institutional History. Santa Barbara, CA [etc.] : ABC-CLIO, 2006. 54. lpp. ISBN 1-85109-735-X.
  13. ↑ Pat Southern. The Roman Army: A Social and Institutional History. Santa Barbara, CA [etc.] : ABC-CLIO, 2006. 40.-41. lpp. ISBN 1-85109-735-X.
  14. ↑ Lesley Adkins, Roy A. Adkins. Handbook to Life in Ancient Rome (2. izd.). New York : Facts no File, 2004. 119. lpp. ISBN 0-8160-5026-0.
  15. ↑ 15,0 15,1 15,2 15,3 15,4 David S. Potter. A Companion to the Roman Empire. Malden, MA : Blackwell Publishing, 2006. 179. lpp. ISBN 0-631-22644-3.
  16. ↑ Pat Southern. The Roman Army: A Social and Institutional History. Santa Barbara, CA [etc.] : ABC-CLIO, 2006. 48. lpp. ISBN 1-85109-735-X.
  17. ↑ Carroll Moulton. Ancient Greece and Rome: An Encyclopedia for Students. New York [etc.] : Simon & Schuster, 1998. 163. lpp. ISBN 0-684-80507-3.
  18. ↑ Pat Southern. The Roman Army: A Social and Institutional History. Santa Barbara, CA [etc.] : ABC-CLIO, 2006. 44. lpp. ISBN 1-85109-735-X.

Bibliogrāfija

labot šo sadaļu

Grāmatas

Interneta resursi

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Senās_Romas_province&oldid=4048698"