Atvērt galveno izvēlni

Metalurģija

rūpniecības nozare, kas ietver metālu ražošanu un apstrādi, kā arī zinātne par metālu rūpniecisku iegūšanu un pirmapstrādi

Metalurģija (grieķu: μέταλλον, métallon — 'raktuve, šahta, metāls' un ἔργον, érgon — 'darbs')[1] ir materiālzinātnes un tehnoloģijas nozare, kas pēta metālu iegūšanu (no rūdām vai otrreizējās pārstrādes izejvielām) un pirmējo apstrādi, kā arī lietot šīs zināšanas praksē — no rūdas iegūšanai līdz gataviem metāla izstrādājumiem. Metalurģija pēta arī metālu un to sakausējumu un intermetālisko savienojumu ķīmisko sastāvu, struktūru un citas īpašības, kā arī īpašību izmainīšanas veidus un procesus. Metalurģija ir mašīnbūves pamats un viena no rūpniecības nozarēm. Metalurģijai ir ļoti liela nozīmē saimniecībā, šajā sfērā saražotie produkti tālāk tiek izmantoti ļoti daudzās jomās.

ApakšnozaresLabot

Metāli tradicionāli tiek dalīti melnajos metālos un krāsainajos metālos. Arī metalurģija dalās melnajā metalurģijā un krāsainajā metalurģijā, tas ir, kādus metālus iegūst procesa rezultātā. Melnos metālus tālāk plaši izmanto mašīnbūvē un celtniecībā, savukārt krāsainos metālus izmanto teju vai visās citās rūpniecības nozarēs.

Pēc metālu un to sakausējumu iegūšanas metodes metalurģija dalās šādās apakšnozarēs:

VēstureLabot

Metalurģija cilvēcei pazīstama no seniem laikiem un pēc tās sasniegumiem pat nosaukti laikmeti. Metalurģijas sākotnējā nozīmē, šaurākā nozīme, bija metālu izņēmšanas māka no metālu rūdām. Metalurģijai ir milzu nozīme civilizācijas attīstībā, jo koka, kaula un akmens darbarīku nomaiņa pret metāla darbarīkiem ļāva nebijušā līmenī attīstīt ražošanu un tehnoloģijas. Tādi metāli, kā zelts un sudrabs neprasīja īpašas metalurģiskas tehnoloģijas, jo bija atrodami tīrā veidā, taču tie ir dārgi, reti sastopami un pārāk mīksti darbarīku izgatavošanai. Ar metalurģiskām metodēm pirmie tika iegūti metāli, kuru oksīdus vieglāk reducētalva un svins. Pēc tam tika atklāta vara un alvas sakausējuma — bronzas — iegūšana un šo periodu vēsturē mēdz dēvēt par bronzas laikmetu. Attīstoties metālkausēšanas tehnoloģijām, kļuva iespējams iegūt dzelzi, kura aizstāja bronzu čuguna un citu sakausējumu veidā. Tādējādi bronzas laikmetu nomainīja dzelzs laikmets.

Tomēr vēl 18. gadsimta sākumā plašāk pazīstami bija tikai 10 metāli — zelts, sudrabs, alva, dzīvsudrabs, svins, varš, cinks, dzelzs, antimons un bismuts. Tādus mūsdienās izplatītus metālus kā alumīniju, niķeli vai mangānu sāka iegūt un lietot tikai 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā.

Metalurģija LatvijāLabot

Latvijā no purva rūdas dzelzs kausēšanas sākums tiek datēts ar 2.–3. gadsimtu. 17. gadsimtā Kurzemes un Zemgales hercogistē tika izveidotas 15 metālapstrādes manufaktūras. 1882. gadā Liepājā tika dibināts uzņēmums Böcker & Co, kas tajā laikā bija lielākais uzņēmums Latvijā, kas no metāllūžņiem ražoja tēraudu. Vēl čugunlietuves atradās Jelgavā un Rīgā.[2]

Mūsdienās vēl nesenā pagātnē darbojās akciju sabiedrība KVV “Liepājas Metalurgs”, kas bija vienīgais melnās metalurģijas uzņēmums ne tikai Latvijā, bet visās Baltijas valstīs. 2016. gadā uzņēmums pārtrauca savu darbību. Latvijā ir vairāki uzņēmumi, kas darbojas krāsainās metalurģijas sfērā.[2]

LiteratūraLabot

  • F. Ošis, P. Vītols. Ķīmijas tehnoloģija. R. : Zvaigzne, 1980. 360.—386. lpp.

AtsaucesLabot

  1. Zinātnes un tehnikas vārdnīca. R. : Norden AB. 2001. 428. lpp.
  2. 2,0 2,1 Juris Krizbergs. «Metalurģija, metālapstrāde un mašīnbūve Latvijā». Nacionālā enciklopēdija. Skatīts: 2019. gada 11. jūlijā.

Ārējā saitesLabot