Vikipēdija

Latvija

valsts Ziemeļeiropā, viena no trim Baltijas valstīm
(Pāradresēts no Latvijas Republika (1918-1940))

Koordinātas: 56°56′51″N 24°6′23″E / 56.94750°N 24.10639°E / 56.94750; 24.10639

Šis raksts ir par valsti. Par citām jēdziena Latvija nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Latvijas Republika (lībiešu: Leţmō Vabāmō) ir valsts Ziemeļeiropā, Baltijas jūras austrumu krastā. Tā ir viena no trim Baltijas valstīm un ir Eiropas Savienības dalībvalsts. Valsts galvaspilsēta ir Rīga. Ziemeļos Latvija robežojas ar Igauniju, austrumos — ar Krieviju, dienvidaustrumos — ar Baltkrieviju, bet dienvidos — ar Lietuvu. Rietumos to apskalo Baltijas jūra, savukārt ziemeļos — Rīgas līcis. Latvijas platība ir 64 589 km2,[P 1] iedzīvotāju skaits 2024. gada sākumā bija 1,87 miljoni. Apmēram 63% no iedzīvotājiem ir latvieši, bet otra pārstāvētākā tautība ir krievi.[8] Oficiālā valsts valoda ir latviešu valoda. Dominējošā reliģija ir kristietība (galvenokārt luterisms, katoļticība un pareizticība). Saskaņā ar Latvijas Satversmi valsts teritoriju veido Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale, bet Latviešu vēsturisko zemju likumā noteiktas piecas Latvijas vēsturiskās zemes — Latgale, Kurzeme, Sēlija, Vidzeme un Zemgale. Desmit lielākās Latvijas pilsētas pēc iedzīvotāju skaita ir valstspilsētas Rīga, Daugavpils, Liepāja, Jelgava, Jūrmala, Ventspils, Rēzekne, Ogre, Valmiera un Jēkabpils.

Latvijas Republika
Latvijas karogs Latvijas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
Himna: 
"Dievs, svētī Latviju"
Location of Latvia
Location of Latvia
Latvija (tumši zaļā krāsā) Eiropas Savienībā (gaiši zaļā krāsā)
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta) 		Rīga
589) 56°57′N 24°6′E / 56.950°N 24.100°E / 56.950; 24.100
Valsts valodas latviešu valoda
Etniskās grupas (2024[1])
Demonīms Latvieši
Valdība Parlamentāra republika
 -  Prezidents Edgars Rinkēvičs
 -  Ministru prezidente Evika Siliņa
 -  Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa
Likumdevējs Saeima
Neatkarība no Vācijas un Krievijas 
 -  Deklarēta 1918. gada 18. novembrī 
 -  De jure atzīta 1921. gada 26. janvārī 
 -  Likvidēta pēc inkorporācijas PSRS 1940. gada 5. augustā 
 -  Vācijas okupācija 1941—1945 
 -  PSRS okupācija 1945—1991 
 -  Atjaunota 1990. gada 4. maijs[2]—1991. gada 6. septembris[3] 
Iestāšanās ES 2004. gada 1. maijs
Platība
 -  Kopā 64 589 km² (123.)
 -  Ūdens (%) 1,57% (1014 km2)[2]
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2024. gadā 1 871 882[3] (146.)
 -  Blīvums 28,98/km² (147.)
IKP (PPP) 2024. gada aprēķins
 -  Kopā $78,421 miljardi[4] 
 -  Uz iedzīvotāju $41 730[4] 
Džini koef. (2023) 34,0[5] (vidējs) 
TAI (2022) ▲ 0,879[6] (ļoti augsts) (37.)
Valūta Eiro (€) (EUR)
Laika josla EET (UTC+2)
 -  Vasarā (DST) EEST (UTC+3)
Interneta domēns .lv[4]
ISO 3166-1 kods 428 / LVA / LV
Tālsarunu kods +371
1 ^ Latvijas valsti pasludināja Tautas padome Vācijas okupētajā teritorijā
2 ^ Augstākā Padome deklarēja Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu
3 ^ Padomju Savienība atzina Latvijas neatkarību
4 ^ Arī .eu, kopā ar citām Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Latvija ir unitāra daudzpartiju republika. Latvijas pamatlikums ir Satversme. Latvijas parlamentu (Saeimu) uz četriem gadiem ievēl vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās, pašlaik darbojas 14. Saeima, kas tika ievēlēta 2022. gadā. Valsts galva ir prezidents, ko Saeima ievēl uz četriem gadiem, pašreizējais valsts prezidents ir Edgars Rinkēvičs, kas amatā stājās 2023. gada 8. jūlijā. Valdības galva ir Ministru prezidents, kura kandidātu apstiprināšanai Saeimā izvirza valsts prezidents, pašreizējā Ministru prezidente ir Evika Siliņa. Ministru prezidents izveido valdību (Ministru kabinetu), kurā pašlaik ietilpst 14 ministrijas.

Aizvēsturē Latvijas teritoriju apdzīvoja baltu un Baltijas somu ciltis. Kopš 9. gadsimta Kursā un Daugavas baseinā pastiprinājās vikingu ietekme, kuri to izmantoja kā daļu no ceļa no varjagiem uz grieķiem. Jau pirms 11. gadsimta Latvijas austrumu daļā nostiprinājās Austrumu kristietība un izveidojās Jersikas un Kokneses valstis. 12. un 13. gadsimtā Livonijas krusta karu rezultātā Latvijas teritorijā tika izveidota Livonijas Konfederācija un iedzīvotāji pievērsti katoļticībai. No 16. gadsimta vidus līdz 18. gadsimta sākumam Latvija bija sadalīta starp Poliju—Lietuvu, Dāniju (Kurzemes bīskapija) un Zviedriju. 18. gadsimtā Lielā Ziemeļu kara un Polijas-Lietuvas sadalīšanas rezultātā Latviju anektēja Krievijas Impērija. Pēc 1917. gada Krievijas revolūcijas un Brestļitovskas līguma noslēgšanas Latviju pilnībā okupēja Vācijas Impērija, pēc kuras sakāves Pirmajā pasaules karā 1918. gada 18. novembrī tika deklarēta neatkarīga Latvijas Republika. Latvijas brīvības cīņās tās neatkarība tika nosargāta, ko starptautiski atzina 1921. gada 26. janvārī. Otrā pasaules kara sākumā Latviju okupēja Padomju Savienība, pēc tam nacistiskā Vācija, bet kara beigās atkal Padomju Savienība. Latvijas Republika suverenitāti atkārtoti deklarēja 1990. gada 4. maijā, bet neatkarības atjaunošana tika starptautiski atzīta pēc 1991. gada 21. augusta. 2004. gada 29. martā Latvija kļuva par NATO dalībvalsti, 2004. gada 1. maijā par Eiropas Savienības, bet 2014. gada 1. janvārī arī par Eirozonas dalībvalsti. 2016. gada 2. jūnijā Latvija iestājās ESAO.

Etimoloģija

Pamatraksts: Latvijas nosaukums

13. gadsimta sākumā Indriķa hronikā latviešu apdzīvotā teritorija tiek saukta par "Letgali". Aprakstot 1209. gada karagājienu pret Jersikas valdnieku Visvaldi, Latviešu Indriķis savā hronikā sāka lietot apzīmējumu "Letija", ko vēlāk atkārtoti attiecināja uz letgaļu apdzīvotajām Jersikas un Tālavas zemēm. Iespējams, šis vārds darināts pēc viduslaiku latīņu rakstu paraugiem atbilstoši latgaļu nosaukumam līvu valodā, kas bija sākotnējie starpnieki krustnešu attiecībās ar sākotnēji pakļautās Livonijas kaimiņu tautām. Vārds Letthia var būt arī atvasināts no daudz senākā kopnosaukuma latgaļu, sēļu un leišu zemēm, kas 1009. gadā parādās kā Litua Kvedlinburgas annālēs, bet vēlāk kā Lettowia 1253. gada karaļa Mindauga dāvinājuma latīņu tekstā. Tāpat lietuviešu nosaukums 13. gadsimtā latīniski rakstītajā Indriķa hronikā bija Lethones vai Letones.[9]

Viens no pirmajiem autoriem, kas Vidzemi, Kurzemi un Zemgali aprakstīja kā vienotu "latviešu nācijas" apdzīvotu teritoriju, bija mācītājs Pauls Einhorns. 1649. gadā viņš publicēja pirmo pamatīgo latviešu vēstures grāmatu Historia Lettica, kuras pilnais nosaukums bija "tas ir latviešu nācijas apraksts, kurā stāstīts par latviešiem kā Vidzemes, Kurzemes un Zemgales senajiem iedzīvotājiem, viņu nosaukumu, reliģijas, valstu (Republica) vai pārvaldes izcelsmi, kādi tie bija pagānu laikos, arī viņu paražām, ieražām, dabu un īpašībām u.c."

Vārds "Latvija" kā zemes nosaukums latviešu valodā parādījās 19. gadsimta otrajā pusē.[10] Latvijas vārdu cildināja un pamazām tautā ieviesa dzejnieki Auseklis, Andrejs Pumpurs un Atis Kronvalds. Pateicoties viņu lirikai un politiskās situācijas nomaiņai, no 1869. līdz 1888. gadam latviešu un igauņu zemju apzīmējumam lietotais vārds "Baltija" tika pamazām nomainīts pret "Latviju".

Vēsture

Pamatraksts un citi raksti: Latvijas vēsture un Latvijas vēstures hronoloģija
 
Baltu tautas ap 1200. gadu
 
Latvijas karte 17. gadsimtā, kurā Zviedru Vidzemes latviešu apdzīvotā daļa nosaukta par LITLANDIA (no vācu: Lettland)

Senākās liecības par cilvēku klātbūtni Latvijas teritorijā ir konstatējamas ap 10 500. gadu p.m.ē., kad beidza pastāvēt pēdējais ledus laikmets un ienāca tās pirmatnējie iedzīvotāji — ziemeļbriežu mednieki.[11]

Baltu valodās runājošie latviešu priekšteči ienāca Latvijas teritorijā 3. gadu tūkstoša beigās p.m.ē. un daļēji sajaucās ar līvu priekštečiem, kas šeit dzīvoja kopš 4. gadu tūkstoša p.m.ē. Vikingu laikos (7.—11. gadsimts) kuršu un līvu zemes karoja ar zviedru un dāņu vikingu ķēniņiem. Jersikas, Kokneses un Tālavas letgaļu valstis līdz 13. gadsimta sākumam maksāja meslus Polockas un Pleskavas rusu kņaziem.

Līdz 13. gadsimtam Latvijas teritorija bija sadalīta daudzās mazākās valstīs, ko pārvaldīja kuršu, zemgaļu, līvu, sēļu, latgaļu un vendu ķēniņi un virsaiši. Livonijas krusta karu laikā apmēram simts gados (1195—1290) Latvijas teritoriju pakāpeniski pakļāva Livonijas ordenis un kopā ar Rīgas, Kurzemes bīskapu, kā arī Tērbatas un Sāmsalas-Vīkas bīskapu valstīm izveidoja Livonijas Konfederāciju, kas pastāvēja līdz 16. gadsimtam. Arī kristietības ieviešanu latvju zemēs aizsāka vācu misionāri 13. gadsimta sākumā.

Livonijas Konfederācijai sabrūkot, 16. gadsimta otrajā pusē Vidzeme un Latgale nonāca tiešā Polijas—Lietuvas ūnijas kontrolē kā Pārdaugavas hercogiste. Kurzeme un Zemgale kļuva par autonomu hercogisti Polijas—Lietuvas vasaļatkarībā. Kurzemes bīskapija nonāca Dānijas īpašumā (1560—1579), to pārvaldīja Dānijas karaļa brālis Magnuss, kas īsu laiku bija arī Livonijas karalis.

1621. gadā Poļu—zviedru kara laikā Zviedrija iekaroja Rīgu un Vidzemi, taču Lielā Ziemeļu kara laikā pēc astoņus mēnešus ilgā Rīgas aplenkuma Livonijas un Igaunijas provinces 1710. gadā padevās Krievijai, ko Zviedrija un Polija-Lietuva atzina Nīštates miera līgumā 1721. gadā. Pēc atkārtotām Polijas dalīšanām Krievija anektēja arī Latgali (1772) un Kurzemes un Zemgales hercogisti (1795). Pēc Krievijas novājināšanās Pirmajā pasaules karā un revolūcijas Padomju Krievija saskaņā ar Brestļitovskas miera līgumu 1918. gada 3. martā atteicās no tiesībām uz Latvijas teritoriju. Vācbaltieši šajā laikā atjaunoja Kurzemes hercogisti, bet pēc Berlīnes papildvienošanās noslēgšanas mēģināja izveidot apvienoto Baltijas hercogisti.

Neilgi pēc Kompjeņas pamiera noslēgšanas 1918. gada 18. novembrī notika Latvijas valsts pasludināšana, izveidojot pagaidu valdību ar Kārli Ulmani priekšgalā. Latvijas brīvības cīņu laikā ar sabiedroto palīdzību sakāva gan Padomju Latvijas armiju, gan vācu Dzelzsdivīziju un Rietumkrievijas Brīvprātīgo armiju. 1920. gada 1. maijā pieņēma Latvijas Satversmi. 1920. gada 15. jūlijā noslēdza līgumu par diplomātisko sakaru atjaunošanu starp Latviju un Vāciju, 11. augustā miera līgumu ar Krieviju, bet 1921. gada 26. janvārī Latvijas suverenitāti atzina Antantes Augstākā padome.

Pēc 1934. gada apvērsuma Latvija kļuva par autoritāru valsti. Pēc 1939. gada PSRS un Vācijas slepenās vienošanās Latvija nokļuva Padomju Savienības ietekmes sfērā. 1940. gada 17. jūnijā Padomju Savienība Latviju okupēja, bet 1940. gada 5. augustā to iekļāva PSRS sastāvā kā Latvijas PSR.

Atskaitot īsu vācu okupācijas periodu Otrā pasaules kara laikā, Latvija palika Padomju Savienības okupēta līdz Dziesmotās revolūcijas noslēgumam, kad 1990. gada 4. maijā tika pasludināta neatkarības atjaunošana, ko 1991. gada 6. septembrī atzina PSRS. Pēc PSRS sabrukuma Krievijas Federācija līdz 1994. gadam izveda no Latvijas savus bruņotos spēkus. Latvijas Republika atjaunoja politisko un ekonomisko sadarbību ar Rietumu valstīm un 2004. gadā kļuva par NATO un Eiropas Savienības dalībvalsti.

Politika

Pamatraksts un citi raksti: Latvijas politika un Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai

Latvijas parlamentu jeb Saeimu, kurā ir 100 deputātu, ievēl vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās reizi četros gados. Valsts prezidentu ievēl Saeima atsevišķās vēlēšanās arī reizi četros gados. Prezidents izvēlas valdības vadītāju Ministru prezidentu, kuru kopā ar viņa sastādīto Ministru kabinetu apstiprina Saeima.

2003. gada 20. septembrī referendumā 66,9% Latvijas pilsoņu nobalsoja par valsts dalību Eiropas Savienībā. Latvija kļuva par ES dalībvalsti 2004. gada 1. maijā. Kopš 2004. gada 29. marta Latvija ir NATO dalībvalsts.

Pašreizējais Valsts prezidents ir Edgars Rinkēvičs, Ministru prezidente ir Evika Siliņa. 2022. gadā tika ievēlēta 14. Saeima, kurā ir pārstāvētas 7 politiskas partijas vai vēlēšanu apvienības. Valdošo koalīciju veido partijas vai apvienības "Jaunā Vienotība" (pārstāv Ministru prezidente E. Siliņa), Zaļo un Zemnieku savienība un "Progresīvie".

Ģeogrāfija

Pamatraksts: Latvijas ģeogrāfija
 
Latvijas fiziskās ģeogrāfijas karte

Latvija atrodas Ziemeļeiropā (nereti uzskata, ka arī Austrumeiropā), Baltijas jūras austrumu krastā. Valsts platība ir 64 589 km2. Latvijas robežas kopējais garums ir 1878 km, no tiem 1380 km ir sauszemes robeža. Tai ir sauszemes robežas ar Igauniju, Krieviju, Baltkrieviju un Lietuvu, kā arī jūras robeža ar Zviedriju, Lietuvu un Igauniju. Latvijas robežas garums ar Igauniju ir 343 km, ar Krieviju — 276 km, ar Baltkrieviju — 173 km, ar Lietuvu — 588 km, bet jūras robežas garums ir 498 km. Latvijā ūdens klāj 2367 km2 lielu platību,[12] kas ir 3,66% no visas valsts teritorijas. Latvijā ir vairāk kā 12 000 upju ar kopgarumu apmēram 38 000 km,[13] lielākās no tām ir Daugava, Lielupe, Gauja un Venta, kā arī ir 2256 ezeri, kas lielāki par 1 ha.[14] Latvijas lielākie ezeri ir Lubāns, Rāznas ezers, Engures ezers un Burtnieks.

Latvija ir tipiska līdzenumu valsts. Atrodas lielā Austrumeiropas līdzenuma rietumos pie Baltijas jūras. Latvijas teritorijas ģeoloģiskajā griezumā ir divi atšķirīgi stāvi: senā Baltikas kontinenta kristāliskais pamatklintājs un platformas sega, kas galvenokārt ietver ordovika, silūra, devona un kvartāra nogulumus. Latvijas reljefs veidojies ledus laikmetā, augstākais reljefa punkts ir 311,9 metrus augstais Gaiziņkalns.[15]

Pēc Zemes virsas reljefa formu lieluma Latvijā izdala reljefa lielformas, vidējformas un mikroformas. Latvijas reljefa lielformas ir zemienes un augstienes, zemienes aizņem 60%, bet augstienes — 40% no valsts teritorijas.[16] Galvenās augstienes ir Vidzemes augstiene, Alūksnes augstiene, Latgales augstiene, Augšzemes augstiene, Rietumkursas augstiene, Austrumkursas augstiene, Ziemeļkursas augstiene, Idumejas augstiene un Sakalas augstiene. Savukārt nozīmīgākās zemienes ir Piejūras zemiene, Kursas zemiene, Viduslatvijas zemiene (šajā zemienē ietilpst Zemgales līdzenums), Tālavas zemiene, Mudavas zemiene un Austrumlatvijas zemiene.

Latvijā pārsvarā dominē velēnu podzolētās augsnes.

Klimats

Pamatraksts: Latvijas klimats

Latvija atrodas mērenajā joslā, un tās klimatu ietekmē jūras tuvums un no Atlantijas okeāna nestās gaisa masas, kā rezultātā Latvijā valda maigs un mitrs klimats un vērojama izteikta četru gadalaiku maiņa. Tā kā Latvija ir izstiepta ziemeļu—austrumu virzienā, klimats rietumos un austrumos ir nedaudz atšķirīgs. Debesis bieži ir apmākušās, vidēji 160—180 dienas gadā. Vidējais nokrišņu daudzums svārstās no 574 līdz 691 mm gadā.

Zemākā gaisa temperatūra Latvijas teritorijā reģistrēta 1956. gada 8. februārī Daugavpilī. Toreiz gaisa temperatūra pazeminājās līdz −43,2 °C. Taču augstākā gaisa temperatūra ir reģistrēta Ventspilī. 2014. gada 4. augustā tā sasniedza +37,8 °C atzīmi. Vidējā gaisa temperatūra ziemas aukstākajā mēnesī janvārī piekrastē svārstās ap −3 °C, bet Latvijas austrumdaļā ap −7 °C, savukārt vidējā gaisa temperatūra vasaras karstākajā mēnesī jūlijā piekrastē ir ap +16 °C, bet Latvijas austrumdaļā ap +17,5 °C.

Administratīvais iedalījums

Pamatraksts: Latvijas administratīvais iedalījums

2009. gadā Latvija pārgāja no divu līmeņu pašvaldībām (pagasti un pilsētas bija kā pirmā līmeņa, bet rajonu padomes — kā otrā līmeņa pašvaldības) uz viena līmeņa pašvaldībām — 110 novadiem un 9 republikas pilsētām (Daugavpils, Jelgava, Jēkabpils, Jūrmala, Liepāja, Rēzekne, Rīga, Valmiera un Ventspils).

Pēc jauna Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma pieņemšanas 2021. gada 1. jūlijā notika pāreja uz 43 pašvaldībām — 10 valstspilsētām (Daugavpils, Jelgava, Jēkabpils, Jūrmala, Liepāja, Ogre, Rēzekne, Rīga, Valmiera un Ventspils) un 33 novadiem, kas ar nedaudziem izņēmumiem tika izveidoti agrāko rajonu teritorijās.[17]

 
Latvijas novadi un valstspilsētas

Flora un fauna

 
Baltā cielava, Latvijas nacionālais putns
 
Parastā pīpene jeb margrietiņa, Latvijas nacionālā puķe

Meži aizņem aptuveni 45% Latvijas teritorijas.[18] Izplatītākie koki Latvijas mežos: priede (51%), bērzs (24%), egle (17%). Dažviet purvu augājs.

Uzskata, ka pirmie dzīvnieki, kas pēc ledāja atkāpšanās Latvijā nonāca migrācijas ceļā, bija kukaiņi un citi bezmugurkaulnieki. Pirmie zīdītāji, kas atgriezās Latvijā, bija ziemeļbrieži, kuri tagad mitinās tundras zonā. Nedaudz vēlāk teritoriju sāka apdzīvot aļņi un arī plēsēji — brūnie lāči, vilki un polārlapsas. Vairums šo dzīvnieku sugu labi pacieta auksto klimatu.

Gadu gaitā dzīvnieku sugu sastāvs Latvijā ir mainījies. To ietekmēja gan klimata pārmaiņas, gan šo pārmaiņu izraisītā augāja maiņa, gan cilvēka parādīšanās šajā vidē. Atlantiskajā periodā, kad klimats bija siltāks, Latvijas teritorijā dzīvoja lielie zālēdāji: tauri (mūsdienās izmiruši Eiropas govs priekšteči), savvaļas zirgi, sumbri. Latvijā mūsdienās ir 507 mugurkaulnieku un aptuveni 17 540 bezmugurkaulnieku sugas.

Latvijā sastopami tādi dzīvnieki kā zaķi, stirnas, aļņi, meža cūkas, staltbrieži, lapsas. Bagātīga putnu un zivju valsts.

Meži

Mežs ir Latvijai raksturīgākā dabiskā ekosistēma un arī mūsdienās ļoti raksturīgs Latvijas ainavas elements, jo aizņem 29 660 km2 jeb 46,55 % Latvijas platības.[19] Latvijas klimatiskie apstākļi — bagātīgie nokrišņi, liels gaisa relatīvais mitrums, samērā garais augšanas periods — ir izdevīgi mežu augšanai. Latvijas mežos aptuveni 67% ir skuju koku, 33% — lapu koku. Izplatītākā koku suga ir priede.

Dzīvnieku valsts

Pašlaik Latvijā ir konstatēts aptuveni 13 000 dzīvnieku sugu. Faunas bagātība izskaidrojama galvenokārt ar Latvijas ģeogrāfisko stāvokli. Latvija atrodas jaukto mežu zonā, kurā ienāk gan taigas, gan platlapju mežu joslas faunas elementi. Bez tam pāri Latvijai gar Baltijas jūru iet putnu migrācijas ceļi.

No zīdītājiem Latvijā vairāk vai mazāk bieži sastopamas ap 60 sugu. Sugu, kā īpatņu skaita ziņā bagātīgāk pārstāvēti grauzēji (19 sugu). No plēsējiem Latvijā konstatēts 12 sugu. Lielākais no tiem ir brūnais lācis, kas retumis pie mums ieklīst no kaimiņvalstīm, galvenokārt no Igaunijas.

Latvijā konstatētas 366 putnu sugas. Putni arī kvantitatīvi ir sauszemes biocenozēs visvairāk pārstāvētā mugurkaulnieku grupa. Aptuveni 200 putnu sugas ir ligzdojošas, pārējās — caurceļo, ziemo vai nokļūst šeit kā reti maldu viesi.

Rāpuļu fauna Latvijā ir nabadzīga, jo mitrais un samērā vēsais klimats nav piemērots vairumam rāpuļu sugu. No valstī konstatētajām 7 sugām indīga ir tikai parastā odze, bet visas pārējās — derīgas un saudzējamas. Īpaši tas sakāms par purva bruņurupuci.

Abinieku ir 13 sugu, ieskaitot reto koku vardi, kuras ziemeļu robeža ir Latvija.

Zivju fauna Latvijā ir daudzveidīga. Ieskaitot retās ieceļotājas, Latvijas ūdeņos reģistrēts 70 zivju sugu: 30 saldūdens zivju sugu, apmēram tikpat daudz jūras zivju sugu un apmēram 14 caur un puscaurceļotāju sugu. Latvijā sastopamas 4 vietējās lašu dzimtas sugas, kā arī aklimatizētas sugas. No apaļmutniekiem Latvijas ūdeņos ir sastopamas 3 nēģu sugas.

Pēc sugu un īpatņu skaita vislielākā ir kukaiņu klase, no kuras Latvijā konstatēts gandrīz 10 000 sugu. Pēc sugu skaita un nozīmības svarīgākās kukaiņu kārtas Latvijā ir divspārņi (3500 sugu), vaboles (2570), plēvspārņi (2500), tauriņi (2042), augu sūcēji (500), blaktis (400), makstenes (186), cikādes (163), spāres (53), taisnspārņi (39).

Posmtārpi ir plaši izplatīti kā augsnē, tā jūrās un saldūdeņos. Sakarā ar niecīgo ūdens sāļumu jūrā Latvijas piekrastē atrastas tikai 4 daudzsaru tārpu sugas, bet Baltijas jūras dienvidrietumu daļā ir vairāk nekā 100 sugu. Latvijā ir 14 sastopamas dēļu sugas.

Reģistrēto dzīvnieku sugu skaits Latvijā

  • Zīdītāji — apmēram 70 sugas
  • Putni — 369 sugas
  • Zivis — 29 sugas, kas dzīvo jūrā, 14 dzīvo gan jūrā, gan saldūdeņos, 30 sastopamas upēs un ezeros
  • Abinieki — 13 sugas
  • Rāpuļi — 7 sugas
  • Gliemji — vismaz 170 sugas (saldūdeņos 91, jūrā 7, uz sauszemes 71 sugas)[20]
    • no tiem gliemeži — apm. 130 sugas[21]
  • Vēžveidīgie — apm. 240 sugas
  • Daudzkāji — 39 sugas
  • Kukaiņi — apmēram 10 000 sugas

Iedzīvotāji

Pamatraksts: Latvijas demogrāfija

Etniskais sastāvs

Otrā pasaules kara un okupāciju rezultātā radikāli izmainījās Latvijas iedzīvotāju etniskais sastāvs. Latvijas neatkarības atjaunošanai sekojošā iedzīvotāju emigrācija un dabiskā pieauguma krasā samazināšanās izraisīja pilnīgi pretējas tendences un pēc 2011. gada tautas skaitīšanas datiem Latvijas iedzīvotāju skaits un etniskā struktūra gandrīz precīzi atgriezās 1959. gada skaitļos.[22]

Latvijas iedzīvotāju etniskā sastāva izmaiņas pēc tautas skaitīšanu (1897—2011) un 2022. gada PMLP reģistra datiem
Tautība 1897 1925 1935 1959 1970 1979 1989 2000 2011 [23] 2022 [24]
Iedz. skaits % Iedz. skaits % Iedz. skaits % Iedz. skaits % Iedz. skaits % Iedz. skaits % Iedz. skaits % Iedz. skaits % Iedz. skaits % Iedz. skaits %
Latvieši 1 318 112 68,3 1 354 126 73,4 1 467 035 76,9 1 297 881 62,0 1 341 805 56,8 1 344 105 53,7 1 387 757 52,0 1 370 703 57,7 1 284 194 62,1 1 241 613 60,2
Krievi 232 204 12,0 193 648 10,5 168 300 8,8 556 448 26,6 704 599 29,8 821 464 32,8 905 515 34,0 703 243 29,6 556 422 26,9 503 446 24,4
Ukraiņi — — 512 0,0 1800 0,1 29 440 1,4 53 461 2,3 66 703 2,7 92 101 3,5 63 644 2,7 45 699 2,2 62 449 3,0
Baltkrievi — — 38 010 2,1 26 800 1,4 61 587 2,9 94 898 4,0 111 505 4,5 119 702 4,5 97 150 4,1 68 174 3,3 61 370 3,0
Poļi 65 056 3,4 51 143 2,8 48 600 2,6 59 774 2,9 63 045 2,7 62 690 2,5 60 416 2,3 59 505 2,5 44 783 2,2 40 389 2,0
Lietuvieši — — 23 192 1,3 22 800 1,2 32 383 1,6 40 589 1,7 37 818 1,5 34 630 1,3 33 430 1,4 24 426 1,2 23 907 1,2
Ebreji 142 315 7,4 95 675 5,2 93 400 4,9 36 592 1,8 36 680 1,6 28 331 1,1 22 897 0,9 10 385 0,4 6416 0,3 7438 0,4
Čigāni — — 2870 0,2 3800 0,2 4301 0,2 5427 0,2 6134 0,3 7044 0,3 8205 0,3 6452 0,3 6684 0,3
Vācieši 120 191 6,2 70 964 3,8 62 100 3,3 1609 0,1 5413 0,2 3299 0,1 3783 0,1 3465 0,1 3023 0,1 4939 0,2
Igauņi — — 7893 0,4 6900 0,4 4610 0,2 4334 0,2 3681 0,2 3312 0,1 2652 0,1 2000 0,1 2012 0,1
Lībieši — — 1268 0,1 944 0,0 185 0,0 48 0,0 107 0,0 135 0,0 180 0,0 180 0,0 171 0,0
Cita + neizvēlēta tautība 51 509 2,7 5504 0,3 3256 0,2 8648 0,4 13 828 0,6 16 979 0,7 29 275 1,1 24 824 1,1 26 118 1,3 65 535 +
51 475 		5,7
Kopā 1 929 387 1 844 805 1 905 936 2 093 458 2 364 127 2 502 816 2 666 567 2 377 383 2 067 887 2 062 640
 
Iedzīvotāju skaita izmaiņas Latvijā

Valodu prasme

Pēc 2005. gada sabiedriskās domas pētījumu firmas "Latvijas fakti" veiktās aptaujas datiem latviešu valodā spēja sazināties 91% Latvijas iedzīvotāju (pilsoņu un nepilsoņu), krievu valodā — 94%, angļu valodā — 29%, vācu valodā — 16%, poļu valodā — 3%, baltkrievu valodā — 3%, ukraiņu valodā — 3%, lietuviešu valodā — 2%. Mazāk nekā 1% iedzīvotāju varēja sazināties itāļu, franču, spāņu vai igauņu valodā. Aptuveni 60% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju ģimenēs runāja latviski, bet 37% — krievu valodā. Citu valodu ģimenē lietoja tikai 0,9% Latvijas iedzīvotāju. 93% aptaujāto latviešu spēja sazināties krievu valodā, 33% — angļu valodā, gandrīz 20% — vācu valodā. 95% aptaujāto cittautiešu runāja krievu valodā, 80% — latviešu valodā, 25% — angļu valodā, 12% — vācu valodā.[25]

Savukārt pēc 2009. gada Latviešu valodas aģentūras (LVA) aptaujas datiem latviešu valodas pratēju īpatsvars Latvijā bija 92%, bet krievu valodas pratēju 98%. Tikai 1% visu aptaujāto latviešu neprata krievu valodu, bet 8% krievvalodīgo nemaz neprata latviešu valodu. Laba krievu valodas prasme bija 76% latviešu, bet laba latviešu valodas prasme bija tikai 48% cittautiešu. Tomēr 81% respondentu ar dzimto krievu valodu uzskatīja, ka Latvijas iedzīvotājiem būtu jāprot latviešu valoda. Jauniešu vecumgrupā no 17 līdz 25 gadiem 64% krievvalodīgo jauniešu labi pārvaldīja latviešu valodu un 56% no latviešu jauniešiem labi prata krievu valodu. Angļu valodu prata 56% respondentu ar dzimto latviešu valodu (labi — 14%, viduvēji — 19%, pamatprasmju līmenī — 23%) un 53% krievvalodīgo (labi — 16%, viduvēji — 21%, pamatprasmju līmenī — 16%). Vācu valodu dažādos līmeņos prasmi atzina 36% respondentu ar dzimto latviešu valodu un 27% krievvalodīgo.[26]

Pēc Izglītības un zinātnes ministrijas datiem 2008./2009. mācību gadā angļu valodu apguva 82,8% Latvijas skolēnu, krievu valodu 35,3%, vācu valodu 12,9% un franču valodu 1,6% skolēnu.

Pilsētas

Pamatraksts: Latvijas pilsētu uzskaitījums

Latvijā ir 78 pilsētas, no kurām tikai Rīgā dzīvo vairāk par 100 000 iedzīvotāju (ap 700 000, aglomerācijā ap 1 miljonu iedzīvotāju). Desmit pilsētās dzīvo vismaz 20 000, nākamajās lielākajās piecās — vismaz 10 000 iedzīvotāju. Desmit pilsētas ir ar valstspilsētas statusu: Rīga, Daugavpils, Jēkabpils, Jelgava, Jūrmala, Liepāja, Ogre, Rēzekne, Valmiera un Ventspils, septiņas no tām ir atsevišķas administratīvas teritorijas.

Senākās Latvijas pilsētas, kam piešķirtas pilsētas tiesības, ir Rīga (1225), Valmiera un Cēsis (1323), bet jaunākās — Ādaži, Ķekava un Mārupe (2022).

Latvijas lielākās pilsētas pēc iedzīvotāju skaita (2024. gads)[27]

 
Rīga
 
Daugavpils

Vieta Valstspilsēta Novads Iedzīvotāji Vieta Pilsēta Novads Iedzīvotāji

 
Liepāja
 
Jelgava

1 Rīga - 605 273 11 Salaspils Salaspils novads 17 826
2 Daugavpils - 77 799 12 Mārupe Mārupes novads 16 544
3 Liepāja - 66 680 13 Tukums Tukuma novads 16 318
4 Jelgava - 54 701 14 Cēsis Cēsu novads 14 699
5 Jūrmala - 52 154 15 Sigulda Siguldas novads 14 632
6 Ventspils - 32 634 16 Kuldīga Kuldīgas novads 9940
7 Rēzekne - 26 131 17 Olaine Olaines novads 9908
8 Ogre Ogres novads 22 767 18 Bauska Bauskas novads 9811
9 Valmiera Valmieras novads 22 376 19 Saldus Saldus novads 9553
10 Jēkabpils Jēkabpils novads 21 150 20 Talsi Talsu novads 8649

Saimniecība

Pamatraksts: Latvijas saimniecība
 
Latvija pēc pirktspējas paritātes (2015) pieder pie pasaules bagātāko valstu grupas

Pēc nominālā iekšzemes kopprodukta (IKP) Latvijas ekonomika ir 97. lielākā ekonomika pasaulē (45,46 miljardi USD — 2024. gada dati[4]) un 107. lielākā ekonomika pasaulē pēc pirktspējas paritātes (78.42 miljardi USD — 2024. gada dati[4]). Latvija kopš 1999. gada ir Pasaules Tirdzniecības organizācijas, kopš 2004. gada Eiropas Savienības, kopš 2014. gada Eirozonas dalībvalsts, kopš 2016. gada Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas valsts.

Tomēr 2008. gada beigās un 2009. gada sākumā patēriņa pieauguma dēļ tas strauji krita, ko pastiprināja arī finanšu krīze.[28][29] 2009. gadā Latvijas valdība īstenoja krasus fiskālās pielāgošanas pasākumus, kas nodrošināja Latvijas ekonomikas pakāpenisku atveseļošanās un ļāva 2011. gadā atgriezties pie IKP izaugsmes par 5,5%. Tas Latvijas tautsaimniecību atkal ierindoja Eiropas Savienības straujāk augošo ekonomiku saraksta augšgalā. 2012. gada SVF finanšu palīdzības pēcprogrammas ziņojumā bija norādīts, ka Latvijas ekonomika piedzīvo spēcīgu atveseļošanos, taču galvenajām prioritātēm jābūt augstā bezdarba līmeņa samazināšanai un starptautiskās konkurētspējas uzlabošanai, kas atkarīga no produktivitāti veicinošām reformām. Tāpat nepieciešamas izglītības un pārvaldes reformas un juridiskās sistēmas stiprināšana.[30]

Kultūra

 
Brīvības piemineklis Rīgā

Latvija sastāv no pieciem kultūrvēsturiskajiem novadiem: Kurzemes, Zemgales, Sēlijas, Latgales un Vidzemes. Katrs atšķiras gan ar valodas izloksnēm, gan ar tradīcijām un ļaužu raksturiem. Brīvības pieminekļa simboli 3 zvaigznes neapzīmē Latvijas kultūrvēsturiskos novadus, bet gan trīs daļas, kas, veidojot neatkarīgu Latvijas Republiku, apvienojās kopā. Tās bija latviešu un lībiešu apdzīvotās zemes, kas Krievijas Impērijas sastāvā bija sadalītas trīs atsevišķās guberņās: Kurzeme, Zemgale, Sēlija Kurzemes guberņā, Vidzeme (tur ietilpa arī daļa Dienvidigaunijas) Vidzemes guberņā un Latgale Vitebskas guberņā. Kurzemes guberņai kopā ar Vidzemes guberņas latviešu pagastiem pievienojās Vitebskas guberņas latviešu daļa un tā izveidojās Latvijas Republika. Galvaspilsēta Rīga tradicionāli pieder pie Vidzemes novada, taču kopš pēckara straujās urbanizācijas Rīga kopā ar tās aglomerāciju ir izveidojusies kā atsevišķs, no pārējās Vidzemes atšķirīgs novads.

Izglītība

Skatīt arī: Latvijas augstskolas un koledžas

Latvijā ir 34 augstākās mācību iestādes, no tām sešas ir klasiskās universitātes tipa augstskolas, bet divas ir valsts augstskolas. Latvijas Augstskolu likuma 7. pants nosaka, ka valsts augstskolu statuss ir tikai Latvijas Policijas akadēmijai (kas ir likvidēta) un Latvijas Nacionālajai aizsardzības akadēmijai, bet pārējās augstskolas ir "atvasinātas publiskas personas" (kurās valsts var būt līdzdibinātājs). Vislielākā augstskola valstī ir Latvijas Universitāte. Augstākā izglītība ir maksas, taču valsts no budžeta līdzekļiem īsteno plānos paredzēto nepieciešamo specialitāšu studentu mācību apmaksu, dodot iespēju noteiktam studentu skaitam šajās "budžeta vietās" studēt bez maksas. Tā kā savā pašpārvaldē un finanšu politikā augstskolas ir pilnīgi autonomas, mācību maksas, stipendijas, pasniedzēju algas u. c. maksājumus nosaka katras augstskolas Senāts.

Mūzika

Pamatraksts: Mūzika Latvijā

Latvijā mūzikai ir senas tradīcijas sākot ar tautas mūziku, klasisko mūziku līdz pat populārajai estrādes mūzikai. Ievērojamākais Latvijas mūziķis 18. gadsimtā bija Rīgas Pētera baznīcas ērģelnieks un komponists Johans Gotfrīds Mītels, bet 19. gadsimtā — Rīgas operteātra diriģents un komponists Rihards Vāgners. Latviešu kora mūzikas pamatlicēji bija Jānis Cimze, Ernests Vīgners un Andrejs Jurjāns. Pirmie vispārīgie latviešu Dziedāšanas svētki notika 1873. gadā, to virsdiriģenti bija Jānis Bētiņš un Indriķis Zīle. Latviešu klasiskās mūzikas izcilākie pārstāvji 20. gadsimtā bija Jāzeps Vītols, Emīls Dārziņš, Emilis Melngailis, Alfrēds Kalniņš, Jānis Kalniņš, Jānis Mediņš, Lūcija Garūta, Jānis Ivanovs, Marģeris Zariņš.

Pazīstamākie mūsdienu latviešu komponisti ir Raimonds Pauls, Imants Kalniņš, Zigmars Liepiņš, Pēteris Vasks, Georgs Pelēcis, Maija Einfelde, starptautiski pazīstami opermūzikas dziedātāji Mariss Vētra, Jānis Zābers, Egils Siliņš, Elīna Garanča, Maija Kovaļevska, Marina Rebeka, diriģenti Mariss Jansons un Andris Nelsons, pianists Vestards Šimkus, ērģelnieki Iveta Apkalna un Aivars Kalējs un citi.

Populārās mūzikas grupas ir Prāta Vētra, Līvi, Cosmos, Gain Fast, Labvēlīgais Tips, Tumsa, folkmetāla grupa Skyforger; dziedātāji Lauris Reiniks, Mārtiņš Freimanis, Liene Šomase, Aija Andrejeva un citi. Latvija kopš 2000. gada piedalās Eirovīzijas dziesmu konkursā, kur 2002. gada konkursā Latvijas pārstāve Marija Naumova guva uzvaru, "Prāta vētra" ieguva 3. vietu 2000. gada konkursā. Latvija organizēja 2003. gada Eirovīzijas dziesmu konkursu.

Plašsaziņas līdzekļi

Avīzes

Latvijas lielākie laikraksti ir "Diena", "Neatkarīgā Rīta Avīze" un "Latvijas Avīze".

Radio

Radio Latvijā regulāri sāka raidīt 1925. gada 1. novembrī trīsarpus gadus pēc pirmās Eiropas radiostacijas darba uzsākšanas Londonā. Pirmā privātā radiostacija — Radio SWH — Latvijā sāka darboties tikai 1993. gadā. Pašlaik visā Latvijā raida 9 radiostacijas, Rīgā — 22, darbojas 18 reģionālās radiostudijas.

Televīzija

Pamatraksts: Televīzija Latvijā

Latvijā pirmajā no Baltijas valstīm tika izveidota televīzija. Līdz tam Padomju Savienības teritorijā televīzija bija vēl tikai Maskavā, Ļeņingradā (tagad Sanktpēterburga) un Kijivā. Regulāras televīzijas pārraides Latvijas Televīzija sāka 1954. gada 6. novembrī. 1974. gadā sākās krāsu televīzijas pārraides. 1991. gadā sāka darboties pirmās privātās televīzijas studijas.

1998. gada 2. februārī Latvijas Televīzija kopā ar LNT, 31. kanālu (tagad TV3) un "TV Rīga" (tagad TV5) pārgāja uz jaunu krāsu kodēšanas standartu PAL (angļu: Phase Alternating Line). 2002. gada maijā sākās digitālās televīzijas testa raidījumi.

Interneta mediji

Interneta mediju aizsākumi Latvijā saistāmi ar paša interneta izplatības aizsākumiem 1990. gadu vidū. 1999. gada 26. novembrī, apvienojot vairākus mazākus interneta portālus, tika izveidots portāls Delfi, vēlāk tam pievienojās citi interneta mediji. Pašlaik vieni no apmeklētākajiem interneta portāliem Latvijā ir sociālie tīkli draugiem.lv un one.lv. Lielu popularitāti ir ieguvuši arī ziņu portāli tvnet.lv un diena.lv, kā arī sludinājumu portāls ss.lv un daudzi internetveikali.

Sports

Pamatraksts: Sports Latvijā
 
Jānis Sprukts (5) zviedru vārtu priekšā 2005. gada Pasaules čempionātā Austrijā

1911. gada 18. decembrī Rīgā 13 sporta biedrību pārstāvji nodibināja Baltijas Olimpisko komiteju (Krievijas Olimpiskās komitejas pakļautībā), bet Latvijas Olimpisko komiteju izveidoja 1922. gada 23. aprīlī. Kopš 1926. gada Latvijā notikuši Eiropas čempionāti dažādos sporta veidos — Eiropas meistarsacīkstes cīņas sportā (1926), Eiropas meistarsacīkstes basketbolā (1937), Eiropas meistarsacīkstes ātrslidošanā un ledus burāšanā (1939).[31] Olimpiskajās spēlēs Latvijas sportisti piedalās kopš 1912. gada, kad šāvējs Haralds Blaus Krievijas izlases sastāvā izcīnīja bronzas medaļu stenda šaušanā pa māla baložiem. Kopš 1924. gada olimpiskajās spēlēs piedalās Latvijas olimpiskā komanda, kas laika posmā līdz Otrajam pasaules karam izcīnīja vienu sudraba medaļu 1932. gada vasaras olimpiskajās spēlēs (Jānis Daliņš, soļošana) un vienu sudraba un vienu bronzas medaļu 1936. gada vasaras olimpiskajās spēlēs (Edvīns Bietags, grieķu-romiešu cīņa, un Adalberts Bubenko, soļošana).

Latvijas Olimpisko komiteju atjaunoja 1988. gada 19. novembrī un 1991. gada 18. septembrī tika atjaunota tās dalība Starptautiskajā Olimpiskajā komitejā.[31]

Kopumā Latvijas olimpiskā komanda vasaras olimpiskajās spēlēs ir izcīnījusi 21 medaļu, tostarp četras zelta medaļas, savukārt ziemas olimpiskajās spēlēs Latvija izcīnījusi 10 medaļas, tostarp vienu zelta medaļu. Pirmā olimpiskā čempione Latvijas sporta vēsturē bija šķēpa metēja Inese Jaunzeme, kas par čempioni kļuva 1956. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Austrālijas pilsētā Melburnā, pārstāvot PSRS. Pirmo olimpisko zelta medaļu Latvijas kā neatkarīgas valsts sportistiem izcīnīja Igors Vihrovs 2000. gadā vingrošanā. Ziemas olimpiskajās spēlēs līdz šim vienīgo zeltu Latvijai ieguva Oskara Melbārža pilotētais bobsleja četrinieks 2014. gadā Sočos. Nesenākās olimpiskās medaļas izcīnītas 2022. gada ziemas olimpiskajās spēlēs Pekinā, kur Latvijas kamaniņu sporta komanda izcīnīja bronzu stafetē. Savukārt 2020. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Japānas pilsētā Tokijā Latvijas 3x3 basketbolisti ieguva zelta medaļu, bet svarcēlājs Artūrs Plēsnieks ieguva bronzu.

No ziemas sporta veidiem lielākos panākumus Latvijas sportisti ir guvuši bobslejā, skeletonā un kamaniņu braukšanā, kā arī hokejā. Skeletonists Martins Dukurs ir 11 reizes izcīnījis Pasaules kausu, sešas reizes uzvarējis Pasaules čempionātos un 12 reizes kļuvis par Eiropas čempionu, kā arī ieguvis sudraba medaļu 2010. gada ziemas olimpiskajās spēlēs.

Tenisā nozīmīgākais sasniegums ir Aļonas Ostapenko uzvara 2017. gada Francijas atklātajā čempionātā. Vīriešiem labākos panākumus tenisā ir guvis Ernests Gulbis, kas 2014. gada Francijas atklātajā čempionātā iekļuva pusfinālā un sasniedza 10. vietu ATP rangā.

Latvijas hokeja izlase ziemas olimpiskajās spēlēs pirmo reizi piedalījās 1936. gadā Garmišā-Partenkirhenē, bet pēc neatkarības atjaunošanas pirmo reizi kvalificējās 2002. gada ziemas olimpiskajām spēlēm, kas risinājās Soltleiksitijā. Labākais sasniegums olimpiskajās spēlēs ir 2014. gadā Sočos iegūtā 8. vieta. Pasaules čempionātā pirmo reizi piedalījās 1933. gadā. Kopš 1997. gada vienmēr ir spēlējusi elites divīzijā. 2023. gada Pasaules čempionātā izcīnīja bronzas medaļas. Spēcīgākajā hokeja līgā — NHL — ir spēlējuši 27 latviešu hokejisti (2023), no kuriem lielāko ievērību guvuši Sandis Ozoliņš, Kārlis Skrastiņš, Artūrs Irbe un Sergejs Žoltoks. 1996. gadā S. Ozoliņš kopā ar Kolorādo "Avalanche" izcīnīja prestižāko balvu hokejā — Stenlija kausu —, ko pasniedz NHL uzvarētājkomandai. 2008. gadā tika atjaunota Rīgas hokeja komanda Rīgas "Dinamo", kas uzsāka cīņu par Gagarina kausu Kontinentālajā hokeja līgā. Kluba lielākais panākums ir divās sezonās sasniegtā izslēgšanas spēļu otrā kārta.

Latvijas basketbola izlase ir piedalījusies Eiropas čempionātos basketbolā kopš pirmā čempionāta 1935. gadā Šveicē, kad tā izcīnīja pirmo vietu un tiesības rīkot 1937. gada čempionātu Rīgā. 1936. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Berlīnē Latvijas basketbola izlase palika 18. vietā, bet toties ieguva otro vietu 1939. gada Eiropas basketbola čempionātā Lietuvā. Pasaules kausam pirmo reizi kvalificējās 2023. gadā, turnīrā iegūstot 5. vietu. Spēcīgākajā basketbola līgā — NBA — ir spēlējuši septiņi latviešu basketbolisti. Latvijas sieviešu basketbola izlase ir guvusi labus panākumus Eiropas čempionātos (4. vieta 2007. gadā Itālijā) un piedalījusies 2008. gada vasaras olimpiskajās spēlēs.

Latvijas futbola izlase piedalījās 1924. gada olimpiskajās spēlēs Parīzē un 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā.

Latvijā ir profesionālas hokeja, basketbola un futbola līgas.

Svētku un atceres dienas

Pamatraksts: Latvijas svētku, atceres un atzīmējamās dienas

Svētku un atceres dienas Latvijā nosaka likums par svētku, atceres un atzīmējamām dienām.[32]

Janvāris
Marts
Aprīlis
Maijs
Jūnijs
Jūlijs
Augusts
Septembris
Novembris
Decembris
Piezīmes
  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 Datums ik gadu mainās, norādīts 2017. gada datums

Zinātne un tehnoloģijas

Pamatraksts: Zinātne un tehnoloģijas Latvijā

2017. gadā Latvijas zinātnē bija aptuveni 7000 zinātnieku, profesionāļu un projektu vadītāju,[33] no kuriem 3668 bija ar zinātnisko grādu.[34] Latvijā 2016. gadā zinātniskajiem pētījumiem tika tērēti 0,44% no iekšzemes kopprodukta,[35] kas ir viens no zemākajiem rādītājiem starp ESAO valstīm.[36] Zinātnes finansējums Latvijā bija procentuāli viszemākais Eiropas Savienībā, un tā pamatā bija uzturēta par Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļiem.[37] 2013. gadā Latvija bija pirmajā vietā pēc ārvalstu avotu finansējuma procentuāli zinātnes jomā.[38]

Kopš 2002. gada ik gadu Latvijas Zinātņu akadēmija izvērtē sasniegumus un notikumus Latvijas zinātnē.[39] Katru gadu tiek noskaidroti vismaz 10 gada zinātniskie sasniegumi valstī. 2015. gadā Nacionālā ģeogrāfijas biedrība izvērtēja izcilākos Latvijas zinātnieku sasniegumus laika posmā no 2010. līdz 2015. gadam. Pieci no apskatītajiem astoņiem sasniegumiem bija saistīti ar medicīnu; no atlikušajiem sasniegumiem divi saistīti ar kvantu fiziku, bet atlikušais saistīts ar jaunu sintētisko materiālu izstrādi.[40]

Vienīgais cilvēks, kas saistīts ar Latviju un ir ieguvis Nobela prēmiju, ir Rīgā dzimušais vācbaltietis Vilhelms Ostvalds (Nobela prēmija ķīmijā 1909. gadā). ASV latvietis Juris Upatnieks 1971. gadā bija tuvu tam, lai iegūtu Nobela prēmiju fizikā par sava darba ieguldījumu hologrāfijas attīstībā.[41]

Piezīmes un atsauces

Piezīmes

  1. ↑ Līdz 1940. gadam Latvijas platība sasniedza 65,8 tūkstošus km2.[7]

Atsauces

  1. ↑ «Iedzīvotāji pēc tautības gada sākumā – Tautība un Laika periods». Oficiālais stastistikas portāls. Skatīts: 2024. gada 8. jūlijā. (angliski)
  2. ↑ «Latvia». The World Factbook. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 16. augustā. Skatīts: 2010. gada 21. jūlijā. (angliski)
  3. ↑ «Iedzīvotāju skaits gada sākumā». Oficiālais stastistikas portāls. Skatīts: 2024. gada 8. jūlijā.
  4. ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 «Latvia». IMF. Skatīts: 2024. gada 8. jūlijā. (angliski)
  5. ↑ «Gini coefficient of equivalised disposable income – EU-SILC survey». ec.europa.eu. Eurostat. Skatīts: 2024. gada 10. jūlijs.
  6. ↑ HDRO (Human Development Report Office). «Human Development Indices and Indicators – 2020 Statistical Update» (PDF). undp.org (angļu). 24. lpp. Skatīts: 2021. gada 30. decembrī.
  7. ↑ Latvijas enciklopēdija. 3. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2005. 693. lpp. ISBN 9984-9482-3-4.
  8. ↑ «Demogrāfija | Centrālā statistikas pārvalde». www.csp.gov.lv (latviešu). Skatīts: 2024-01-09.
  9. ↑ «Heinrici Chronicon Livoniae». Dmgh.de. Skatīts: 2012. gada 24. martā.[novecojusi saite]
  10. ↑ Konstantīns Karulis. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. Rīga : Avots, 1992. 507. lpp. ISBN 5-401-000411-7.
  11. ↑ Valdis Bērziņš. «Akmens laikmets Latvijas teritorijā». enciklopedija.lv. Nacionālā enciklopēdija, 2024. gada 4. jūlijs. Skatīts: 2024. gada 22. oktobris.
  12. ↑ «Latvijas statistikas gadagrāmata 2023». https://stat.gov.lv. 2023. gada 20. decembris. Skatīts: 2024. gada 3. janvārī.
  13. ↑ Lielā Latvijas enciklopēdija. Rīga : Zvaigzne ABC. 2005. 36. lpp. ISBN 9984-22-266-7.
  14. ↑ Latvijas daba. 2. sējums. Rīga : Latvijas enciklopēdija. 1995. 60. lpp. ISBN 5-89960-049-7.
  15. ↑ Gaiziņkalna augstuma precizēšana Arhivēts 2016. gada 24. novembrī, Wayback Machine vietnē. Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra
  16. ↑ Oļģerts Nikodemus. «Latvijas vispārīgs fizikāli ģeogrāfisks apraksts». enciklopedija.lv. Nacionālā enciklopēdija, 2023. gada 20. maijs. Skatīts: 2024. gada 22. oktobris.
  17. ↑ Levits izsludina Administratīvi teritoriālās reformas likumu LETA 2020. gada 22. jūnijā
  18. ↑ «Latvijas mežu platība». Latvijas.daba.lv. Skatīts: 2013. gada 12. aprīlī.[novecojusi saite]
  19. ↑ «Meža ekosistēmas Latvijā». Nacionālā enciklopēdija. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-01-15. Skatīts: 2019-01-12.
  20. ↑ ĪPAŠI AIZSARGĀJAMĀS UN RETI SASTOPAMĀS GLIEMJU SUGAS LATVIJĀ[novecojusi saite] Digna Pilāte
  21. ↑ Gliemežu klase (Gastropoda) LATVIJAS DABA sugu enciklopēdija
  22. ↑ Nozare.lv. «Tautas skaitīšanas dati: Latvijā dzīvo 2 067 887 cilvēki». Tvnet.lv, 2012. gada 18. janvārī. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 13. februārī. Skatīts: 2012. gada 18. janvārī.
  23. ↑ 2011.gada tautas skaitīšana — Galvenie rādītāji
  24. ↑ Latvijas iedzīvotāju sadalījums pēc nacionālā sastāva un valstiskās piederības 01.07.2022
  25. ↑ LETA. «Krieviski spēj sazināties 94% iedzīvotāju, latviski – 91%». Delfi.lv, 2005. gada 9. augustā. Skatīts: 2013. gada 12. aprīlī.
  26. ↑ Data Serviss. Latvijas valodas situācijas sociolingvistiskā izpēte: pārskats par pētījumu Arhivēts 2015. gada 2. aprīlī, Wayback Machine vietnē.. Rīga: LVA, 2009; Fieldex. Valodas situācijas sociolingvistiskā izpēte: pētījuma rezultātu ziņojums (dziļās intervijas). Rīga: LVA, 2009.
  27. ↑ «Iedzīvotāju skaits un tā izmaiņas». Oficiālais stastistikas portāls. Skatīts: 2024. gada 8. jūlijā.
  28. ↑ Aaron Eglitis. «Latvian GDP Shrank 18% in First Quarter, EU’s Biggest Fall». Bloomberg L.P. Skatīts: 2013. gada 12. aprīlī.
  29. ↑ «Latvian economy in rapid decline». BBC Online. Skatīts: 2013. gada 12. aprīlī.
  30. ↑ «SVF: Latvijas ekonomika piedzīvo spēcīgu atveseļošanos». LETA. Skatīts: 2012. gada 21. jūlijā.
  31. ↑ 31,0 31,1 «Latvijas Olimpiskās komitejas vēsture». Olimpiade.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-01-12. Skatīts: 2011-09-22.
  32. ↑ «LATVIJAS REPUBLIKAS LIKUMS Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām». Likumi.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-09-30. Skatīts: 2011-09-22.
  33. ↑ «ZIG032. Zinātniskais personāls (zinātnieki, profesionāļi un projektu vadītāji) sadalījumā pēc vecuma (strādā pilnu un nepilnu darba laiku)». Centrālā statistikas pārvalde. Skatīts: 2018. gada 24. novembrī.[novecojusi saite]
  34. ↑ «ZIG033. Zinātniskais personāls (zinātnieki, profesionāļi un projektu vadītāji) ar zinātnisko grādu (strādā pilnu un nepilnu laiku)». Centrālā statistikas pārvalde. Skatīts: 2018. gada 24. novembrī.[novecojusi saite]
  35. ↑ «2018. gada zinātnes bāzes finansējums». Izglītības un zinātnes ministrija. Skatīts: 2018. gada 19. novembris.
  36. ↑ «Gross domestic spending on R&D» (angļu). OECD. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 14. Janvāris. Skatīts: 2018. gada 19. novembris.
  37. ↑ "Vai Latvijas zinātniekiem jāpārkvalificējas par opermāksliniekiem?". SestDiena: 4.—5. lpp. 2011. gada 5. novembrī.
  38. ↑ Juris Paiders. «Pirmajā vietā pasaulē, ignorējot zinātni». Neatkarīgā Rīta Avīze, 2017. gada 27. februāris. Skatīts: 2018. gada 18. novembris.
  39. ↑ «Latvijas Zinātņu akadēmija izsludina ikgadējo konkursu "Desmit gada zinātniskie sasniegumi Latvijā"». Latvijas Zinātņu akadēmija. Skatīts: 2018. gada 18. novembrī.
  40. ↑ «Latvijas zinātnieku spožākie sasniegumi: supermildronāts, aknu transplantācija, kvantu brīnumi». Latvijas Avīze. 2015. gada 10. novembris. Skatīts: 2018. gada 19. novembris.
  41. ↑ «Divu leģendu tikšanās». Zinātnes Vēstnesis: 2007. gada 10. septembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 31. Decembris. Skatīts: 2018. gada 18. novembris.

Ārējās saites

angļu valodā
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Latvija&oldid=4167110"