Ukraiņu valoda (украї́нська мо́ва, ukrayins'ka mova; izrunā: [ukraˈjinsʲka ˈmɔva]), vēsturiski ruska jeb rusinska (ру́ська, руси́нська), ir austrumslāvu valoda. Tā ir Ukrainas valsts valoda un viena no oficiālajām Piedņestras Moldāvu Republikas valodām.

Ukraiņu valoda  
Izruna: IPA: [ukrɑˈjinʲsʲkɑ ˈmɔʋɑ]
Valodu lieto: Ukraina, Polija, Krievija, Brazīlija, Kazahstāna, ASV, Kanāda, Moldova, Ungārija, Baltkrievija
Pratēju skaits: 36,2 miljoni[1] 
Reitings: 26
Valodu saime: Indoeiropiešu
 Baltu-slāvu
  Slāvu
   Austrumslāvu
    Ukraiņu valoda 
Rakstība: Kirilica (ukraiņu ortogrāfija) 
Oficiālais statuss
Oficiālā valoda: Karogs: Ukraina Ukraina
* Krimas Republika
* Sevastopole
Valsts karogs: Piedņestra Piedņestra ( Moldova)
Regulators: Ukrainas Valsts Zinātņu akadēmija
Valodas kodi
ISO 639-1: uk
ISO 639-2: ukr
ISO 639-3: ukr 
Ukraiņu valodas areāls

Kopējais ukraiņu valodā runājošo skaits pasaulē, pēc dažādām aplēsēm, ir no 36 līdz 45 miljoniem cilvēku. Lielākā daļa ukraiņu valodas pratēju dzīvo Ukrainā, tā ir izplatīta arī Krievijā, Baltkrievijā, Polijā, Slovākijā, Rumānijā, Moldāvijā, Ungārijā, Serbijā un starp emigrantu pēctečiem Kanādā, ASV, Argentīnā, Austrālijā un citās valstīs.

Rakstībā tiek izmantota pielāgotā kirilica.

Ukraiņu valodai līdzīgākās valodas ir rusīnu valoda, ko daži valodnieki uzskata par ukraiņu valodas dialektu, baltkrievu un krievu valoda. Ir izplatīta arī jaukta ukraiņu-krievu sarunvaloda jeb suržiks.

Ukrainas Kultūras ministrija ir centrālā izpildinstitūcija, kas izstrādā un īsteno valsts valodas politiku.

Katru gadu 27. oktobrī Ukrainā tiek atzīmēta Ukraiņu rakstniecības un valodas diena. Šajā dienā katru gadu notiek zibakcija — Visukraiņu radio diktāts par nacionālo vienotību — Ukrainas radio akcija, kas apvieno ukraiņus visā pasaulē ap ukraiņu valodu.

Nosaukums labot šo sadaļu

Nosaukums українська мова tiek lietots kopš 16. gadsimta, lai apzīmētu Polijas-Lietuvas kopvalsts ukraiņu zemju valodu, taču līdz 19. gadsimta vidum par galveno nosaukumu valodai, ko tagad sauc par ukraiņu valodu, tika lietots apzīmējums руська мова. Tas sāka radīt neskaidrības no brīža, kad Ukraina pievienojās Maskavijai un vēlāk Krievijas Impērijai, jo krievi 18. gadsimtā sāka apzīmēt savu valodu ar nosaukumu русский языкъ.

Vēlāk valodas nosakumus українська мова pakāpeniski nostiprinājās visās ukraiņu zemēs.

Turklāt kādu laiku tika lietoti šādi nosaukumi:

  • проста мова jeb "vienkāršā valoda" (vēlīnajos viduslaikos pretstatā grāmatu valodai (senkrievu valodai) un paralēli baznīcas slāvu valodai),
  • козацька мова jeb "kazaku valoda" Hetmanātā (sporādiski),
  • Mazkrievu dialekts jeb dienvidkrievu dialekts (Krievijas Impērijā),
  • русинська мова jeb rusīnu valoda (Austroungārijā),
  • Kubaņas kazaku valoda jeb vienkārši "balačka" (Kubaņā).
Ukraiņu valoda

Vēsture labot šo sadaļu

Pamatraksts: Rutēņi
 
Mūsdienu ukraiņu valodas dialektu izplatība

Ukraiņu valodas izcelsme ir meklējama senaustrumslāvu valodā, kurā no 10. līdz 13. gadsimtam runāja Kijevas Krievzemes iedzīvotāji. No 1804. līdz 1917. gada Krievijas revolūcijai, kad Austrumukraina atradās Krievijas impērijas sastāvā, skolās bija aizliegts runāt ukraiņu valodā, jo tā tika uzskatīta par krievu valodas mazkrievu dialektu (малороссийское наречие русского языка).[2] Savukārt Rietumukrainā, kas sākotnēji atradās Polijas—Lietuvas ūnijā un pēcāk Austroungārijā par rusīņu valodu (русинська мова) sauktā ukraiņu valoda nekad netika aizliegta un pastāvēja labvēlīgāka augsne tās attīstībai.[3]

Skatīt arī labot šo sadaļu

Atsauces labot šo sadaļu

  1. Ethnologue
  2. Jonathan Steele. Eternal Russia:Yeltsin, Gorbachev, and the Mirage of Democracy. Harvard University Press, 1988. 217. lpp. ISBN 978-0-674-26837-1.
  3. Pols Vekslers Purism and Language: A Study in Modern Ukrainian and Belorussian Nationalism (angliski), Indiana University Press, ISBN 087750-175-0 (309. lpp)