Vikipēdija

Edgars Rinkēvičs

Latvijas Valsts prezidents

Edgars Rinkēvičs (dzimis 1973. gada 21. septembrī Jūrmalā)[4][5] ir latviešu sabiedriskais darbinieks un politiķis. Kopš 2023. gada 8. jūlija viņš ir Latvijas Valsts prezidents. Bijušais Latvijas ārlietu ministrs, bijis Latvijas Valsts prezidenta kancelejas vadītājs un Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs un bija triju Saeimas sasaukumu deputāts. Bijis partiju "Vienotība", "Latvijas ceļš" un Reformu partijas biedrs.

Edgars Rinkēvičs
Edgars Rinkēvičs 2023. gadā
Latvijas Valsts prezidents
Amata sākums
2023. gada 8. jūlijs
Premjerministrs Arturs Krišjānis Kariņš
Priekštecis Egils Levits
Latvijas Republikas ārlietu ministrs
Amatā
2011. gada 25. oktobris — 2023. gada 8. jūlijs
Prezidents
Premjerministrs
Priekštecis Ģirts Valdis Kristovskis
14. Saeimas deputāts
Amatā
2022. gada 1. novembris — 2022. gada 14. decembris
Prezidents Egils Levits
Premjerministrs Arturs Krišjānis Kariņš
13. Saeimas deputāts
Amatā
2018. gada 6. novembris — 2019. gada 7. februāris
Prezidents
Premjerministrs Arturs Krišjānis Kariņš
12. Saeimas deputāts
Amatā
2014. gada 4. novembris — 2014. gada 5. novembris
Prezidents
Premjerministrs
Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs
Amatā
1997. gada 10. maijs — 2008. gada 13. oktobris
Prezidents
Priekštecis Einārs Vaivods
Pēctecis Jānis Sārts
Dzimšanas dati 1973. gada 21. septembrī (50 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Jūrmala, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Dzīvo Valsts karogs: Latvija Jūrmala, Latvija[1]
Tautība latvietis
Politiskā partija
Tēvs Anatolijs Rinkevičs (1936—2007)[2]
Māte Biruta Austra Pinka (1936—2022)[3]
Profesija politiķis
Augstskola Latvijas Universitāte

Dzīvesgājums

1991. gadā Rinkēvičs pabeidza mācības Jūrmalas 4. vidusskolā,[6] studēja Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes bakalaura programmā (1991—1995), līdztekus darbojās kā žurnālists ārpolitikas un starptautisko attiecību jautājumos Latvijas Radio (1993–1994).[7] 1997. gadā ieguva maģistra grādu politikas zinātnēs; turpināja maģistra studijas ASV Nacionālās aizsardzības universitātes Bruņoto spēku Nacionālo resursu stratēģijas industriālā koledžā (1999—2000), papildinājās Groningenas universitātes politikas zinātnes un starptautisko attiecību programmā.[4][8]

Karjera

1995. gadā E. Rinkēvičs sāka strādāt Aizsardzības ministrijā par Politikas departamenta vecāko referantu,[8] 1996. gadā uz pusgadu kļuva par departamenta direktoru. Pēc tam līdz 1997. gada maijam bija ministrijas valsts sekretāra vietnieks aizsardzības politikas jautājumos. 1997. gada maijā kļuva par ministrijas valsts sekretāra pienākumu izpildītāju, tā paša gada augustā — valsts sekretāru. Laikā no 1998. līdz 2004. gadam E. Rinkēvičs bija partijas "Latvijas ceļš" biedrs.[9] 1998. gada februārī viņš kļuva par Baltijas valstu un ASV partnerības hartas nosacījumu izpildes komisijas divpusējās aizsardzības un militāro jautājumu darba grupas vadītāju no Latvijas puses.[4] No 2002. līdz 2003. gadam darbojies delegācijā sarunās par Latvijas iestāšanos NATO (delegācijas vadītāja vietnieks), no 2005. gada līdz 2007. gada janvārim vadījis NATO valstu un valdību sanāksmes organizācijas biroju. 2008. gada oktobrī beidza valsts sekretāra darbu, lai kļūtu par Valsts prezidenta kancelejas vadītāju.[10][11] Kancelejas vadītājs bija līdz 2011. gada jūlijam.[12]

Politiskā darbība

2011. gada 25. oktobrī E. Rinkēvičs kļuva par Zatlera Reformu partijas virzītu bezpartijisku ārlietu ministru Valda Dombrovska valdībā.[13] 2012. gada janvārī iestājās Zatlera Reformu partijā.[14] Ārlietu ministra amatu saglabāja arī Laimdotas Straujumas valdībā. 2014. gada maijā pārgāja uz partiju "Vienotība".[15]

2014. gadā kandidējis 12. Saeimas vēlēšanās, kur tika ievēlēts parlamentā. Ārlietu ministra amatu saglabājis arī Laimdotas Straujumas otrajā valdībā un Māra Kučinska valdībā.

2018. gada rudenī E. Rinkēvičs tika ievēlēts 13. Saeimā no apvienības "Jaunā Vienotība" saraksta un janvārī tika apstiprināts par ārlietu ministru Krišjāņa Kariņa valdībā. 2022. gadā ievēlēts 14. Saeimā, saņemot lielāko plusu skaitu (35 072) starp visiem 14. Saeimas vēlēšanu kandidātiem.[16] Ārlietu ministra amatu saglabāja arī jaunajā K. Kariņa vadītajā valdībā.

2023. gada 11. maijā tika paziņots, ka 2023. gada Latvijas prezidenta vēlēšanās "Jaunā Vienotība" virzīs E. Rinkēviču kā Valsts prezidenta kandidātu.[17] 31. maijā notikušajās vēlēšanās viņš vēlēšanu trešajā kārtā uzvarēja ar 52 Saeimas deputātu balsīm.[18]

Privātā dzīve

2014. gada 6. novembrī E. Rinkēvičs savā Twitter profilā nāca klajā ar paziņojumu, ka viņš ir gejs[19] un darīs visu, lai Latvijā tiktu pieņemts likums par civilajām partnerattiecībām.[20] Viņš kļuva par pirmo Latvijas politiķi, kas publiski atzinis savu homoseksualitāti.[21][22] 2023. gadā, kļūstot par Latvijas Valsts prezidentu, E. Rinkēvičs kļuva arī par pirmo atklāto homoseksuālo Eiropas Savienības valsts vadītāju.[23]

Rezultāti vēlēšanās

Gads Vēlēšanas Saraksts Apgabals Vieta sarakstā Plusi Svītrojumi Vieta rezultātā Rezultāts
2014[24] 12. Saeimas vēlēšanas Vienotība Rīga 1. 28 257 3039 1. ievēlēts
2018[25] 13. Saeimas vēlēšanas Jaunā Vienotība 1. 10 159 797 1.
2022[26] 14. Saeimas vēlēšanas 1. 35 072 1090 1.
2023 2023. gada Latvijas prezidenta vēlēšanas Latvija — 52 35 1.

Apbalvojumi

Gads Apbalvojums Valsts
2000   Latvijas Republikas Aizsardzības ministra apbalvojums Goda Zīme "Par ieguldījumu Bruņoto spēku attīstībā" Latvija
2004   Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas piemiņas medaļa "Sekmējot Latvijas dalību NATO" Latvija
2004   Latvijas Republikas Viestura ordeņa lielkrusta komandieris Latvija
2005   Polijas Republikas Nopelnu krusta komandieris Polija
2005   Itālijas Republikas Nopelnu krusts Itālija
2005   Igaunijas Republikas Nopelnu krusts Igaunija
2006   Nīderlandes Karalistes Orānijas Nasavas ordeņa kavalieris Nīderlande
2007 NATO apbalvojums "Par uzslavas cienīgu darbu" —
2007   Latvijas Republikas Triju Zvaigžņu ordeņa lielvirsnieks Latvija
2013   Somijas Lauvas ordeņa 1. pakāpes komandiera ordenis Somija
2015   Norvēģijas Karaliskais Nopelnu ordenis, I šķira, Lielais krusts Norvēģija
2019   Vācijas Nopelnu ordenis, Lielais krusts (7. pakāpe) Vācija
2019   Igaunijas Republikas Māras Zemes ordeņa krusts, I šķira Igaunija
2021 Igaunijas Republikas Ārlietu ministrijas Nopelnu krusts[27] Igaunija
2022   Ukrainas pirmās pakāpes ordenis "Par nopelniem"[28] Ukraina

Atsauces

Kopējās
Konkrētās
  1. ↑ Ināra Egle. «Ārlietu ministra resurss - pieredze». Diena.lv, 2011. gada 25. oktobrī. Skatīts: 2012. gada 27. septembrī.
  2. ↑ «Не политик, а человек. Каким мы видим нового президента в соцсетях». 2023-05-31.
  3. ↑ «Biruta Austra Pinka».
  4. ↑ 4,0 4,1 4,2 Elmārs Barkāns. «Pilī jaunas asinis – Edgars Rinkēvičs». Tvnet.lv, 2008. gada 13. oktobrī. Skatīts: 2012. gada 28. septembrī.
  5. ↑ Latvijas enciklopēdija. 4. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2007. 999. lpp. ISBN 978-9984-9482-4-9.
  6. ↑ «Edgars Rinkēvičs — 12. Saeimas vēlēšanas». CVK.lv. Centrālā vēlēšanu komisija. Skatīts: 2014. gada 22. oktobrī.
  7. ↑ «Ārlietu ministra amata kandidāta Edgara Rinkēviča biogrāfija». Tvnet.lv. Skatīts: 2012. gada 7. janvārī.
  8. ↑ 8,0 8,1 Edgara Rinkēviča dzīves un darba apraksts
  9. ↑ Vita Bērziņa. «Valda Dombrovska vadītā valdība». Ir.lv, 2011. gada 25. oktobrī. Skatīts: 2012. gada 27. septembrī.
  10. ↑ «E.Rinkēvičs - Curriculum vitae». President.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 14. maijā. Skatīts: 2012. gada 28. septembrī.
  11. ↑ Uz ārlietu ministra krēslu varētu pretendēt Edgars Rinkēvičs
  12. ↑ «CV Ministru kabineta mājaslapā». Mk.gov.lv. Skatīts: 2012. gada 28. septembrī.
  13. ↑ Saeima izsaka uzticību Dombrovska trešajai valdībai, delfi.lv
  14. ↑ BNS. «Ārlietu ministrs Rinkēvičs iestājas ZRP». Delfi.lv, 2012. gada 30. janvārī. Skatīts: 2012. gada 31. janvārī.
  15. ↑ ««Vienotībā» uzņem astoņus RP politiķus, tostarp Kozlovski un Rinkēviču». LSM.lv. Skatīts: 2014. gada 8. augustā.
  16. ↑ «Rinkēvičs 14. Saeimas vēlēšanās nopelnījis visvairāk plusu; daudz svītrojumu – Šadurskim un Barčai». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2022-10-28.
  17. ↑ «"Jaunā vienotība" paziņo savu Valsts prezidenta amata kandidātu». tvnet.lv (latviešu). 2023-05-11. Skatīts: 2023-05-11.
  18. ↑ «Par Valsts prezidentu ievēlēts ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs». lsm.lv (latviešu). 2023-05-31. Skatīts: 2023-05-31.
  19. ↑ «Edgara Rinkēviča Twitter profils». Twitter.com. 2014. gada 6. novembrī. Skatīts: 2014. gada 7. novembrī.
  20. ↑ «Edgara Rinkēviča Twitter profils». Twitter.com. 2014. gada 6. novembrī. Skatīts: 2014. gada 7. novembrī.
  21. ↑ LETA. «Ārlietu ministrs Rinkēvičs publiski atzīstas, ka ir homoseksuāls». Diena.lv, 2014. gada 6. novembrī. Skatīts: 2014. gada 7. novembrī.
  22. ↑ «Rinkēvičs sociālajos medijos paziņo: 'lepns būt gejs'». Delfi.lv. 2014. gada 6. novembrī. Skatīts: 2014. gada 7. novembrī.
  23. ↑ «EU's First Openly Gay Head of State Elected by Latvian Assembly». Bloomberg.com (angļu). 2023-05-31. Skatīts: 2023-05-31.
  24. ↑ «2014. gada 12.Saeimas vēlēšanas — 4. Partija "VIENOTĪBA"». CVK.lv. Centrālā vēlēšanu komisija. Skatīts: 2014. gada 22. oktobrī.
  25. ↑ «13. Saeimas vēlēšanu rezultāti». sv2018.cvk.lv. Skatīts: 2023-01-07.
  26. ↑ «14. SAEIMAS VĒLĒŠANAS». sv2022.cvk.lv. Skatīts: 2023-01-07.
  27. ↑ «Foreign Minister collects Estonian award». eng.lsm.lv (angļu). 2021-01-25. Skatīts: 2021-01-31.
  28. ↑ «Zelenskis nolēmis apbalvot Latvijas ārlietu ministru Rinkēviču ar Ukrainas ordeni». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2022-08-29.

Ārējās saites


Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Egils Levits 		Latvijas Valsts prezidents
2023. gada 8. jūlijs — pašlaik 		Pēctecis:
amatā
Priekštecis:
Ģirts Valdis Kristovskis 		Latvijas ārlietu ministrs
2011. gada 25. oktobris — 2023. gada 8. jūlijs 		Pēctecis:
Arturs Krišjānis Kariņš (p.i.)
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Edgars_Rinkēvičs&oldid=3887115"