Trešais reihs

Nacistiskās Vācijas apzīmējums no 1933. līdz 1945. gadam

Trešais reihs (vācu: Drittes Reich — ‘Trešā impērija’ vai ‘Trešā lielvalsts’) ir vēsturē plaši lietots Vācijas nosaukums laikā no 1933. līdz 1945. gadam oficiālā nosaukuma Vācijas Impērija (1933-1943) un Lielvācijas Impērija (1943-1945) vietā. Lai apzīmētu šo periodu Vācijas vēsturē, izmanto arī jēdzienus "fašistiskā Vācija", "nacistiskā Vācija", "Hitlera Vācija" vai "hitleriskā Vācija". Jēdziens 'fašisms' tika lietots Padomju Savienībā un tiek lietots tās bijušajās republikās, tomēr Vācijai patiesi atbilstošs ir 'nacisms', saīsinājums no 'nacionālais sociālisms'.

Deutsches Reich 1933—1945, Großdeutsches Reich (no 1943)
Vācijas impērija 1933—1945, Lielvācijas impērija (no 1943)
Flag of Germany.svg
1933 – 1945 Flag of Germany.svg
 
Flag of East Germany.svg
Flag Coat of arms
Karogs Ģerbonis
Devīze
Ein Volk, ein Reich, ein Führer
("Viena tauta, viens reihs, viens fīrers")
Himna
Das Lied der Deutschen
Horst-Wessel-Lied (de facto)
Location of Trešais Reihs
Lielvācijas impērija (Großdeutsches Reich, 1943)
Pārvaldes centrs Berlīne
Valoda(s) Vācu valoda
Valdība Totalitārs režīms
Reihskanclers
 - 1933-1945 Ādolfs Hitlers
 - 1945 Jozefs Gebelss
Vēsture
 - Dibināta 1933
 - Likvidēta 1945
Platība
 - 1937 633 786 km²
Iedzīvotāju skaits
 - 1937. gadā 69 314 000 
Nauda Reihsmarka
Mūsdienās Oficiālā mantiniece: Vācija

Trešais reihs kā nacistu propagandas ieviests nosaukums tika lietots pēc Veimāras republikas konstitūcijas atcelšanas 1933. gada 24. martā, pēc 1939. gada to mēģināja izskaust, un no 1943. gada līdz 1945. gada 23. maijam oficiālais valsts nosaukums bija "Lielvācijas impērija" (Großdeutsches Reich). Šajā laikā Vācijā bija Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas diktatūra, un reihskanclera Ādolfa Hitlera vadībā nacistu partija ieguva neierobežotu varu pār Vāciju un tās okupētajām zemēm, arī Latviju (1941-1945) kā Ostlandes reihskomisariāta daļu.

Nosaukuma cilmeLabot

Pavisam, pēc nacistu atzītās hronoloģijas, bijuši trīs vācu "reihi" jeb impērijas:

Nacistu nākšana pie varasLabot

Vācijā parlamentārā demokrātija (1919—1933) pārdzīvoja nopietnas grūtības, tam bija vairāki iemesli. Pirmkārt, valsts nespēja atkopties pēc Pirmā pasaules kara un Versaļas miera līguma materiālajiem zaudējumiem: daļa darbspējīgo vīriešu bija kritusi karā, ražošanas apjomu iespējas bija stipri ierobežotas pēc Reinzemes un Rūras nonākšanas Francijas kontrolē (skatīt Rūras okupācija), Vācija bija spiesta izmaksāt lielas reparācijas uzvarētājvalstīm (Francijai un Lielbritānijai) 20. gadu pirmajā puse notika hiperinflācija, 1929. gadā Vāciju skāra pasaules ekonomiskā krīze. Otrkārt, politikā pastāvēja nestabilitāte un korupcija, tā kā sabiedrībai nebija demokrātijas pieredzes. Labējie politiskie spēki lielākoties vēlējās monarhijas atjaunošanu, bet komunisti (kreisie) tiecās uz padomju valsts izveidi un tālāku pasaules revolūciju. Treškārt, lielākā daļa iedzīvotāju no visiem sabiedrības slāņiem uztvēra Vācijas zaudējumu kā nepieļaujamu negodu, daudzi sapņoja par revanšu.

Vācijā pastāvēja dažādi paramilitāri grupējumi, kuru starpā notika bruņotas sadursmes, šādi apstākļi pastiprināja pilsoņu tieksmi pēc stingras varas.[1]

1919. gadā Minhenē tika izveidota Vācu strādnieku partija, kurā iestājās Ādolfs Hitlers. Sākotnēji partija bija mazskaitlīga, tās biedri pulcējās alus krogos. Hitleram piemita oratora prasmes, izceļoties starp pārējiem cilvēkiem, viņš kļuva par partijas vadītāju. Partija centās aizstāvēt strādnieku intereses un pauda galēji nacionālistiskus nodomus, 1920. gadā tā publicēja savu pirmo programmu "25 punkti" un kļuva par "Nacionāli sociālistisko vācu strādnieku partiju", un izveidoja SA (Sturmabteilungen) — trieciennieku daļas. To forma bija brūna, ar nacistu simboliku.

Starp federālo un labējo Bavārijas valdību pastāvēja nesaskaņas. Cenzdamies tās izmantot, nacisti 1923. gadā Minhenē sarīkoja "alus puču", lai gāztu valsts valdību. Bavārijas labējie politiķi neatbalstīja pučistus galējās politiskās orientācijas dēļ. Starp SA un policiju norisa ielas kaujas, puču apspieda un lielāko daļu tā vadoņu apcietināja. Hitleram piesprieda cietumsodu. Tā laikā viņš sarakstīja traktātu par nacisma pamatnostādnēm "Mana cīņa" (Mein Kampf).

Pēc nacistu vadoņu atbrīvošanas no ieslodzījuma pirms termiņa partija iesaistījās likumīgajā politiskajā darbībā un piedalījās pašvaldību un Reihstāga vēlēšanās. NSVSP izplatījās un ieguva atbalstītājus un biedrus visās Vācijas zemēs. Nacistu politiskā programma bija interesanta visiem sabiedrības slāņiem: apakšslānim tika solīta iztika, vidusslāni interesēja komunisma draudu novēršana, rūpnieki un militāristi varēja sagaidīt Vācijas atdzimšanu. 30. gadu sākumā partijas biedru skaits pārsniedza 800 000. Nozīmīgu finansiālu atbalstu nacistiem sniedza lielrūpnieki. Aktīvi tika pielietota propaganda, par to bija atbildīgs Jozefs Gebelss. Notika masveida pasākumi ar lāpu gājieniem, karogiem, vadoņu runām. Tika izveidotas elitāras nacistu vadoņu apsardzes vienības SS (Schutzstaffel), to forma bija melna, nacistu simboliku papildināja miroņgalvu attēli.

1932. gada parlamenta vēlēšanās nacistu partija saņēma 37,3 % balsu, kļūstot par lielāko politisko spēku. Nākamajā gadā 30. janvārī Pauls fon Hindenburgs, valsts prezidents, iecēla Hitleru kanclera amatā. [2] Nacisti bija ieguvuši varu likumīgi.

Hitlers pārliecināja Hindenburgu izmantot konstitūcijā paredzētās prezidenta tiesības un atlaist Reihstāgu, un izsludināt jaunas vēlēšanas. Neilgi pirms tā Reihstāga ēka tika aizdedzināta, nacisti vainoja komunistus par parlamenta dedzināšanu un pamudināja Hindenburgu izsludināt ārkārtas stāvokli, līdz ar to tika ierobežotas daudzas tiesības. SA un SS piedalījās ielu patruļās līdzās policijai. 1933. gada martā aizliegtas kreisās partijas, vadošie komunisti un sociāldemokrāti apcietināti, radītas pirmās koncentrācijas nometnes. Reihstāga vēlēšanās uzvarēja nacisti. Tagad daudzi pieņemtie likumi nebija atbilstoši pamatlikumam, parlaments kļuva par iestādi, kas vienkārši apstiprināja nacistu partijas lēmumus. Tā paša gada vasarā tika aizliegtas visas politiskās partijas, izņemot nacionālsociālistisko. 1934. gadā 86 gadu vecumā nomira Hindenburgs, Hitlers apvienoja valsts prezidenta un kanclera amatus, pārņemot bruņoto spēku virspavēlnieka pienākumus, un ieguva titulu 'fīrers' (Führer — vadonis).

IekšpolitikaLabot

Pašā valdošajā partijā notika tīrīšanas, kas pirmām kārtām bija vērstas pret kopš 1919. gada augstu stāvošajiem nacistiem. Partijā pastāvēja zināma nenoteiktība, tādēļ ka tā vienlaicīgi bija gan sociālistiska, gan nacionālistiska. Politiski un fiziski tika iznīcināti tie, kas pārlieku bija uzticami sociālisma ideāliem. 1934. gada 30. jūnijs pazīstams kā garo nažu naktsSS apcietināja vairākus nacionālsociālistu līderus, tostarp Gregoru Štraseru un SAvadītāju Ernstu Rēmu (abus nogalināja), tika nošauti ap 1000 SA vīru.

Vācijā tika veidota totalitāra valsts. Augstākos valsts un vietējo pārvalžu vadītāju (gauleiteru) amatus ieņēma NSVSP biedri. Izveidota tautas apgaismības un propagandas ministrija. Tika aizliegtas arodbiedrības, centralizēta valsts vara, likvidējot Vācijas zemju autonomiju, ieviesta cenzūra, pakļautas visas varas sistēmas (izpildu, likumdošanas, tiesu). Par oficiālu sveicienu kļuva Heil Hitler (lai dzīvo Hitlers) ar paceltu roku. 1933. gadā Berlīnē notika nacistu sarīkots grāmatu dedzināšanas pasākums. Par obligātu literatūru visai sabiedrībai kļuva Hitlera "Mana cīņa".

Pretēji sociālisma principiem, kurus sludināja nacisti pirms vēlēšanām, netika īstenota privātīpašumu plaša nacionalizācija, valsts pārņēma tikai ebreju un politisko pretinieku īpašumus. Augstus amatus ieņemošie nacisti piekopa pietiekami greznu dzīvesveidu (zemesgabalu, muižu un piļu, automašīnu iegūšana savā īpašumā, baļļu, rautu un citu saviesīgu pasākumu rīkošana).

Hitlera valdība veiksmīgi pārvarēja pasaules ekonomiskās krīzes sekas, iesaistīdama bez darba palikušos cilvēkus lielceļu un sabiedrisko celtņu būvēšanā un bruņojuma ražošanā, tādējādi pārkāpjot Versaļas miera līgumu (kurš aizliedza Vācijas bruņošanos).

Nacistu organizācijasLabot

ArmijaLabot

Skatīt arī: Vērmahts

ĀrpolitikaLabot

Valsts robežas un iekarotās teritorijasLabot

Pašā Trešajā reihā ietilpa mūsdienu Vācijas, Čehijas, Austrijas, Kaļiņingradas apgabala, Rietumpolijas, Francijas Elzasas un Lotringas teritorija. Pērējās teritorijas bija sadalītas reihskomisariātos, tur, kur to nepaspēja izdarīt, pastāvēja kara administrācija.

Pastāvēja šādi reihskomisariāti: Nīderlande (mūsdienu Nīderlande), Norvēģija (mūsdienu Norvēģija), Ukraina (daļa mūsdienu Baltkrievijas, Polijas, Dņepras labā krasta Ukrainas), Ostlande (mūsdienu Igaunija, Latvija ar Abrenes apriņķi, Lietuva bez Klaipēdas apriņķa, daļa Baltkrievijas), Beļģija—Ziemeļfrancija (mūsdienu Beļģija un Francijas departamenti Nora un Padekalē).

Bija paredzēts izveidot šādus reihskomisariātus: Maskavija, DonaVolga, Kaukāzs, Turkestāna.

 

Tumši zaļā — Trešais reihs, gaišākā — reihskomisariāti un formāli brīvā Dānija, visgaišākajā — kara administrācijas

BibliogrāfijaLabot

  • Энциклопедия Третьего рейха. Москва, 1996.
  • Valdis Klišāns. Vēsture vidusskolai III daļa. Rīga : Zvaigzne ABC, 2012.
  • Edvīns Evarts, Juris Pavlovičs. Ikdienas dzīve Latvijā nacistiskās Vācijas okupācijas laikā 1941—1945. Rīga : Zinātne, 2016.
  • Filma Hitler: The Rise of Evil, Kanāda 2003.
  • 100 цветных фотографий третьего рейха. lookatme.ru/flow/posts/photo-radar/66222-100-tsvetnyih-fotografiy-tretego-reyha

AtsaucesLabot

  1. Valdis Klišāns. Vēsture vidusskolai III daļa. Rīga : Zvaigzne ABC, 2012. 96.—98.lpp.. lpp.
  2. «Adolf Hitler is named chancellor of Germany». Skatīts: 2021. gada 14. februāris.