Trešais reihs

Nacistiskās Vācijas apzīmējums no 1933. līdz 1945. gadam

Trešais reihs (vācu: Drittes Reich — ‘Trešā impērija’ vai ‘Trešā lielvalsts’) ir vēsturē plaši lietots Vācijas nosaukums laikā no 1933. līdz 1945. gadam oficiālā nosaukuma Vācijas Impērija (1933-1943) un Lielvācijas Impērija (1943-1945) vietā. Lai apzīmētu šo periodu Vācijas vēsturē, izmanto arī jēdzienus "fašistiskā Vācija", "nacistiskā Vācija", "Hitlera Vācija" vai "hitleriskā Vācija". Jēdziens 'fašisms' tika lietots Padomju Savienībā un tiek lietots tās bijušajās republikās, tomēr Vācijai patiesi atbilstošs ir 'nacisms', saīsinājums no 'nacionālais sociālisms'.

Deutsches Reich 1933—1945, Großdeutsches Reich (no 1943)
Vācijas impērija 1933—1945, Lielvācijas impērija (no 1943)
Flag of Germany.svg
1933 – 1945 Flag of Germany.svg
 
Flag of East Germany.svg
Flag Coat of arms
Karogs Ģerbonis
Devīze
Ein Volk, ein Reich, ein Führer
("Viena tauta, viens reihs, viens fīrers")
Himna
Das Lied der Deutschen
Horst-Wessel-Lied (de facto)
Location of Trešais Reihs
Lielvācijas impērija (Großdeutsches Reich, 1943)
Pārvaldes centrs Berlīne
Valoda(s) Vācu valoda
Valdība Totalitārs režīms
Reihskanclers
 - 1933-1945 Ādolfs Hitlers
 - 1945 Jozefs Gebelss
Vēsture
 - Dibināta 1933
 - Likvidēta 1945
Platība
 - 1937 633 786 km²
Iedzīvotāju skaits
 - 1937. gadā 69 314 000 
Nauda Reihsmarka
Mūsdienās Oficiālā mantiniece: Vācija

Trešais reihs kā nacistu propagandas ieviests nosaukums tika lietots pēc Veimāras republikas konstitūcijas atcelšanas 1933. gada 24. martā, pēc 1939. gada to mēģināja izskaust, un no 1943. gada līdz 1945. gada 23. maijam oficiālais valsts nosaukums bija "Lielvācijas impērija" (Großdeutsches Reich). Šajā laikā Vācijā bija Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas diktatūra, un reihskanclera Ādolfa Hitlera vadībā nacistu partija ieguva neierobežotu varu pār Vāciju un tās okupētajām zemēm, arī Latviju (1941—1945) kā Ostlandes reihskomisariāta daļu.

Nosaukuma cilmeLabot

Pavisam, pēc nacistu atzītās hronoloģijas, bijuši trīs vācu "reihi" jeb impērijas:

Nacistu nākšana pie varasLabot

Vācijā parlamentārā demokrātija (1919—1933) pārdzīvoja nopietnas grūtības, tam bija vairāki iemesli. Pirmkārt, valsts nespēja atkopties pēc Pirmā pasaules kara un Versaļas miera līguma materiālajiem zaudējumiem: daļa darbspējīgo vīriešu bija kritusi karā, ražošanas apjomu iespējas bija stipri ierobežotas pēc Reinzemes un Rūras nonākšanas Francijas kontrolē (skatīt Rūras okupācija), Vācija bija spiesta izmaksāt lielas reparācijas uzvarētājvalstīm (Francijai un Lielbritānijai) 20. gadu pirmajā puse notika hiperinflācija, 1929. gadā Vāciju skāra pasaules ekonomiskā krīze. Otrkārt, politikā pastāvēja nestabilitāte un korupcija, tā kā sabiedrībai nebija demokrātijas pieredzes. Labējie politiskie spēki lielākoties vēlējās monarhijas atjaunošanu, bet komunisti (kreisie) tiecās uz padomju valsts izveidi un tālāku pasaules revolūciju. Treškārt, lielākā daļa iedzīvotāju no visiem sabiedrības slāņiem uztvēra Vācijas zaudējumu kā nepieļaujamu negodu, daudzi sapņoja par revanšu.

Vācijā pastāvēja dažādi paramilitāri grupējumi, kuru starpā notika bruņotas sadursmes, šādi apstākļi pastiprināja pilsoņu tieksmi pēc stingras varas.[1]

1919. gadā Minhenē tika izveidota Vācu strādnieku partija, kurā iestājās Ādolfs Hitlers. Sākotnēji partija bija mazskaitlīga, tās biedri pulcējās alus krogos. Hitleram piemita oratora prasmes, izceļoties starp pārējiem cilvēkiem, viņš kļuva par partijas vadītāju. Partija centās aizstāvēt strādnieku intereses un pauda galēji nacionālistiskus nodomus, 1920. gadā tā publicēja savu pirmo programmu "25 punkti" un kļuva par "Nacionāli sociālistisko vācu strādnieku partiju", un izveidoja SA (Sturmabteilungen) — trieciennieku daļas. To forma bija brūna, ar nacistu simboliku.

Starp federālo un labējo Bavārijas valdību pastāvēja nesaskaņas. Cenzdamies tās izmantot, nacisti 1923. gadā Minhenē sarīkoja "alus puču", lai gāztu valsts valdību. Bavārijas labējie politiķi neatbalstīja pučistus galējās politiskās orientācijas dēļ. Starp SA un policiju norisa ielas kaujas, puču apspieda un lielāko daļu tā vadoņu apcietināja. Hitleram piesprieda cietumsodu. Tā laikā viņš sarakstīja traktātu par nacisma pamatnostādnēm "Mana cīņa" (Mein Kampf).

Pēc nacistu vadoņu atbrīvošanas no ieslodzījuma pirms termiņa partija iesaistījās likumīgajā politiskajā darbībā un piedalījās pašvaldību un Reihstāga vēlēšanās. NSVSP izplatījās un ieguva atbalstītājus un biedrus visās Vācijas zemēs. Nacistu politiskā programma bija interesanta visiem sabiedrības slāņiem: apakšslānim tika solīta iztika, vidusslāni interesēja komunisma draudu novēršana, rūpnieki un militāristi varēja sagaidīt Vācijas atdzimšanu. 30. gadu sākumā partijas biedru skaits pārsniedza 800 000. Nozīmīgu finansiālu atbalstu nacistiem sniedza lielrūpnieki. Aktīvi tika pielietota propaganda, par to bija atbildīgs Jozefs Gebelss. Notika masveida pasākumi ar lāpu gājieniem, karogiem, vadoņu runām. Tika izveidotas elitāras nacistu vadoņu apsardzes vienības SS (Schutzstaffel), to forma bija melna, nacistu simboliku papildināja miroņgalvu attēli.

 
Degošais Reihstāgs

1932. gada parlamenta vēlēšanās nacistu partija saņēma 37,3 % balsu, kļūstot par lielāko politisko spēku. Nākamajā gadā 30. janvārī Pauls fon Hindenburgs, valsts prezidents, iecēla Hitleru kanclera amatā. [2] Nacisti bija ieguvuši varu likumīgi.

Hitlers pārliecināja Hindenburgu izmantot konstitūcijā paredzētās prezidenta tiesības un atlaist Reihstāgu, un izsludināt jaunas vēlēšanas. Neilgi pirms tā Reihstāga ēka tika aizdedzināta, nacisti vainoja komunistus par parlamenta dedzināšanu un pamudināja Hindenburgu izsludināt ārkārtas stāvokli, līdz ar to tika ierobežotas daudzas tiesības. SA un SS piedalījās ielu patruļās līdzās policijai. 1933. gada martā aizliegtas kreisās partijas, vadošie komunisti un sociāldemokrāti apcietināti, radītas pirmās koncentrācijas nometnes. Reihstāga vēlēšanās uzvarēja nacisti. Tagad daudzi pieņemtie likumi nebija atbilstoši pamatlikumam, parlaments kļuva par iestādi, kas vienkārši apstiprināja nacistu partijas lēmumus. Tā paša gada vasarā tika aizliegtas visas politiskās partijas, izņemot nacionālsociālistisko. 1934. gadā 86 gadu vecumā nomira Hindenburgs, Hitlers apvienoja valsts prezidenta un kanclera amatus, pārņemot bruņoto spēku virspavēlnieka pienākumus, un ieguva titulu 'fīrers' (Führer — vadonis).

IekšpolitikaLabot

Pašā valdošajā partijā notika tīrīšanas, kas pirmām kārtām bija vērstas pret kopš 1919. gada augstu stāvošajiem nacistiem. Partijā pastāvēja zināma nenoteiktība, tādēļ ka tā vienlaicīgi bija gan sociālistiska, gan nacionālistiska. Politiski un fiziski tika iznīcināti tie, kas pārlieku bija uzticami sociālisma ideāliem. 1934. gada 30. jūnijs pazīstams kā garo nažu naktsSS apcietināja vairākus nacionālsociālistu līderus, tostarp Gregoru Štraseru un SA vadītāju Ernstu Rēmu (abus nogalināja), tika nošauti ap 1000 SA vīru.

Vācijā tika veidota totalitāra valsts. Augstākos valsts un vietējo pārvalžu vadītāju (gauleiteru) amatus ieņēma NSVSP biedri. Izveidota tautas apgaismības un propagandas ministrija. Tika aizliegtas arodbiedrības, tika centralizēta valsts vara, likvidējot Vācijas zemju autonomiju, ieviesta cenzūra, pakļautas visas varas sistēmas (izpildu, likumdošanas, tiesu).

Pretēji sociālisma principiem, kurus sludināja nacisti pirms vēlēšanām, netika īstenota privātīpašumu plaša nacionalizācija, valsts pārņēma tikai ebreju un politisko pretinieku īpašumus.

Hitlera valdība veiksmīgi pārvarēja pasaules ekonomiskās krīzes sekas, iesaistīdama bez darba palikušos cilvēkus lielceļu un sabiedrisko celtņu būvēšanā un bruņojuma ražošanā, tādējādi pārkāpjot Versaļas miera līgumu (kurš aizliedza Vācijas bruņošanos). [1]

Valsts pārvaldeLabot

IzpildvaraLabot

Hitlera kā kanclera laikā reiha kabineta (valdība) sastāvs bija šāds:

Amats Vārds, Uzvārds Amata iegūšana Amata zaudēšana Partija
Reiha kanclers Ādolfs Hitlers 30.01.1933. 30.04.1945. NSVSP
Reiha vicekanclers Francis fon Pāpens 30.01.1933. 07.08.1934. neatkarīgs
Reiha ārlietu ministrs Konstantīns fon Neirats

Joahims fon Ribentrops

30.01.1933.

04.02.1938.

04.02.1938.

30.04.1945.

neatkarīgs

NSVSP

Reiha iekšlietu ministrs Vilhelms Friks

Heinrihs Himlers

30.01.1933.

24.08.1943.

24.08.1943.

29.04.1945.

NSVSP

NSVSP

Reiha finanšu ministrs Lucs Švērins fon Krozigks 30.01.1933. 30.04.1945. neatkarīgs
Reiha tieslietu ministrs Francis Girtners

Francis Šlegelbergers (p.i.)

Otto Tiraks

30.01.1933.

29.01.1941.

24.08.1942.

29.01.1941.

24.08.1942.

30.04.1945.

VNTP

NSVSP

NSVSP

Reihsvēra ministrs

(no 21.05.1935. Reiha

kara ministrs)

Verners fon Blombergs 30.01.1933. 04.02.1938. neatkarīgs
Reiha ekonomikas ministrs Alfrēds Hugenbergs

Kurts Šmits

Hjalmars Šahts

Hermanis Gērings

Valters Funks

30.01.1933.

29.06.1933.

03.08.1934.

26.11.1937.

05.02.1938.

29.06.1933.

03.08.1934.

26.11.1937.

15.01.1938.

30.04.1945.

VNTP

NSVSP

neatkarīgs

NSVSP

NSVSP

Reiha ēdiena un lauksaimniecības ministrs Alfrēds Hugenbergs

Rihards Darē

Herberts Bake

30.01.1933.

29.06.1933.

06.04.1944.

29.06.1933.

23.05.1942.

30.04.1945.

VNTP

NSVSP

Reiha Darba ministrs Francis Zeldte 30.01.1933. 30.04.1945. NVTP
Reiha Pasta ministrs Pauls fon Elcs-Ribenahs

Vilhelms Onezorge

30.01.1933.

02.02.1937.

02.02.1937.

30.04.1945.

neaktkarīgs

NSVSP

Reiha transporta ministrs Pauls fon Elcs-Ribenahs

Jūliuss Dorpmillers

30.01.1933.

02.02.1937.

02.02.1937.

30.04.1945.

neatkarīgs

neatkarīgs

Reiha tautas apgaismības un propagandas ministrs Jozefs Gebelss 13.03.1933. 30.04.1945. NSVSP
Reiha aviācijas ministrs Hermanis Gērings 01.05.1933. 23.04.1945. NSVSP
Reiha zinātnes, izglītības un kultūras ministrs Bernhards Rusts 01.05.1934. 30.04.1945. NSVSP
Reiha baznīcas lietu ministrs Hanss Kerls

Hermanis Mūss (p.i.)

16.07.1935.

15.12.1941.

15.12.1941.

30.04.1945.

NSVSP
Reiha ieroču un munīcijas ministrs

(no 02.09.1943. ieroču un kara produkcijas)

Frics Tots

Alberts Špērs

17.03.1940.

08.02.1942.

08.02.1942.

30.04.1945.

NSVSP

NSVSP

Reiha Okupēto austrumu apgabalu ministrs Alfrēds Rozenbergs 17.11.1941. 30.04.1945. NSVSP
Reiha ministri bez portfeļa

(līdz 1938. gadam amatus ieguvušie)

Hermanis Gērings (Reihstāga pr-js)

Ernsts Rēms † (SA priekšnieks)

Rūdolfs Hess (fīrera vietnieks)

Hanss Kerls (Reihstāga pr-ja 1. vietnieks)

Hanss Franks (Polijas ģenerālgubernators

no 1939. gada)

Hjalmars Šahts (Reiha bankas prezidents

līdz 1939. gadam)

Hanss Lammerss (Reiha kancelejas vadītājs)

30.01.1933.

01.12.1933.

01.12.1933.

17.06.1934.

19.12.1934.


26.11.1937.

01.12.1937.

27.04.1933.

01.07.1934.

10.05.1941.

16.07.1935.

30.04.1945.


22.01.1943.

24.04.1945.

NSVSP

NSVSP

NSVSP

NSVSP

NSVSP


NSVSP

NSVSP

Reiha ministri bez portfeļa

(pēc 1938. gada amatus ieguvušie)

Konstantīns fon Neirats (Bohēmijas un Morāvijas protektors, 1939—1943)


Artūrs Zeiss-Inkvarts (Nīderlandes reihskomisārs no 1940)


Vilhelms Friks (Bohēmijas un Morāvijas protektors, 1943—1945)

Konstantīns Hierls (Reiha darba dienesta vadītājs)

04.02.1938.


01.05.1939.


24.08.1943.


24.08.1943.

30.04.1945.


30.04.1945.


30.04.1945.


30.04.1945.

NSVSP


NSVSP


NSVSP


NSVSP

Kabineta locekļi, kuri nebija reiha ministri Verners fon Fričs (sauszemes karaspēka virspavēlnieks)

Erihs Rēders (kara flotes virspavēlnieks)

Otto Meisners (valsts ministrs, Reiha prezidenta kancelejas vadītājs)

Vilhelms Keitels (vērmahta virspavēlnieks)

Valters fon Brauhičs (sauszemes karaspēka virspavēlnieks)

Martins Bormanis (nacistu partijas kancelejas vadītājs)

Kārlis Dēnics (kara flotes virspavēlnieks)

Kārlis Franks (Bohēmijas un Morāvijas protektorāta valsts ministrs)

20.04.1936.

20.04.1936.

01.12.1937.


04.02.1938.

04.02.1938.


29.05.1941.

30.01.1943.


24.08.1943.

04.02.1938.

30.01.1943.

30.04.1945.


30.04.1945.

19.12.1943.


30.04.1945.

30.04.1945.


30.04.1945.

neatkarīgs

neatkarīgs

NSVSP


neatkarīgs

neatkarīgs


NSVSP

neatkarīgs


NSVSP

 
Tautas tiesas palātas sēde, kurā tiesā 20. jūlija sazvērestības dalībniekus

Likukdošanas varaLabot

Trešajā reihā faktiski nepastāvēja varas dalīšana, tāpēc likumdošanas varas orgāni Reihstāgs un Reihsrāts (augšpalāta, atlaista 1934. gadā) nedarbojās pilnvērtīgi. Kopš 1933. gadā Reiha kabinets (izpildvara) varēja izdot likumus.

Tiesu varaLabot

Lielākā daļa tiesu varas struktūru tika pārņemtas no Veimāras Republikas, taču daudzas cilvēktiesības, kas bija noteiktas Veimāras Republikas konstitūcijā, tika ierobežotas ar reiha likumiem. 1934. gadā ieviesa jaunu tiesas veidu Tautas tiesas palātu (Volksgerichtshof), kurā tika izskatītas politiskas lietas.

Nacistu politiskās organizācijasLabot

Bruņotie spēkiLabot

Nacistiskās Vācijas bruņotie spēki bija Vērmahts (Wehrmacht, līdz 1935. gadam — Reihsvērs), kurš sastāvēja no Vācijas armijas (Deutsches Heer, sauszemes bruņotie spēki), Kriegsmarine jeb kara flotes, Luftwaffe jeb gaisa spēkiem.

Paramilitārās organizācijasLabot

PolicijaLabot

Pakalpojumu iestādesLabot

KultūraLabot

Veimāras Republikas laikā Vācijā bija attīstījusies modernisma māksla, kura neatbilda nacistu ideoloģijai un Hitlera personīgajiem uzskatiem — viņš bija klasicisma (neoklasicisma) piekritējs. 1937. gadā Minhenē pēc Gebelsa ierosinājuma un Hitlera piekrišanas Tautas apgaismības un propagandas ministrija sarīkoja (galvenais organizators bija Ādolfs Cīglers) Deģeneratīvās mākslas izstādi, kurā tika izstādīti vairāk nekā 650 mākslas darbu, kuru autori bija vācieši vai dzīvojuši Vācijā, kā Vasilijs Kandinskis, Oto Dikss, Ernsts Ludvigs Kirhners, Makss Bekmans, Oskars Kokoška, arī nacists Emīls Nolde (kopā 112 mākslinieki). Pēc Deģeneratīvās mākslas izstādes slēgšanas (izstāde ilga piecus mēnešus) tā tika padarīta par ceļojošu un līdz 1941. gadam apmeklēja vēl 11 pilsētas. Pēc šīs izstādes daļa eksponātu tika iznīcināta, daļa — pārdota izsolēs. Daļa mākslinieku, kuru darbi tika uzskatīti par deģeneratīviem, pārcēlās dzīvot uz ārzemēm, Kirhners 1938. gadā izdarīja pašnāvību, Nodem nacistu partija aizliedza gleznot. Tajā pašā gadā (1937) Minhenē norisinājās Trešā reiha atzītās mākslas izstāde — Lielā Vācijas Mākslas izstāde; abas izstādes norisinājās tādā tuvumā, lai sniegtu apmeklētājiem iespēju izjust atšķirību starp augstvērtīgu un nevērtīgu mākslu.

1944. gada pavasarī tika publicēts saraksts "Dieva apdāvinātie", kurā nacisti iekļāva viņu novērtētus māksliniekus. [3]

Propagandas ministrijā tika izveidotas mākslas nozaru kameras, piemēram, mūzikas kamera, filmu kamera.

 
Vācijas Kristiešu karogs

Par oficiālu sveicienu kļuva Heil Hitler (lai dzīvo Hitlers) ar paceltu roku. 1933. gadā Berlīnē notika nacistu sarīkots grāmatu dedzināšanas pasākums. Par obligātu literatūru visai sabiedrībai kļuva Hitlera "Mana cīņa". Augstus amatus ieņemošie nacisti piekopa gana greznu dzīvesveidu (zemesgabalu, muižu un piļu, automašīnu iegūšana savā īpašumā, baļļu, rautu un citu saviesīgu pasākumu rīkošana).

1933. gadā tika izveidota reiha baznīca, kura aptvēra Vācijas protestantus (ap 60% iedzīvotāju). Apmēram 5000 mācītāju izveidoja konfesionālo baznīcu, kura darbojās neatkarīgi no valsts. 30% Vācijas ticīgo bija katoļi; Hitlers ar pāvestu noslēdza konkordātu (pāvests atzina nacistu varu Vācijā, nacisti solīja neiejaukties katoļu dzīvē), 1937. gadā pāvests konkordātu lauza, aicinādams mācītājus sprediķos vērsties pret nacistu varu, taču katoļi ievērojamu pretdarbību nacistiem neīstenoja, un katoļu baznīcas ietekme reihā tika samazināta. [4]

Jaunatne un sievietesLabot

 
Hitlera jaunatnes izbrauciens uz vasaras nometni

Zēni, sasniedzot sešu gadu vecumu, kļuva par pimpfiem (Pimpf), visus desmit gadu vecos zēnos ieskaitīja Jungfolkā (Deutsches Jungvolk — 'vācu jaunā tauta'), visus četrpadsmitgadīgos zēnus ieskaitīja Hitlerjūgendā (Hitlerjugend — 'Hitlera jaunatne'), kur viņi tika apmācīti līdz militārā dienesta laikam (visa apmācība bija vērsta uz karadienestu). Savukārt meitenes piedalījās Vācu meiteņu apvienībā (Bund Deutscher Mädel), kur viņas apguva mājsaimniecības iemaņas.

Pēc nacistu nākšanas pie varas sievietes tika atbrīvotas no vadošajiem valsts amatiem, tāpat sievietēm aizliedz strādāt par juristēm. Saskaņā ar nacisma ideoloģiju sievietēm bija jādzemdē un jāaudzina bērni. Sākoties Otrajam pasaules karam, nacisti no šiem uzskatiem atkāpās, jo sievietēm nācās strādāt lauksaimniecībā un rūpniecībā vīriešu vietā, kuri bija devušies karā. Pastāvēja triju pakāpju Vācu mātes goda krusts, kuru piešķīra mātēm par noteiktu bērnu skaitu. [4]

ĀrpolitikaLabot

Vācijas un Latvijas attiecībasLabot

 
Neuzbrukšanas līguma parakstīšana. Sēž (no kreisās puses uz labo) Munters, Ribentrops, Selters

Trešā reiha laikā Vācijas vēstnieki Latvijā bija Georgs Martiuss (1932—1934), Ekhards fon Šaks (1934—1938), Hanss Ulrihs fon Koce (1938—1941)[5]; Latvijas vēstnieki Vācijā bija Edgars Krieviņš (1933—1935 un 1938—1940), Hugo Celmiņš (1935—1938)[6].

Vācijas un Latvijas attiecības sarežģīja Ulmaņa režīma attieksme pret vācbaltiešiem, kādēļ pēdējo organizācijas sūtīja sūdzības uz Berlīni, pēc kā Reiha Ārlietu ministrija pat iesniedza notas. Tāpat problēmas radīja vācbaltiešu organizāciju nacifikācija. Erharda Krēgera "Kustības" piekritēji sludinājs, ka Vācijai jāpievieno sev Baltijas valstis.

1935. gadā, laikā, kad pastāvēja Austrumu pakta projekts, Vācijas ārlietu resors centās pārliecināt Vilhelmu Munteru, tā laika Latvijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāru, par šāda pakta nevēlamību. Tāpat no vācu puses tika izteikta doma par iespēju noslēgt ar Latviju divpusēju neuzbrukšanas līgumu.

Sevišķas problēmas Latvijas un Vācijas attiecībās radīja Ulmaņa valdības pieņemtie kameru likumi 1936. gada sākumā, jo īpaši Tirdzniecības un rūpniecības kameras izveide, kas aizskāra vācbaltiešu saimnieciskās intereses — Vācijas ārlietu ministrs Konstantīns fon Neirats paziņoja, ka tas nelabvēlīgi ietekmēs abu valstu attiecības. Vācijas sūtnis Latvijā Ekhards fon Šaks iesniedza protesta notu, ko Latvijas valdība noraidīja kā iejaukšanos valsts iekšējās lietās. Latvijas sūtnis Vācijā Hugo Celmiņš 4. februārī ziņoja uz Rīgu, ka viņš nedēļas laikā Vācijas presē saskaitījis 165 Latvijai naidīgas publikācijas. Munters sarunā ar Šaku izteica cerību, ka Vācijas valdība noturēs savas valsts presu pieklājības robežās. Šaks par šo sarunu ziņoja uz Berlīni, un 1937. gadā Vācija un Latvija vienojās par atturēšanos no preses uzbrukumiem (vienošanās netika ievērota).

Tāpat Latviju uztrauca Vācijas īstenotā Drang nach Osten politika. Vācija uzskatīja Latviju par propadomiski virzītu.

 
Hitlers Reihstāgā piesaka karu ASV, 1941. gada 11. decembris

1939. gada 7. jūnijā Berlīnē Latvijas ārlietu ministrs Vilhelms Munters un Vācijas ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops uz desmit gadiem noslēdza neuzbrukšanas līgumu. Pēc līguma parakstīšanas notika Muntera un Hitlera saruna. [7]

Valsts robežas un iekarotās teritorijasLabot

Pašā Trešajā reihā ietilpa mūsdienu Vācijas, Čehijas, Austrijas, Kaļiņingradas apgabala, Rietumpolijas, Francijas Elzasas un Lotringas teritorija. Pērējās teritorijas bija sadalītas reihskomisariātos, tur, kur to nepaspēja izdarīt, pastāvēja kara administrācija.

Pastāvēja šādi reihskomisariāti: Nīderlande (mūsdienu Nīderlande), Norvēģija (mūsdienu Norvēģija), Ukraina (daļa mūsdienu Baltkrievijas, Polijas, Dņepras labā krasta Ukrainas), Ostlande (mūsdienu Igaunija, Latvija ar Abrenes apriņķi, Lietuva bez Klaipēdas apriņķa, daļa Baltkrievijas), Beļģija—Ziemeļfrancija (mūsdienu Beļģija un Francijas departamenti Nora un Padekalē).

Bija paredzēts izveidot šādus reihskomisariātus: Maskavija, DonaVolga, Kaukāzs, Turkestāna.

 

Trešais reihs 1942. gadā: tumši zaļā krāsā — Trešais reihs, gaišākā — reihskomisariāti un formāli brīvā Dānija, visgaišākajā — kara administrācijas.

BibliogrāfijaLabot

  • Энциклопедия Третьего рейха. Москва, 1996.
  • Edvīns Evarts, Juris Pavlovičs. Ikdienas dzīve Latvijā nacistiskās Vācijas okupācijas laikā 1941—1945. Rīga : Zinātne, 2016.
  • Filma Hitler: The Rise of Evil, Kanāda 2003.
  • 100 цветных фотографий третьего рейха. lookatme.ru/flow/posts/photo-radar/66222-100-tsvetnyih-fotografiy-tretego-reyha

AtsaucesLabot

  1. 1,0 1,1 Valdis Klišāns. Vēsture vidusskolai III daļa. Rīga : Zvaigzne ABC, 2012. 96.—98.lpp.. lpp.
  2. «Adolf Hitler is named chancellor of Germany». Skatīts: 2021. gada 14. februāris.
  3. Philippa, Grafton (2019. gada ziema). "Hitlera karš pret mākslu". Nezināmā Vēsture.
  4. 4,0 4,1 Lawrence, Will (2019. gada pavasaris). "Hitlera lolojums Trešais reihs". Nezināmā Vēsture.
  5. «Liste der deutschen Botschafter in Lettland». de.wikipedia. Skatīts: 22.08.2021.
  6. «Latvijas vēstnieks Vācijā». lv.wikipedia. Skatīts: 22.08.2021.
  7. Antonijs Zunda. 15. maija Latvija. Latvijas Mediji, 2017. 209.—211. lpp. ISBN 978-9934-15-409-6.

Ārējās saitesLabot