Vikipēdija

Alnis

Alnis (Alces alces) ir liela auguma dzīvnieks, kas pieder pārnadžu kārtas (Ruminantia) briežu dzimtai (Cervidae). Alnis ir vienīgā suga aļņu ģintī (Alces).

Alnis
Alces alces (Linnaeus, 1758)
Aļņa bullis
Aļņa bullis
Aļņa govs
Aļņa govs
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaPārnadži (Artiodactyla)
ApakškārtaAtgremotāju apakškārta (Ruminantia)
DzimtaBriežu dzimta (Cervidae)
ApakšdzimtaStirnu apakšdzimta (Capreolinae)
ĢintsAļņi (Alces)
SugaAlnis (Alces alces)
Izplatība
  Aļņa izplatības areāls
Alnis Vikikrātuvē
Šis raksts ir par dzīvnieku. Par citām jēdziena Alnis nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Alnis mājo ziemeļu puslodes mērenā klimata un subarktiskajos mežos. Tas ir sastopams ASV, Kanādā un Eirāzijā. Eiropā mūsdienās tas sastopams tikai Skandināvijā un Austrumeiropā. Vistālāk uz dienvidiem dzīvo Čehijas, Slovākijas, Ukrainas un Kaukāza populācijas. Latvijā alnis mājo jau izsenis, un to skaits mūsdienās Latvijā ir apmēram 21 000.[1] Eiropā un Latvijā ir sastopama aļņa nominālpasuga — Alces alces alces.

Latvijas Dabas muzejs alni ir izraudzījies par 2019. gada dzīvnieku Latvijā.[2]

Izskats un īpašības

labot šo sadaļu
 
Lielākā aļņu pasuga ir Aļaskas alnis (A. a. gigas)
 
Alnim ir garš augšžoklis un gara augšlūpa, attēlā mātīte

Alnis ir lielākais briežu dzimtas dzīvnieks. Vidējais aļņa augstums skaustā ir 1,8—2,1 m.[3] Tēviņa svars ir 380—720 kg, mātītes 270–360 kg.[4] Vislielākais alnis ir Aļaskas aļņu pasuga (A. a. gigas), kas skaustā ir augstāks par 2,1 metru, ragu platums ir 1,8 m un tā vidējais svars 634 kg tēviņiem un 478 kg mātītēm.[5] Lielākais nomedītais Aļaskas alnis svēra 820 kg, un tā augstums skaustā bija 235 cm.[6] Alni augumā var salīdzināt ar izmirušo Īrijas staltbriedi, kas ir bijis vislielākais briežu dzimtas dzīvnieks, kāds jebkad ir dzīvojis.[7] Alnis ir otrais lielākais sauszemes dzīvnieks Ziemeļamerikā un Eiropā, atpaliekot augumā tikai no sumbra. Alņa augstumu skaustā nodrošina tā ļoti garās kājas, īpaši garas ir priekškājas.[1]

Aļņa apspalvojums pamatā ir tumši brūnā krāsā, tā vēders un purns ir gaiši, bet kāju iekšpuses baltas. Uz kakla un skausta alnim ir raksturīgs pagarināts matojums – krēpes, bet pakaklē bārda. Tam ir garš augšžoklis un gara augšlūpa, kā arī garas, kustīgas ausis.

Alnim kā briežu dzimtas dzīvniekam nav augšējo priekšzobu, toties apakšžoklī tam ir 8 asi priekšzobi. Tam ir arī asa mēle, lūpas un smaganas. Alnim ir 6 pāri dzerokļu un 6 pāri priekšdzerokļu, ar kuriem šķiedrvielām bagātā barība tiek rūpīgi sakošļāta.

Ragi

labot šo sadaļu
 
Kamēr ragi aug un briest, tie ir klāti ar samtainu ādu

Alnim kā jau lielākajam briežu dzimtas dzīvniekam ir arī lielākie ragi. Vidēji ragu platums ir 1,2—1,5 metri, bet pieauguša tēviņa ragi var svērt 15 un vairāk kilogramus. Maksimālā lieluma ragi veidojas 12—13 gadu vecumā.[1] Ragi aug tikai tēviņiem. Tomēr reizēm ļoti retos gadījumos arī mātītei izaug ragi. Šis fenomens saistīts ar izjauktu hormonu līdzsvaru.[8] Salīdzinot ar citiem briežu dzimtas tēviņiem, aļņiem raga kauls aug saplacinātā, lāpstveida formā un sadalās divos vai trijos žuburos. Piedevām pirmie žuburi, kas tuvāk pie pieres, ir veidoti no cilindriskas formas raga kaula.

Pieauguši tēviņi ragus nomet uzreiz pēc riesta, tādējādi uzkrājot enerģiju ziemai. Jauniem tēviņiem ragi saglabājas visu ziemu. Pavasarī ir izauguši atkal jauni ragi. Paiet 3—5 mēneši līdz ragi ir pilnībā izveidojušies, tādējādi tie ir viens no ātrāk augošajiem aļņu orgāniem. Kamēr ragi nav nobrieduši, tos klāj samtaina āda, kas tiek noberzēta, kad ragi ir kļuvuši cieti. Jau pirmajā dzīves gadā topošajam bullītim izveidojas pūkaini, asinsvadiem bagātīgi caurausti puniem līdzīgi izaugumi – ragu aizmetņi. Pirmie ragi parādās otrā gada pavasarī.[1]

Ja aļņa bullis kādu iemeslu dēļ tiek kastrēts (nelaimes gadījums vai ķīmiska saindēšanās), tad tas diezgan ātri pēc kastrācijas nomet ragus. Un uzreiz pēc tam audzē jaunus ragus, kas izaug deformēti, zaudējuši klasisko aļņa ragu formu. Šie ragi kastrātam paliek uz visu viņa mūžu. Ziemeļamerikas indiāņi šādus dīvainus aļņa ragus sauc par "velna ragiem". Indiāņu folklorā ir vairāki mīti un leģendas, kas saistītas ar velna ragiem.[9]

Uzvedība

labot šo sadaļu
 
Aļņu mātīte var kļūt agresīva un cilvēkam bīstama, jo bezbailīgi sargā savu mazuli

Alnis ir lielisks peldētājs, un tā garās kājas ļauj tam iebrist diezgan dziļi ūdenī pēc iemīļotiem ūdensaugiem. Vasarā karstā laikā alnis brien ūdenī ne tikai, lai ēstu ūdensaugus, bet, lai peldētos vai vienkārši stāvētu, atvēsinoties vai paglābjoties no knišļiem. Alnis vienmēr cenšas uzturēties ūdenstilpju tuvumā, īpaši vasaras sezonā.

Alnis pamatā ir dienas dzīvnieks. Tas ir vientuļnieks un ciešas saites veidojas tikai starp māti un tās mazuli. Tomēr reizēm riesta laikā aļņi barojoties uzturas nelielā attālumā viens no otra.

Agresija

labot šo sadaļu

Parasti alnis pret cilvēku nav agresīvs, bet, ja to izbiedē vai nokaitina, tas var kļūt agresīvs un neparedzams. Statistikas dati liecina, ka aļņa uzbrukumi cilvēkam notiek biežāk nekā lāča vai vilka, tomēr tie parasti paliek bez nopietnām sekām. Alni īpaši var izaicināt cilvēki ar suņiem, kā arī cilvēkiem ir bīstams alnis, kurš ir pieradis saņemt no cilvēkiem kārumus. Nesaņemot ierasto cienastu, tas var kļūt ļoti agresīvs. Arī riesta laikā alņi ir agresīvāki kā pārējā gada laikā, jo tēviņiem šajā laikā ir ļoti augsts testosterona līmenis. Toties vasaras sākumā pēc mazuļu piedzimšanas agresīvas kļūst mātītes, kas sargā savus mazuļus, īpaši, ja cilvēks iegadās starp alnēnu un māti. Tomēr visbiežāk alnis, ieraugot cilvēku, no tā bēgs, bet cilvēkam būtu jārespektē tik liels dzīvnieks un jāsaglabā droša distance.[10]

Dabīgie ienaidnieki

labot šo sadaļu

Pieaugušam alnim ir ļoti maz ienaidnieku, bet vilku bars joprojām to var nomedīt, īpaši mātītes ar mazuļiem.[11] Aļņus medī arī Amūras tīģeris[12] un brūnais lācis,[5] tomēr lācis izvairās no saķeršanās ar pieaugušu alni. Tas mēdz uzbrukt jauniem aļņiem vai atņemt medījumu vilkiem.[13] Daudzus mazuļus vasaras sākumā nomedī Amerikas melnie lāči un puma.[14][15] Aļņiem jūrā uzbrūk zobenvalis (Orcinus orca), jo Ziemeļamerikas ziemeļrietumu okeāna piekrastē aļņi mēdz pārpeldēt no vienas salas uz otru.

Barība

labot šo sadaļu
 
Alnis barojas arī ar dažādiem ūdensaugiem

Alnis ir zālēdājs un barojas ar dažādiem augiem un augļiem. Tas apēd lielu daudzumu dažādu ziedošo augu, kas nav stiebrzāles, jaunus koku un krūmu dzinumus, atvases un lapas. Īpaši alnim garšo kārklu, vītolu, apses, kļavu un bērzu atvases. Katru dienu alnis apēd lielu daudzumu ūdensaugu, apmēram pusi no dienas nepieciešamās devas.[16] Iecienīti ūdensaugi ir ūdensrozes un elodejas.[17] Ziemā alni bieži var redzēt uz ceļa, jo tas laiza no ceļa sāli.[18] Alnis, kas sver 360 kg, katru dienu apēd 32 kg barības.[16]

Vairošanās

labot šo sadaļu
 
Tikko dzimušam alnēnam ir sarkanbrūns kažociņš

Riests aļņiem ir no septembra līdz oktobrim. Tēviņiem ir poligāmas attiecības, un tas cenšas sapāroties ar vairākām mātītēm. Šajā laikā abi dzimumi cenšas viens otru sasaukt. Šādu saucienu var dzirdēt apmēram 500 metru attālumā.[19] Tēviņi savā starpā cīnās, lai iegūtu mātītes labvēlību. Reizēm tēviņi tikai draud viens otram, un mazākais uzreiz bez cīņas atkāpjas, bet reizēm uzsākas cīņa ar ragiem, cenšoties pierādīt savu spēku. Pēc sapārošanās tēviņš un mātīte uzreiz izšķiras, par mazuļiem rūpējas tikai māte.[1]

Grūsnības periods ilgst 8 mēnešus. Parasti piedzimst viens alnēns, bet reizēm divi.[20] Mazuļi dzimst maijā vai jūnijā. Tikko dzimušiem alnēniem ir sarkanbrūns kažoks. Mazuļi paliek kopā ar māti līdz nākamajā gadā piedzimst jaunie alnēni.

Vidējais aļņa dzīves ilgums ir 15—25 gadi.

Alnis un cilvēks

labot šo sadaļu
 
Apmēram 8000 gadus vecs aļņa zīmējums akmenī, (Norvēģija)

Eiropas alu zīmējumos ir attēlots kā cilvēks medī aļņus, kas liecina, ka tie ir medīti kopš akmens laikmeta. Zviedrijā senas apmetnes arhioloģiskajos izrakumos ir atrasti aļņa ragi, kas ir apmēram 8000 gadus veci. Skandiāvijā aļņus medīja, izrokot vairākas dziļas bedres vienu aiz otras aļņu ceļos. Reizēm tika izbūvētas arī koka sētas, kas aizvadīja aļņus uz lamatām. Bedres pamata laukums bija 4 x 7 metri, bet dziļums 2 m. Bedre tika nosegta ar zariem un lapām. Tās malas tika noklātas ar koka dēļiem, lai iekritušais alnis nevarētu izkāpt laukā. Šāda senākā zināmā lamatu sistēma ir atklāta Norvēģijā, bedres ir apmēram 5700 gadus vecas. Lamatu sistēma aļņu medībām Skandināvijā tika lietota līdz 19. gadsimtam, lai gan jau 16. gadsimtā Norvēģijas karalis centās ierobežot medības, izmantojot bedres.

Pirmajā un Otrajā pasaules karā, aļņi gandrīz tika iznīcināti, tos galvenokārt medīja gaļas un ādas ieguvei. No ādas tika darināts zamša apģērbs armijai.[1]

Aļņus medī joprojām arī mūsdienās visās valstīs, kurās tas dzīvo. Tā gaļa tiek salīdzināta ar liellopa gaļu, atzīmējot, ka tā ir aromātiskāka un tās garša bagātāka. Tai ir maz tauku, olbaltumvielu daudzums ir līdzīgs kā liellopa un brieža gaļai.[21] Somijas aļņiem aknās un nierēs ir augsts kadmija līmenis, līdz ar to Somijā ir aizliegts pārtikā lietot šos orgānus no aļņiem, kas vecāki par vienu gadu. Kadmija līmenis kopumā ir augsts visa veida aļņa gaļā, bet tas nav bīstams. Ēdot aļņa gaļu cilvēks uzņem nedaudz vairāk kadmija dienas normu, tomēr aknas un nieres ir bīstamas un var izraisīt dažādas saslimšanas.[22]

Klasifikācija

labot šo sadaļu

Alnim ir 6 pasugas:

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 «Alnis – varenākais zvērs Latvijā». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 27. martā. Skatīts: 2011. gada 9. janvārī.
  2. ↑ «Latvijas Dabas muzejs: Gada dzīvnieks 2019 alnis Alces alces». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 11. maijā. Skatīts: 2019. gada 13. jūnijā.
  3. ↑ «Moose Watching in Maine». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 3. septembrī. Skatīts: 2014. gada 29. aprīlī.
  4. ↑ «Moose». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 2. janvārī. Skatīts: 2008. gada 2. janvārī.
  5. ↑ 5,0 5,1 Wildlife Notebook Series – Alaska Department of Fish and Game: Moose
  6. ↑ Wood, The Guinness Book of Animal Facts and Feats. Sterling Pub Co Inc (1983), ISBN 978-0-85112-235-9
  7. ↑ «Of Moose, Megaloceros and Miracles». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-07-31. Skatīts: 2011-01-09.
  8. ↑ It’s a Bull Moose…No a Cow…[novecojusi saite]
  9. ↑ Geist, Valerius (1998) Deer of the World: Their Evolution, Behaviour, and Ecology Stackpole Books.
  10. ↑ «What to Do About Aggressive Moose». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 5. novembrī. Skatīts: 2011. gada 10. janvārī.
  11. ↑ «Wolf». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 15. novembrī. Skatīts: 2011. gada 10. janvārī.
  12. ↑ «Primorye in the Russian Far East». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 17. augustā. Skatīts: 2011. gada 17. augustā.
  13. ↑ Brown Bear
  14. ↑ «Effects of Tree Crushing on Black Bear Predation on Moose Calves». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 17. decembrī. Skatīts: 2011. gada 10. janvārī.
  15. ↑ «Cougar». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 26. septembrī. Skatīts: 2009. gada 27. novembrī.
  16. ↑ 16,0 16,1 Biology by numbers: an encouragement to quantitative thinking By Richard F. Burton – Cambridge University Press 1998 Page 84-85
  17. ↑ «Moose diet». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 25. novembrī. Skatīts: 2011. gada 9. janvārī.
  18. ↑ Journey to New England By Patricia Harris, David Lyon – Patricia Harris-David Lyon 1999 Page 398
  19. ↑ «Moose: Reproduction». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 24. aprīlī. Skatīts: 2008. gada 24. aprīlī.
  20. ↑ Ruff, Sue (1999). The Smithsonian Book of North American Mammals. Washington: Smithsonian Institution Press. ISBN 1-56098-845-2.
  21. ↑ Moose, meat, raw (Alaska Native)
  22. ↑ Vahteristo, L., Lyytikäinen, T., Venäläinen, E. R., Eskola, M., Lindfors, E., Pohjanvirta, R., & Maijala, R. (2003). Cadmium intake of moose hunters in Finland from consumption of moose meat, liver and kidney. Food Additives and Contamination, 20, 453–463.

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Alnis&oldid=4134479"