Vikipēdija

Magnuss (Livonijas karalis)

Šis raksts ir par Livonijas karali. Par vācbaltiešu juristu skatīt rakstu Edvins Magnuss.

Magnuss no Oldenburgas jeb Magnuss, dāņu princis[1] (dāņu: Prins Magnus, krievu: король Арцимагнус Крестьянович; dzimis 1540. gada 26. augustā, miris 1583. gada 18. martā) bija Dānijas princis no Oldenburgas dinastijas,[2] Sāmsalas-Vīkas bīskaps (1560-1572), Kurzemes bīskaps (1560-1583). Kā Krievijas cara Ivana IV vasalis 1570.-1578. gadā lietoja titulu Livonijas karalis (vācu: Magnus Konink in Lieffland).[3]

Magnuss, dāņu princis
Prins Magnus/Magnus, Divine Gratia Rex Livonia Dominus Esthoniae et Littiae
Livonijas Magnusa mazais ģerbonis ar karaļa kroni (1580)
1560. gada 13. maijs — 1583. gada 18. marts
Livonijas karalis
1570. gada augusts — 1578. gada augusts
Kronēšana 1570. gada augusts, Maskava, Krievijas cariste
Dzimis 1540. gada 26. augustā
Kopenhāgena, Karogs: Dānija Dānija
Miris 1583. gada 28. martā (42 gadu vecumā)
Piltene, Kurzemes bīskapija
(Ventspils novads, Karogs: Latvija Latvija)
Apglabāts
Dzīvesbiedre
  • Staricas Marija
Bērni
  • Oldenburgas Marija
  • Oldenburgas Eidoksija
Dinastija Oldenburgas dinastija
Tēvs Kristiāns III
Māte Saksijas-Lauenburgas Doroteja
Reliģija luterticība
1563. gadā kaltā Sāmsalas, Vīkas un Kurzemes bīskapijas monēta ar bīskapa Magnusa attēlu un ģerboni. Apliecošais uzraksts: MAG[NVS] . D[EI] + G[RATIA] + EP[ISCOPV]S + OSILIAE + CVRO[NIAE]. ET + RE[GIAE] + H[ERES] + NOR[VEGIAE].
Livonijas ķēniņa Magnusa ģerbonis un tituls (labajā pusē).
Livonijas ķēniņa Magusa un viņa sievas Marijas ģerboņi (lielais un mazais) ar karaļa kroni. Lapa no Kristofa fon Sakena ciltsraksta grāmatas (1580).jpg.

Magnusa lietotie tituli

labot šo sadaļu

1559. gada decembrī hercogs Magnus lietoja šādu titulu:

"Mēs Magnus, no Dieva žēlastības Norvēģijas troņmantnieks, Šlēzvigas, Holšteinas, Stormarnes un Ditmares hercogs, Oldenburgas un Delmenhorstas grāfs." (vācu: Wir Magnus von Gottes gnaden Erbe zu Norwegen, Hertzog zu Schlesswyg, Holstein, Stormarn, vnd der Diettmarschen, Graff zu Oldenburg, vnd Delmenhorst).

Pēc ierašanās Livonijā un kļūšanas par bīskapu Magnus 1561. gada jūnijā tika titulēts kā:

"Mēs Magnus, no Dieva žēlastības Sāmsalas, Vīkas un Kurzemes bīskaps, Rēveles administrators, Norvēģijas troņmantnieks, Šlēzvigas, Holšteinas, Stormarnes un Ditmares hercogs, Oldenburgas un Delmenhorstas grāfs." (Magnus von Gottes gnaden Bischoff der Stiffte Osell, Wieck vnd Churlandt, Administrator des Stiffts Reueil, Erb zu Norwegen, Hertzog zu Schlesswigk, Holstein, Stormarn vnd der Dithmarschen, Graff zu Oldenburg vnd Delmenhorst).

Pēc kļūšanas par Livonijas karali Magnus 1572. gada maijā lietoja šādu titulu: "Mēs Magnus, no Dieva žēlastības karalis Livonijā, Norvēģijas troņmantnieks, Šlēzvigas, Holšteinas, Stormarnes un Ditmares hercogs, Oldenburgas un Delmenhorstas grāfs." (Von Gottes gnaden wir Magnus Konink in Lieffland, Erb zu Norwegen, Hertzogk tzu Schleswieck Holstein, Stormarn und der Ditmarschen, Graue zu Oltenenburgk unnd Delmenhorst.)[4]

Ticis lietots arī cits tituls: "Magnus, no Dieva žēlastības Livonijas karalis, igauņu un latviešu zemju kungs, Norvēģijas troņmantnieks, Šlēzvigas, Holšteinas, Stormarnes un Ditmares hercogs, Oldenburgas un Delmenhorstas grāfs." (latīņu: Magnus, Divine Gratia Rex Livonia Dominus Esthoniae et Littiae; vāciski: Magnus von Gottes gnaden koning In Lifflandt, der Estnischen und lettischen Landen Herr, Erbe zu Norwegen, Hertzog zu Schleßweigk Holstein, Stormarn vnd der Ditmarschen, Graue zu Oldenburgk vnd Delmenhorst).[5]

Dzīvesgājums

labot šo sadaļu

Dānijas princis

labot šo sadaļu

Magnuss ir dzimis 1540. gada 26. augustā Kopenhāgenā Dānijas un Norvēģijas karaļa Kristiāna III un viņa sievas Saksijas-Lauenburgas princeses Dorotejas ģimenē kā otrais dēls. Savā bērnībā viņš pieredzēja sava tēva cīņu par varu ar gāzto Dānijas, Norvēģijas un Zviedrijas karali Kristiānu II, kas 1531. gadā tika ieslodzīts Sonderborgas (Sønderborg) pilī, bet vēlāk līdz savai nāvei Kalundborgas pilī (1549—1559).

Sākumā jauno Holšteinas hercogu un Norvēģijas mantinieku mācīja izcili Dānijas galma skolotāji, vēlāk viņš kā jauneklis divus gadus pavadīja pie savas māsas Saksijas galmā (1557—1559). Cerot uz Dānijas aizsardzību, Livonijas kara sākumā 1558. gada 5. jūlijā pēdējais Tērbatas bīskaps Hermanis oficiāli piedāvāja Dānijas karalim piešķirt Tērbatas bīskapijas troni viņa otrajam dēlam Magnum, jau agrāk līdzīgu piedāvājumu bija paudis arī Kurzemes un Sāmsalas-Vīkas bīskaps Jānis IV Minhauzens.

Kurzemes un Sāmsalas-Vīkas bīskaps

labot šo sadaļu

Kad pēc Magnusa tēva nāves 1559. gadā par Dānijas karali kļuva viņa vecākais brālis Frederiks II, viņš lika samaksāt bīskapam Jānim IV Minhauzenam 30 tūkstošus dālderu par atteikšanos no troņa. Savukārt Magnus 1559. gada 10. decembrī oficiāli atteicās no savas mantojuma daļas Šlēzvigā, Holšteinā u.c. Jaunais karalis iecēla savu brāli Magnusu par Kurzemes un Sāmsalas-Vīkas bīskapu un uzdeva viņam pārņemt šīs bīskapijas Dānijas kontrolē. Ar trīs karakuģiem un 400 karavīriem 1560. gadā Magnus ieradās Kuresāres pilī, kur domkapituls viņu uzreiz ievēlēja par bīskapu.[6] Arī Rēveles bīskaps Morics Vrangelis un Livonijas ordeņa Sāmsalas daļas fogts Heinrihs Volfs bija spiesti nodot savus īpašumus Dānijas princim.[7]

Ar bīskapa Magnusa darbību nebija apmierināts pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers, kas meklēja savienību ar Lietuvas dižkunigaitiju. Ar Rīgas arhibīskapa Brandenburgas Vilhelma starpniecību bīskaps Magnus 1560. gada 6. augustā noslēdza pamieru ar Livonijas ordeni.

Pēc sagrāves Ērģemes kaujā un Viļņas ūnijas noslēgšanas Livonijas ordenis sekularizējās un pakļāvās Polijas-Lietuvas kopvalstij, bet Ziemeļigaunija Zviedrijai. Kad Zviedrijas karaļa Ērika XIV brālis un Somijas hercogs Juhans Vāsa Viļņā apprecēja Lietuvas dižkunigaiša Sigismunda II Augusta māsu Katrīnu Jagailieti, viņš 1561. gada 6. jūnijā aizdeva tam 80 tūkstošus dālderu, pretī kā ķīlu saņemdams vēl septiņus bijušos Livonijas ordeņa cietokšņus (Paide, Karksi, Helme, Trikāta, Ērģeme, Rūjiena, Burtnieki) un pievienoja tos saviem Somijas īpašumiem. Pēc 1562. gada 7. augustā noslēgtā Možaiskas līguma Krievija atzina Dānijas tiesības uz īpašumiem Igaunijā, Sāmsalā un Kurzemē. Tas bija viens no iemesliem Septiņu gadu kara (1563—1570) sākumam starp Dāniju un Poliju-Lietuvu no vienas puses un Zviedriju no otras puses. Karadarbības rezultātā 1563. gada beigās Magnusa pārvaldē palika vienīgi Sāmsala, Dagdas sala un Kurzemes bīskapija. Savai galvaspilsētai Kuresārei Magnuss 1563. gadā piešķīra pilsētas tiesības un Sāmsalas bruņniecībai plašākas privilēģijas. Bīskaps Magnuss 1566.-1567. gadā Polijas — Lietuvas valdniekam Sigismundam II Augustam lūdza viņa māsas Lietuvas princeses Annas roku, pūrā prasot bijušās Rīgas arhibīskapijas teritoriju, tāpēc sarunas nevainagojās ar panākumiem.[8]

Livonijas karalis

labot šo sadaļu

Livonijas kara nākamajā posmā (1569—1575), Krievijas cars okupētajās zemēs par Livonijas karali piedāvāja atzīt Magnusu. Ar šāda marionešu valdnieka palīdzību Ivans IV Briesmīgais centās iegūt savā pusē tos Livonijas iedzīvotājus, kas neatbalstīja zviedrus vai poļus. 1570. gada 10. jūnijā bīskaps Magnus ieradās Maskavā, kur Ivans IV, viņu kā savu feodālo vasali kronēja par Livonijas karali. Ar 20 tūkstošiem krievu algotņu karalis Magnus devās atkarot zviedriem Tallinas cietoksni, bet nespēja to ieņemt līdz 1571. gada martam. Pēc 1575. gada Magnuss zaudēja kontroli pār Sāmsalas — Vīkas bīskapiju, ko pārvaldīja Dānijas karaļa vietvaldis, toties pakļāva Helmes, Ērģemes, Ungurpils, Vecsalacas, Rūjienas un Limbažu pilsnovadus. 1577. gada sākumā Magnuss un Ivans IV nolēdza Pleskavas līgumu, kurā tika apstiprinātas visas agrākās Magnusa tiesības uz zemēm Livonijā, kas atradās uz ziemeļiem no Gaujas.[9] Taču Magnuss pārkāpa šo vienošanos un proklamēja uzsaukumu Livonijas piļu un pilsētu aizstāvjiem, kurā aicināja padoties, kas tos pasargātu no Krievijas cara karapulkiem. Tā Livonijas karalim Magnusam padevās Krustpils, Koknese, Ērgļi, Valmiera, Piebalga, Ļaudona, Bērzaune, Suntaži, Nītaure, Aizkraukle, Lielvārde, Mālpils un citi Vidzemes pilsnovadi.

1577. gada sākumā arī Cēsu pilsoņi sacēlās pret Polijas-Lietuvas karaspēka garnizonu un lūdza Livonijas karali Magnusu pārņemt pilsētu savā valdīšanā. Magnus nolēma savu rezidenci pārcelt uz seno Livonijas ordeņa mestru rezidenci Cēsu pilī, kur 1577. gada 31. augustā notika Ivana IV un Magnusa pēdējā tikšanās[10] Sarunu laikā Ivans IV Briesmīgais sakarā ar aizdomām par Magnusa nodevību, lika viņu apcietināt, atsavināt viņa valdījumus un mesties viņa priekšā ceļos. 1578. gada vasaras beigās krievi ieņēma Peltsamā pili, bet tika sakauti Cēsu kaujā.

1578. gadā tika noslēgts Dānijas un Krievijas pamiers uz 15 gadiem, kurā Dānija atzina cara tiesības uz Livoniju, saglabājot vienīgi Sāmsalu un Muhu salu. Magnuss atteicās no Livonijas karaļa titula, padevās Polijas — Lietuvas valdnieka Stefana Batorija aizsardzībā, pameta lēņus Igaunijā un Vidzemē un apmetās Kurzemes bīskapijas galvaspilsētā Piltenē. 1580. gadā viņš ar savu karaspēku pēdējo reizi devās karagājienā uz krieviem pakļauto Tērbatu un kopā ar Lietuvas karaspēku piedalījās tās ieņemšanā.

Kurzemes bīskaps

labot šo sadaļu

Pēdējos savas dzīves gadus Magnus kopā ar sievu Mariju un galmu pavadīja Piltenes pilī, iztikdams no Polijas-Lietuvas valdnieka pensijas. Magnuss noslēdza saprašanās paktu ar lietuviešu vaivadu Nikolaju Radvilu, tomēr Kurzemes bīskapijas muižniecība atteicās pakļauties Polijai—Lietuvai.[11] 1581. gada pavasarī Magnuss Rīgā tikās ar Polijas-Lietuvas valdnieku Stefanu Batoriju un lūdza viņam piešķirt lēnī agrāk pielemtās pilis. Tomēr 1582. gadā viņš neieradās Varšavā seimā dot vasaļa zvērestu un jautājums tika pārcelts uz nākamo seimu. Tāpēc no valststiesību viedokļa Kurzemes bīskapija joprojām bija Dānijas īpašums.

Magnuss mira 1583. gada 18. martā un tika apbedīts Piltenes baznīcā, bet 1662. gadā viņa mirstīgās atliekas ar kuģi no Piltenes tika vestas uz Dāniju, lai tās pārapbedītu Roskildes katedrālē.[12]

Dānijas un Polijas-Lietuvas pretenzijas uz Kurzemes bīskapiju izraisīja tā saukto Piltenes mantojuma karu, pēc kura 1585. gadā Kroneborgas miera līgumā Dānija pilnībā atteicās no šīs teritorijas par labu Polijai-Lietuvai. Magnusa atraitne Marija ar meitu tika nogādātas Rīgas pilī, pēc Krievijas cara Fjodora I lūguma izdotas Krievijai, kur Boriss Godunovs karalieni Mariju kā iespējamo Krievijas cara troņa pretendenti piespieda kļūt par mūķeni. 1588. vai 1589. gadā neskaidros apstākļos mira viņa meita Eidokija, bet 1597. gadā vecākā meita Marija, kas nemaz nav pieminēta krievu vēstures avotos.

Attēlu galerija

labot šo sadaļu

Hroniku liecības

labot šo sadaļu

Rusova hronika par hercogu Magnusu

labot šo sadaļu

"Hercogs Magnuss, Dānijas ķēniņa Kristjāņa dēls, bija 19 gadu vecs, kad ieradās Livonijā. Daudzi no muižniekiem jauni un veci piebiedrojās viņam. Tā sastādījās padome, kuŗa ļoti iespaidoja hercogu, līdz beidzot noveda pie ļoti riskantām lietām. [..]

1560. gada julijā pārējās kārtas un pilsētas, kopā ar bruņniecības priekšstāvjiem, noturēja Pērnavā landtāgu, lai apspriestu kaŗu ar krieviem, kā arī citas lietas. Landtāgā ņēma dalību: Rīgas virsbīskaps, markgrafs Vilhelms un viņa palīgs Mēklenburgas hercogs Kristofors, Holšteinas hercogs Magnuss, Sāmsalas, Kurzemes un Rēveles biskapijas pārvaldnieks un Livonijas mestris Gothards Ketlers. Kad landtāgs Pērnavā bija jau sācies, krievi ar lielu kaŗaspēku naktī uz Marijas Madaļas dienu aplenca, Vilandes pili, uzmeta paaugstinājumus un sāka viņu apšaudīt. No Vilandes pilsētiņas mūŗiem nekas nepalika pāri. Pilsētiņa pati, izņemot 5 mājas, kuŗas atradās tieši pie pils, tapa no akmeņbumbām noslaucīta un no granātām nodedzināta. Kad Pērnavas landtāga dalībnieki redzēja krievu nopietnību pie Vilandes, viņi, nekā derīga neizlēmuši, ātri vien izklīda. Ja krievi toreiz būtu uz Pērnavu sūtījuši pat niecīgu kaŗaspēku, arī tas visam landtāgam būtu iedvesis ļoti lielas bailes, jo Pērnavas pilsētiņa nebija spējīga pretoties pat mazam spēkam. [..]

Pēc Vilandes ieņemšanas krievu kaŗaspēks sadalījās 3 daļās. Viena daļa devās uz Cēsīm un Valmieru, postīdama apkārtējās zemes. [..] Otrā daļa krievu, kuŗai bija arī artilērija, nonāca pie Vitenšteinas pils 1560. gada septembrī. Krievi aplenca pilsētu, uzmeta paaugstinājumus un sāka apšaudīt pili, pie kam drīzi vien puse no mūŗiem tapa sagŗauta. [..] Trešā krievu nodaļa gāja uz Vīku. Hercogs Magnuss, izdzirdis par krievu ierašanos, lielā steigā pārcēlās laivā uz Sāmsalu, jo Hapsalā viņš nejutās drošībā. Pacēlās baumas, ka Vīka un citas zemes, kuŗas atradās hercoga pārvaldīšana, atrodoties miera stāvoklī ar krieviem. Vīkas iedzīvotāji jutās ļoti droši. Arī Harijas iedzīvotāji, muižnieki un zemnieki, veda visus savus lopus un labākās mantas uz Vīku, kā drošu paslēptuvi, jo viņi uzticējās vairāk atklātai zemei, nekā jebkuŗai stiprai pilij. Bet krievi ielauzās Vīkā, paņēma visas mantas un pašus aizveda gūstā uz Maskavu un tatāru zemēm. Nabaga ļaudis būtu sevi redzējuši citā stāvoklī, bet tagad bija par vēlu. Cerībās viņi bija vīlušies, lai gan bija zināms, ka Dānijas ķēniņa sūtnis Maskavā bija izdabūjis mieru Vīkai. Krievu iebrukumam bija par iemeslu tas apstāklis, ka hercogs Magnuss Pērnavas landtāgā esot apspriedies ar citām Livonijas kārtām pret Maskavas lielkņazu, tā paslepus stiprinādams lielkņaza ienaidniekus. Viltīgs ienaidnieks vienmēr meklē izdevīgu gadījumu atrast dažādus iemeslus. [..] 1560. gada rudenī, kad Rēvele bija ļoti apdraudēta no krieviem, kuŗi pat pilsētas vārtu tuvumā laupīja lopus un aizveda iedzīvotājus, kad neviens nedrīkstēja rādīties ārpus pilsētas, un palīdzība un labs padoms nekur nebija gaidāms, - Rēveles iedzīvotāji šinī gŗūtā brīdī meklēja palīdzību pie Zviedrijas ķēniņa Erika XIV. Rēveles sūtņiem bija uzdots izlūgt no ķēniņa kādu sumu naudas pret pietiekošām garantijām, kā arī izzināt, ko pilsēta var gaidīt tajā gadījumā, ja krievi aplenktu pilsētu. Sūtņi saņēma atbildi, ka Zviedrijai naudas ko aizdot neesot, bet ja pilsēta atrastos briesmās un viņu iegūtu krievi, tad nepatīkamais kaimiņš arī Zviedrijai nebūtu pa prātam. Ja pilsēta gribētu nākt zem Zviedrijas apsardzības, tad Zviedrija ar mieru viņu pieņemt, ne pašas pilsētas dēļ, kādu viņai pašai diezgan, bet aiz kristīgas mīlestības un lai izbēgtu no tādiem kaimiņiem, kā krievi. Tādā gadījumā Zviedrija nāktu palīgā Rēvelei ne tikai ar naudu, bet dotu arī lielgabalus, pulveri, bumbas un visādu proviantu, kā arī atstātu visas vecās privilēģijas un tiesības un apsargātu viņu no uzbrukumiem, no kuŗas puses tie arī nāktu."

— Rusova hronika par hercogu Magnusu

Hercoga Magnusa vēstule Tallinas iedzīvotājiem

labot šo sadaļu

"Mēs, Magnuss, no Dieva žēlastības, Livonijas ķēniņš, igauņu un latviešu zemju kungs, Norvēģijas mantnieks, Šlēsviga, Holšteinas, Stormarnes un Ditmares hercogs, Oldenburgas un Delmenhorstas grafs, Rēveles iedzīvotājiem un visiem, kam rūp kristīgas pasaules labums un dievbijība, visiem, kas meklē apspiestās un nopostītās Livonijas labklājību, brīvību un grib saviem pēcnākamiem novelt mūžīgu ļaunumu, samaitāšanu un bojā iešanu un aizkavēt nevainīgu asiņu izliešanu, ziņojam sekošo:

Kā apdraudētās un izpostītās Livonijas iedzīvotāji savā nelaimē ir cītīgi meklējuši pēc kristīga vācu valdnieka un lūguši pēc Visspēcīgā Dieva palīdzības, tā arī mēs savas valdīšanas sākumā no visas sirds esam lūguši Dievu, lai Viņš mums rādītu ceļus un līdzekļus, kā palīdzēt nabaga zemei. Bet pēc Dieva gribas daudzi gadi ir pagājuši, un mēs nekā neesam varējuši atrast. Tikai tagad Krievijas cars, neizprotamā Dieva prāta pamudināts, apzīmogotā rakstā un ar parasto krusta skūpstīšanu, visžēlīgi un saziņā ar mums, ir iecēlis mūs par visas Livonijas ķēniņu. Šo savu lēmumu viņš ir pasludinājis šādā veidā: Krievijas cars grib atdot mums visu Livoniju vai nu iekaŗojot, vai uz līguma pamata. Tāpat viņš ir nolēmis kopā ar Sv.Romas valsti karot pret turkiem un visiem kristīgās pasaules ienaidniekiem. Livonijā nevar būt nekādas citas valdības, izņemot mūsējo un mūsu mantnieku. Ja tādu nebūtu, tad valda Dānijas ķēniņš vai Holšteinas hercogs, un tas paliek spēkā uz mūžīgiem laikiem. Arī neviens krievs nevar būt par Livonijas valdnieku. Krievijas cars grib nest tikai Livonijas apsargātāja tituli un krustu skūpstot ir solījies ziedot šim mērķim savu valsti, pat savu dzīvību. Tādēļ mums arī vajaga parādīt caram kaut mazu atzinību par visu to, kas rakstā minēts un solīts. Krievijas cars mūs ir sūtījis šurp ar kaŗaspēku izdzīt ienaidniekus - zviedrus no Livonijas.

Ja nu Rēvele, kurai jau agrāk no mums piesūtīts raksts, gribētu padoties mums un mūsu mantniekiem, bet ja tādu mums nebūtu, tad Dānijas ķēniņam vai Holšteinas hercogu namam, tad viņai atstāsim ne tikai vecās privilēģijas, bet dosim vēl jaunas, valdīt pār jūŗām un daudzām zemēm, kas atnesīs pilsētai daudz labuma. Ja Rēvele ar mieru meklēt savu un savu bērnu labklājību, tad mēs varam sākt sarunas. Apsolām dot arī sūtņiem ķēnišķīgu pavadniecību vai ķīlniekus. Bet ja Rēvelei patīk bojā iešana un asins izliešana, tad mēs neslēpjam, ka Krievijas cars izlietos visu savu varu, lai izpostītu pilsētu un nostādītu iedzīvotājus vergu un kalpu stāvoklī. Bet mēs nevēlamies nekā cita, kā tikai to, lai Rēvelei būtu mūžīga labklājība, lai viņa atkal atdabūtu savu veco, viņai pienācīgo valdību, un lai viņa labi apdomātu, kādas lielas brīvības uz jūras un sauszemes viņa varētu dabūt. Pilnīgi neiespējami, ka Rēvele varētu pretoties Krievijas caram, kurš pēc savas patikas var iekarot viņu ir ziemā, ir vasarā, bez kā Zviedrijas ķēniņš iespētu to aizkavēt. Zviedrijas ķēniņu pašu, ja Dievs tā gribēs, padzīt ne tikai no Livonijas vien, bet arī no Somijas un daudz citām zemēm.

Tas, ko izdomājuši visādi melkuļi, it kā šis karš nākšot par labu Krievijas caram, ir tikai maldināšana un krāpšana, no kā mēs gribam Rēveles iedzīvotājus biedināt. Drīzā laikā šie melkuļi samaksās šos melus ar savām asinīm. Ja, šis kristīgi domātais biedinājums nepalīdzēs, Dieva un visas kristīgas pasaules priekšā mēs nebūsim vainīgi. Ko jūs nodomājuši darīt, par to dodiet mums noteiktu atbildi. Šeit minētā stingru ieturēšanu apliecinām ar mūsu pašrocīgu parakstu un mūsu zīmogu".

— Hercoga Magnusa vēstule Tallinas iedzīvotājiem

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ Roalds Dobrovenskis. Magnus, dāņu princis. Rīga, apgāds Jumava, 2004.
  2. ↑ Tony Jaques. Dictionary of Battles and Sieges. Greenwood Publishing Group, 2007. 849. lpp. ISBN 0313335362.
  3. ↑ S. C. Goodrich. «Early Russian History». A Pictorial History of England. BiblioBazaar, LLC, 2008. 150. lpp. ISBN 0554731738.
  4. ↑ Dānijas valdnieku tituli
  5. ↑ Edgars Dunsdorfs, Arnolds Spekke. Latvijas vēsture 1500-1600. Daugava, Stokholma 1964., 160 lpp.
  6. ↑ Eastern Europe: An Introduction to the People, Lands, and Culture By Richard C. Frucht; ISBN 1-57607-800-0; p.70
  7. ↑ Rusova Livonijas hronika
  8. ↑ K.H. Busse. Herzog Magnus, König von Livland. Ein fürstliches Lebensbild aus dem 16. Jahrhundert. — Leipzig, 1871. — S.39.
  9. ↑ Форстенъ Г.В. Балтiйскiй вопросъ въ XVI и XVII столетiяхъ (1544—1648). Томъ I: Борьба изъ за Ливонiи. — Санктъ-Петербургъ, 1893. — с.667.
  10. ↑ Döbner A. König Magnus von Livland und Zaar Iwan Wassiljewitsch II von Ruβland // Rigascher Almanach für 1869. — R., 1868. — S.45.,46.
  11. ↑ Salcevičs A. A.Oborska ziņojums J.Radzivilam par poļu vienības sadursmi ar vācu — latviešu spēkiem 1583. gadā // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. — 1940. — Nr.2. — 277.lpp.
  12. ↑ Busse K.H. Herzog Magnus, König von Livland. Ein fürstliches lebensbild aus dem 16.Jahrhundert. — Leipzig, 1871. — S.153.; Schiemann T. Magnus, König von Livland // Schiemann T. Characterköpfe und Sittenbilder aus der baltischen Geschichte des fechszehnten Jahrhunderts. — Hamburg, Mitau, 1885. — S.96.

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Priekštecis:
Johans V fon Minhauzens 		Sāmsalas-Vīkas bīskaps
1560—1572 		Pēctecis:
nav
Priekštecis:
Johans V fon Minhauzens 		Kurzemes bīskaps
1560—1583 		Pēctecis:
nav
Priekštecis:
nav 		Livonijas karalis
1570—1578 		Pēctecis:
nav
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Magnuss_(Livonijas_karalis)&oldid=4092785"