Ceļš no varjagiem uz grieķiem
Ceļš no varjagiem uz grieķiem (baznīcslāvu: путь из Варягъ въ Грѣкы, sengrieķu: Εμπορική Οδός Βαράγγων - Ελλήνων), vikingu sāgās pazīstams kā Austrumu ceļš (senskandināvu: Austurveg)[1] ir historiogrāfijā lietotais apzīmējums ūdens ceļu tīklam no Baltijas jūras uz Melno jūru, kuru agrīnajos viduslaikos (7.—11. gadsimts) intensīvi izmantoja vikingi ekspansijai Austrumeiropā un tirdzniecībai ar Hazāru kaganātu un Bizantijas impēriju.
2001. gada vasarā Latvijas un Zviedrijas arheologu grupa deviņu cilvēku sastāvā veica seno vikingu Daugavas ūdensceļu ar kuģi „Aifur”.[2] Arī latviešu laiva „Namejs” 2014. gada vasarā veica šo pašu ceļu.[3]
Atsauces no ziemeļnieku sāgām un senkrievu hronikām
labot šo sadaļuDomājams, ka pirmā atsauce uz Daugavas—Dņepras ūdensceļu ir saglabājusies Gutasāgā, kas pierakstīta 13. gadsimtā un apraksta gutu cilts daļas pārcelšanos no Gotlandes uz Dago salu, kur tie „uzcēluši pili, bet nespēdami sevi uzturēt, devušies pa Daugavu (Dyna) tālāk uz rūsu zemi un grieķu zemi”.[4] Tiek uzskatīts, ka gotu pārcelšanās uz Melnās jūras krastiem notikusi m. ē. pirmajā gadsimtā.
Dāņu hronists Saksis Gramatiķis (Saxo Grammaticus, ap 1150.— ap 1220.g.) savas latīniski rakstītās hronikas „Dāņu darbi” pirmajā grāmatā apraksta 9. gadsimta sāgu par vikingu Hadingu, kurā Daugavas—Dņepras ūdensceļa apzīmēšanai lietots vārds „Helesponts”.[5]
Ar īpašām formālām darībām noslēdzis asins brālību ar vikingu Lizeru (Lysir), Hadings pieteica karu kuršu kungam Lokeram (Lokero, Curetum tyranno). Bet Lokers uzvarēja abus dāņu vikingus un saņēma Hadingu gūsta, no kā viņš atbrīvojās, iemidzinādams savus sargus ar pasaku stāstīšanu. Pēc tam Hadings uzbruka Helesponta karalim Handuvanam, kas bij nocietinājies Daugavas pilsētā (apud Dunam urbem). Nevarēdams ieņemt augstos mūrus, Hadings izdomāja kara viltību: licis saķert dažādus putnus, viņš piesēja tiem pie spārniem degļus, lai putni, glābdamies savās ligzdās, aizdedzinātu pilsētu. Kamēr pilsētnieki dzēsa ugunsgrēku, Hadings ar dāņu pulkiem ielauzās Daugavpilī un sagūstīja karali, ļaudams viņam vēlāk izpirkt savu dzīvību ar līdzību zeltā, kas svēra tikpat, cik viņa augums”.[6]
Nestors savas hronikas sākumā rakstīja:[7]
Dņepra iztek no Voļkovas meža (citos tulkojumos no Okas meža; Вольковський/Оковский лес — Valdaja augstiene) un tek uz dienvidiem, bet Dvina no tā paša meža tek uz ziemeļiem un ietek Varjagu jūrā. No tā paša meža uz austrumiem tek Volga un septiņdesmit daļas daloties ietek Hvalisas jūrā. Tāpēc no Krievzemes var pa Volgu doties uz Bolgāru un Hvalisu un uz austrumiem nokļūt Sima daļā, bet pa Dvinu [var doties] uz Varjagu zemi, no varjagiem līdz Romai, no Romas līdz Hama ciltij.
Pēc tam, kad kuršu jūrasbraucēji sāka dominēt Baltijas jūrā un varjagu cilts rūsi ieņēma Ņevas upes baseinu, Ladogas ezera krastus un Novgorodu, par dominējošo kļuva ūdensceļu ziemeļu atzarojums, kur vikingiem kuģošana bija drošāka.
Četri varjagu laikos lietotie ūdens ceļi
labot šo sadaļu
.jpg)
- Pirmais, galvenais, laivu pārvilkšanas ceļš vedis pāri Valdaja augstienei un ticis saukts par Valdemāra (vikingu Valdemarr) ceļu. Tas savienojis Ladogu cauri Novgorodai ar Dņepru un Volgu (Jilga) un Daugavu (Dyna). Valdaja augstienes nosaukums radies laikā, kad šeit dzīvojošās baltu ciltis vēl nebija asimilētas, no vārda valdīt, valda, un norāda uz augstienes stratēģisko nozīmi tirdzniecības ceļu pārvaldīšanā.
- Otrais laivu pārvilkšanas ceļš esot vedis pa Daugavu līdz Suražai Baltkrievijā. Tālāk pa Kaspeļas upi līdz Udra ezeram un tālāk pa Lelekvas upi līdz Eļenkai, Berezinai un Dņeprai (Sinda). Ceļi var būt vairāki jo sākot no Dzisnas līdz Kaspeļai pa visām kreisā krasta pietekām ar lielākām vai mazākām pūlēm tiek Dņepras baseinā. Jāņem vērā, ka agrāk ūdens upēs bija vairāk un daudzi ezeri nebija pārpurvojušies. Izteiktas hipotēzes, ka Salaspils (Holm), Jersikas (Gercike) un Krāslavas (Garðr) nosaukumi ir vikingu cilmes. Lai pasargātu sevi no sirotājiem, baltu ciltis nostiprinājās Daugavas krastos. Par caurbraukšanu bija dārgi jāmaksā un tāpēc ceļu izmantoja ļoti reti.
- Trešais laivu pārvilkšanas ceļš vedis no Dņepras pa Ugras upi līdz Kalugas apmetnei, tad pa Okas upi līdz Volgai. Šo pārvilkšanas vietu sauca par Voločeku, izdalot Lejas Voločeku un Augšas Voločeku, kur atradās nocietināti sardzes posteņi.
- Ceturtais laivu pārvilkšanas ceļš vedis no Daugavas uz Lovati. Tur meža vidū bija uzcelta Holmas apmetne kuru, ceļojot no Konstantinopoles, dibinājis vikingu misionārs Torvalds.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Татяна Николаевна Джаксон (2001) (krieviski). Austr i Görđum. Древнерусские топонимы в древнескандинавских источниках. Глава 1. Языки русской культуры.
- ↑ "Daugavā kuģo 21. gadsimta vikingi". Latgales Laiks. 2001. gada 29. jūnijs.
- ↑ Dosies ekspedīcijā[novecojusi saite] Staburags. 2014. gada 12. marts
- ↑ „Guta sāga” ar Olrika piezīmēm (1921) angliski
- ↑ The Danish History: Book One Arhivēts 2007. gada 17. decembrī, Wayback Machine vietnē. angliski
- ↑ Arveds Švābe (1938. g.). Senā Kursa. I sējums. A.Gulbis.[novecojusi saite]
- ↑ Nestora hronika krieviski
Literatūra
labot šo sadaļu- Indriķis Sleinis „Daugava”. — Valters un Rapa, Rīga 1933. (Jaunais zinātnieks)
- Alberts Zarāns, Arvīds Vītols „Daugava”. — Rīga 2008. ISBN 9934800101
- Dzintra Vīksna, Vasilijs Ivanovičs Savčenko „Kad Daugava un Dņepra saplūst”. — Zinātne,Rīga 1971. (Īss vēsturisks apskats par latviešu un ukrain̦u tautu sakariem)
- Jānis Ivars Padedzis, Mārtin̦š Mintaurs „Atmin̦u Daugava”. — Biedrība "Koknesei", Koknese 2013. ISBN 9984497593
- Джаксон Т. Н., Калинина Т. М., Коновалова И. Г., Подосинов А. В. «Русская река». — Знак, Языки славянской культуры, Москва 2007. (Речные пути Восточной Европы в античной и средневековой географии) ISBN 5955102094
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ceļš no varjagiem uz grieķiem.
