NATO

militāra savienība starp vairākām Eiropas un Ziemeļamerikas valstīm

Ziemeļatlantijas Līguma organizācija (latviski biežāk lietots tās angliskā nosaukuma akronīms NATO, angļu: North Atlantic Treaty Organization; oficiāli arī OTAN, franču: Organisation du traité de l'Atlantique nord) ir militāra savienība, kas apvieno vairākas Eiropas un Ziemeļamerikas valstis ar mērķi "saglabāt un attīstīt savas aizsardzības spējas gan individuāli, gan kopējiem spēkiem, nodrošinot kopīgas aizsardzības plānošanas pamatu".[1]

NATO karogs
Eiropas valstu pievienošanās NATO (1949—2022).

NATO dibināta pēc 2. pasaules kara, 1949. gada 4. aprīlī, kā pretspars PSRS. Organizāciju izveidoja 10 Eiropas valstis, ASV un Kanāda, lai aukstā kara apstākļos aizsargātu Eiropu no komunistiskajām valstīm, bet mūsdienās NATO ir iesaistījusies visas pasaules drošības sistēmās. Organizācija ir bāzēta Briselē, kur atrodas NATO mītne. NATO nav savas armijas, bet ir kopīgs štābs, kas plāno dalībvalstu aizsardzības politiku. Latvija pievienojās NATO 2004. gada 29. martā. Ziemeļatlantijas līguma galveno jēgu izsaka tā 5. panta pirmais teikums:

"Puses vienojas, ka bruņotu uzbrukumu vienai vai vairākām no tām Eiropā vai Ziemeļamerikā uzskatīs par uzbrukumu visām dalībvalstīm, un tādēļ tās apņemas, ka šāda uzbrukuma gadījumā katra no tām, izmantojot individuālās un kopējās pašaizsardzības tiesības, kas paredzētas Apvienoto Nāciju Organizācijas Hartas 51. pantā, sniegs palīdzību Pusei vai Pusēm, kas pakļautas uzbrukumam, individuāli un kopā ar citām Pusēm, veicot pasākumus, kurus tās uzskata par nepieciešamiem, ieskaitot bruņota spēka pielietošanu, lai atjaunotu un saglabātu Ziemeļatlantijas reģiona drošību."[2]

StruktūraLabot

  • Alianses transformācijas pavēlniecība (ACT) ar speciālo štābu ASV Norfolkā.

SamitiLabot

NATO samiti
Gads Datumi Valsts Pilsēta
1957 16.–19. decembrī   Francija Parīze
1974 26. jūnijā   Beļģija Brisele
1975 29.–30. maijā   Beļģija Brisele
1977 10.–11. maijā   Apvienotā Karaliste Londona
1978 30.–31. maijā   ASV Vašingtona
1982 10. jūnijā   Vācija Bonna
1985 21. novembrī   Beļģija Brisele
1988 2.–3. martā   Beļģija Brisele
1989 29.–30. maijā   Beļģija Brisele
1989 4. decembrī   Beļģija Brisele
1990 5.–6. jūlijā   Apvienotā Karaliste Londona
1991 7.–8. novembrī   Itālija Roma
1994 10.–11. janvārī   Beļģija Brisele
1997 27. maijā   Francija Parīze
1997 8.–9. jūlijā   Spānija Madride
1999 23.–25. aprīlī   ASV Vašingtona
2001 13. jūnijā   Beļģija Brisele
2002 28. maijā   Itālija Roma
2002 21.–22. novembrī   Čehija Prāga
2004 28.–29. jūnijā   Turcija Stambula
2005 22. februārī   Beļģija Brisele
2006 28.–29. novembrī   Latvija Rīga
2008 2.–4. aprīlī   Rumānija Bukareste
2009 2.–3. aprīlī   Francija
  Vācija
Strasbūra
Kēla
2010 19.–20. novembrī   Portugāle Lisabona
2012 20.–21. maijā   ASV Čikāga
2014 4.–5. septembrī   Apvienotā Karaliste Ņūporta and Kārdifa
2016 8.–9. jūlijā   Polija Varšava
2017 25. maijā   Beļģija Brisele
2018 11.–12. jūlijā   Beļģija Brisele
2019 3.–4. decembrī   Apvienotā Karaliste Votforda
2021 14. jūnijā   Beļģija Brisele
2022 25. februārī Virtuāls samits Virtuāls samits
2022 24. martā   Beļģija Brisele
2022 29.–30. jūnijā   Spānija Madride
2023 tiks ziņots   Lietuva Viļņa

NATO dalībvalstisLabot

Dibinātājvalstis (no 1949. gada)Labot

Vēlāk pievienojušās dalībvalstisLabot

KandidātvalstisLabot

 
Stāvoklis pēc Krievijas 2022. gada iebrukuma Ukrainā: NATO dalībvalstis (tumši zilā krāsā), valstis, ar kurā notiek iestāšanās sarunas (gaišāk zilā), valstis, kuras solīts uzaicināt sākt sarunas (zaļā) un valstis, kuras nav plānots uzaicināt piedalīties NATO (sarkanā).
  •   Somija iestāšanās uzaicinājumu saņēma 2022. gada 29. jūnijā Madrides NATO samitā.
  •   Zviedrija iestāšanās uzaicinājumu saņēma 2022. gada 29. jūnijā NATO samitā Madridē.[5]

Ar dalības rīcības plānuLabot

Paudušas vēlmi dalībaiLabot

  •   Gruzijas dalību sāka apspriest 2008. gada NATO samitā, tomēr sarunas pārtrauca pēc Krievijas—Gruzijas kara. 2014. gadā premjerministrs Iraklijs Garibašvili no jauna paziņoja, ka viņa valsts cer saņemt Dalības rīcības plānu.[6] Uzņemšanas sākšanu kavē neatrisinātais Abhāzijas un Dienvidosetijas jautājums.
  •   Ukrainas dalību arī sāka apspriest 2008. gada NATO samitā, tomēr pārtrauca 2010. gadā pēc Janukoviča ievēlēšanas par Ukrainas prezidentu. Pēc Eiromaidana uzņemšanas sarunu atsākšanu kavēja Krievijas—Ukrainas karš. 2019. gada februārī Ukrainas Augstākā Rada nobalsoja par izmaiņām valsts konstitūcijas ievaddaļā, nosakot tās Eiropas un Eiroatlantiskā kursa nenovēršamību, bet konstitūcijas pamattekstā Augstākās Radas pilnvaras noteikt valsts iekšpolitikas un ārpolitikas principus, realizēt valsts stratēģisko kursu uz Ukrainas pilnvērtīgas dalības iegūšanu Eiropas Savienībā un NATO.[7]
  •   Kosovas valdība paudusi vēlēšanos sākt sarunas par dalību NATO, tomēr tās neatkarību no Serbijas nav atzinušas visas NATO dalībvalstis.

Partnerības valstisLabot

"Partnerattiecības mieram" (Partnership for Peace) dalībnieces ir Armēnija, Austrija, Azerbaidžāna, Baltkrievija, Bosnija un Hercegovina, Gruzija, Īrija, Kazahstāna, Kirgizstāna, Krievija, Malta, Moldova, Serbija, Somija, Šveice, Tadžikistāna, Turkmenistāna, Uzbekistāna, Ukraina un Zviedrija.

Vidusjūras dialoga (Mediterranean Dialogue) partneres ir Alžīrija, Ēģipte, Izraēla, Jordānija, Maroka, Mauritānija un Tunisija.

Piezīmes un atsaucesLabot

  1. Kas ir NATO?, informācijas apkopojums organizācijas mājaslapā, informācija atjaunota 16.03.2001., informācija iegūta 04.09.2008.
  2. Ziemeļatlantijas līgums, publicēts LR Ārlietu ministrijas mājaslapā, informācija iegūta 04.09.2008.
  3. Francija 1966. gadā izstājās no Nato, bet 2009. gadā Francija atgriezās.
  4. Austrumvācija NATO pievienojās 1990. gadā pēc apvienošanās ar Rietumvāciju
  5. Zviedrija un Somija saņem NATO uzaicinājumu pievienoties aliansei lsm.lv 2022. gada 29. jūnijā
  6. Gruzija plānu dalībai NATO saņems septembrī LETA/RIA NOVOSTI, 2014. gada 12. martā
  7. Ukraina konstitūcijā nostiprina stratēģisko kursu uz dalību ES un NATO lsm.lv, 2019. gada 7. februārī

Ārējās saitesLabot