Atvērt galveno izvēlni

NATO

militāra savienība starp vairākām Eiropas un Ziemeļamerikas valstīm
Eiropas valstu pievienošanās NATO (1949—2017).

Ziemeļatlantijas Līguma organizācija (latviski biežāk lietots tās angliskā nosaukuma akronīms NATO, angļu: North Atlantic Treaty Organization; oficiāli arī OTAN, franču: Organisation du traité de l'Atlantique Nord) ir militāra savienība, kas apvieno vairākas Eiropas un Ziemeļamerikas valstis ar mērķi "saglabāt un attīstīt savas aizsardzības spējas gan individuāli, gan kopējiem spēkiem, nodrošinot kopīgas aizsardzības plānošanas pamatu".[1]

NATO dibināta pēc 2. pasaules kara, 1949. gada 4. aprīlī, kā pretspars PSRS. Organizāciju izveidoja 10 Eiropas valstis, ASV un Kanāda, lai aukstā kara apstākļos aizsargātu Eiropu no komunistiskajām valstīm, bet mūsdienās NATO ir iesaistījusies visas pasaules drošības sistēmās. Organizācija ir bāzēta Briselē, kur atrodas NATO mītne. NATO nav savas armijas, bet ir kopīgs štābs, kas plāno dalībvalstu aizsardzības politiku. Latvija pievienojās NATO 2004. gada 29. martā. Ziemeļatlantijas līguma galveno jēgu izsaka tā 5. panta pirmais teikums:

Puses vienojas, ka bruņotu uzbrukumu vienai vai vairākām no tām Eiropā vai Ziemeļamerikā uzskatīs par uzbrukumu visām dalībvalstīm, un tādēļ tās apņemas, ka šāda uzbrukuma gadījumā katra no tām, izmantojot individuālās un kopējās pašaizsardzības tiesības, kas paredzētas Apvienoto Nāciju Organizācijas Hartas 51. pantā, sniegs palīdzību Pusei vai Pusēm, kas pakļautas uzbrukumam, individuāli un kopā ar citām Pusēm, veicot pasākumus, kurus tās uzskata par nepieciešamiem, ieskaitot bruņota spēka pielietošanu, lai atjaunotu un saglabātu Ziemeļatlantijas reģiona drošību.[2]

Satura rādītājs

StruktūraLabot

  • Alianses transformācijas pavēlniecība (ACT) ar speciālo štābu ASV Norfolkā.

NATO dalībvalstisLabot

Dibinātājvalstis (no 1949. gada)Labot

Vēlāk pievienojušās dalībvalstisLabot

KandidātvalstisLabot

Ar Dalības rīcības plānuLabot

Paudušas vēlmi dalībaiLabot

  •   Gruzijas dalību sāka apspriest 2008. gada NATO samitā, tomēr sarunas pārtrauca pēc Gruzijas—Krievijas bruņotā konflikta. 2014. gadā premjerministrs Iraklijs Garibašvili no jauna paziņoja, ka viņa valsts cer saņemt Dalības rīcības plānu.[6] Uzņemšanas procesa sākšanu kavē neatrisinātās Abhāzijas un Dienvidosetijas problēmas.
  •   Ukrainas dalību sāka apspriest 2008. gada NATO samitā, tomēr pārtrauca 2010. gadā pēc Janukoviča ievēlēšanas par Ukrainas prezidentu. Pēc Eiromaidana uzņemšanas sarunu atsākšanu kavēja Donbasa karš un citi konflikti ar Krieviju. 2019. gada februārī Ukrainas Augstākā Rada nobalsoja par izmaiņām valsts konstitūcijas preambulā, nosakot tās Eiropas un Eiroatlantiskā kursa nenovēršamību, bet konstitūcijas pamattekstā Augstākās Radas pilnvaras noteikt valsts iekšpolitikas un ārpolitikas principus, realizēt valsts stratēģisko kursu uz Ukrainas pilnvērtīgas dalības iegūšanu Eiropas Savienībā un NATO.[7]
  •   Kosovas valdība paudusi vēlēšanos sākt sarunas par dalību NATO, tomēr tās neatkarību no Serbijas nav atzinušas visas NATO dalībvalstis.

Partnerības valstisLabot

Piezīmes un atsaucesLabot

  1. Kas ir NATO?, informācijas apkopojums organizācijas mājaslapā, informācija atjaunota 16.03.2001., informācija iegūta 04.09.2008.
  2. Ziemeļatlantijas līgums, publicēts LR Ārlietu ministrijas mājaslapā, informācija iegūta 04.09.2008.
  3. Francija 1966. gadā izstājās no Nato, bet 2009. gadā Francija atgriezās.
  4. Austrumvācija NATO pievienojās 1990. gadā pēc apvienošanās ar Rietumvāciju
  5. kopš 2019. gada februāra norit pakāpenisks Ziemeļmaķedonijas uzņemšanas ratifikācijas process visās NATO valstīs Maķedonija paraksta vienošanās protokolu ar NATO lsm.lv 2019. gada 6. februārī
  6. Gruzija plānu dalībai NATO saņems septembrī LETA/RIA NOVOSTI, 2014. gada 12. martā
  7. Ukraina konstitūcijā nostiprina stratēģisko kursu uz dalību ES un NATO lsm.lv, 2019. gada 7. februārī

Ārējās saitesLabot