NATO
Ziemeļatlantijas Līguma organizācija (latviski biežāk lietots tās angliskā nosaukuma akronīms NATO, angļu: North Atlantic Treaty Organization; oficiāli arī OTAN, franču: Organisation du traité de l'Atlantique nord) ir militāra savienība, kas apvieno vairākas Eiropas un Ziemeļamerikas valstis ar mērķi "saglabāt un attīstīt savas aizsardzības spējas gan individuāli, gan kopējiem spēkiem, nodrošinot kopīgas aizsardzības plānošanas pamatu".[1]
![]() | |
![]() NATO karogs | |
![]() | |
Abreviatūra | NATO, OTAN |
---|---|
Izveidots | 1949. gada 4. aprīlī |
Galvenā mītne | Brisele, Beļģija |
Dalībnieki |
31 valsts
|
Oficiālās valodas | angļu un franču |
Ģenerālsekretārs |
![]() |
NATO Militārās komitejas priekšsēdētājs |
![]() |
Sabiedroto spēku virspavēlnieks Eiropā |
![]() |
Sabiedroto spēku transformācijas virspavēlnieks |
![]() |
Budžets (2021) | 1.050 triljoni ASV dolāri |
Tīmekļa vietne |
www |

NATO dibināja pēc 2. pasaules kara, 1949. gada 4. aprīlī, kā pretsparu PSRS. Organizāciju izveidoja 10 Eiropas valstis, ASV un Kanāda, lai aukstā kara apstākļos aizsargātu Eiropu no komunistiskajām valstīm, bet mūsdienās NATO ir iesaistījusies visas pasaules drošības sistēmās. Organizācija ir bāzēta Briselē, kur atrodas NATO mītne. NATO nav savas armijas, bet ir kopīgs štābs, kas plāno dalībvalstu aizsardzības politiku. Latvija pievienojās NATO 2004. gada 29. martā. Ziemeļatlantijas līguma galveno jēgu izsaka tā 5. panta pirmais teikums:
"Puses vienojas, ka bruņotu uzbrukumu vienai vai vairākām no tām Eiropā vai Ziemeļamerikā uzskatīs par uzbrukumu visām dalībvalstīm, un tādēļ tās apņemas, ka šāda uzbrukuma gadījumā katra no tām, izmantojot individuālās un kopējās pašaizsardzības tiesības, kas paredzētas Apvienoto Nāciju Organizācijas Hartas 51. pantā, sniegs palīdzību Pusei vai Pusēm, kas pakļautas uzbrukumam, individuāli un kopā ar citām Pusēm, veicot pasākumus, kurus tās uzskata par nepieciešamiem, ieskaitot bruņota spēka pielietošanu, lai atjaunotu un saglabātu Ziemeļatlantijas reģiona drošību."[2]
Struktūra labot šo sadaļu
- Alianses transformācijas pavēlniecība (ACT) ar speciālo štābu ASV Norfolkā.
Samiti labot šo sadaļu
NATO dalībvalstis labot šo sadaļu
Dibinātājvalstis (no 1949. gada) labot šo sadaļu
Vēlāk pievienojušās dalībvalstis labot šo sadaļu
- Grieķija (1952)
- Turcija (1952)
- Vācija (1955)[4]
- Spānija (1982)
- Čehija (1999)
- Polija (1999)
- Ungārija (1999)
- Bulgārija (2004)
- Igaunija (2004)
- Latvija (2004)
- Lietuva (2004)
- Rumānija (2004)
- Slovākija (2004)
- Slovēnija (2004)
- Albānija (2009)
- Horvātija (2009)
- Melnkalne (2017)
- Ziemeļmaķedonija (2020)
- Somija (2023)
Kandidātvalstis labot šo sadaļu
- Zviedrija iestāšanās uzaicinājumu saņēma 2022. gada 29. jūnijā NATO samitā Madridē,[5] bet tās pieteikumu ilgstoši neapstiprināja Turcija un Ungārija.[6]
Ar dalības rīcības plānu labot šo sadaļu
- Bosnija un Hercegovinas Dalības rīcības plānu (MAP) aktivizēja 2018. gadā, bet sarunas kavē Bosnijas-Hercegovinas sastāvā esošās Serbu Republikas valdība.
Paudušas vēlmi dalībai labot šo sadaļu
- Ukrainas dalību sāka apspriest 2008. gada NATO samitā, tomēr pārtrauca 2010. gadā pēc Janukoviča ievēlēšanas par Ukrainas prezidentu. Pēc Eiromaidana uzņemšanas sarunu atsākšanu kavēja Krievijas—Ukrainas karš. 2019. gada februārī Ukrainas Augstākā Rada nobalsoja par izmaiņām valsts konstitūcijas ievaddaļā, nosakot tās Eiropas un Eiroatlantiskā kursa nenovēršamību, bet konstitūcijas pamattekstā Augstākās Radas pilnvaras noteikt valsts iekšpolitikas un ārpolitikas principus, realizēt valsts stratēģisko kursu uz Ukrainas pilnvērtīgas dalības iegūšanu Eiropas Savienībā un NATO.[7] 2022. gada 30. septembrī Ukraina iesniedza pieteikumu uzņemšanai NATO.[8]
- Gruzijas dalību arī sāka apspriest 2008. gada NATO samitā, tomēr sarunas pārtrauca pēc Krievijas—Gruzijas kara. 2014. gadā premjerministrs Iraklijs Garibašvili no jauna paziņoja, ka viņa valsts cer saņemt Dalības rīcības plānu.[9] Uzņemšanas sākšanu kavē neatrisinātais Abhāzijas un Dienvidosetijas jautājums.
Partnerības valstis labot šo sadaļu
"Partnerattiecības mieram" (Partnership for Peace) dalībnieces ir Armēnija, Austrija, Azerbaidžāna, Baltkrievija, Bosnija un Hercegovina, Gruzija, Īrija, Kazahstāna, Kirgizstāna, Krievija, Malta, Moldova, Serbija, Šveice, Tadžikistāna, Turkmenistāna, Uzbekistāna, Ukraina un Zviedrija.
Vidusjūras dialoga (Mediterranean Dialogue) partneres ir Alžīrija, Ēģipte, Izraēla, Jordānija, Maroka, Mauritānija un Tunisija.
Piezīmes un atsauces labot šo sadaļu
- ↑ Kas ir NATO?, informācijas apkopojums organizācijas mājaslapā, informācija atjaunota 16.03.2001., informācija iegūta 04.09.2008.
- ↑ Ziemeļatlantijas līgums, publicēts LR Ārlietu ministrijas mājaslapā, informācija iegūta 04.09.2008.
- ↑ Francija 1966. gadā izstājās no NATO, bet 2009. gadā — atgriezās.
- ↑ Austrumvācija NATO pievienojās 1990. gadā pēc apvienošanās ar Rietumvāciju
- ↑ Zviedrija un Somija saņem NATO uzaicinājumu pievienoties aliansei lsm.lv 2022. gada 29. jūnijā
- ↑ Somija otrdien oficiāli kļūs par NATO dalībvalsti lsm.lv 2022. gada 3. aprīlī
- ↑ Ukraina konstitūcijā nostiprina stratēģisko kursu uz dalību ES un NATO lsm.lv, 2019. gada 7. februārī
- ↑ Zelenskis: Ukraina prasīs paātrinātu uzņemšanu NATO lsm.lv 2022. gada 30. septembrī
- ↑ Gruzija plānu dalībai NATO saņems septembrī LETA/RIA NOVOSTI, 2014. gada 12. martā
Ārējās saites labot šo sadaļu
- Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: NATO.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Lielās Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
- Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
- Ukrainas vēstures enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
- Oficiālā mājaslapa (angliski)/(franciski)/(krieviski)/(ukrainiski)
- NATO rokasgrāmata latviski
Šis ar organizācijām saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |