Sēlija
- Šis raksts ir par Latvijas kultūrvēsturisku novadu. Par citām jēdziena Sēlija nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Sēlija, agrāk saukta arī par Augšzemi, ir viena no latviešu vēsturiskajām zemēm[1], kas ietver teritoriju no Jaunjelgavas un Neretas novada pie Zemgales robežas līdz pat Krāslavas novadam Baltkrievijas pierobežā.
| Sēlija | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|
 | ||||||
|
||||||
| Valstspilsētas: | Daugavpils, Jēkabpils (abas daļēji) | |||||
| Teritoriālās vienības: |
4 novadi daļēji
| |||||
| Novadu centri: |
4 centri daļēji
| |||||
Mūsdienu Sēlijas teritoriālā identitāte izsekojama kopš Sēlijas bīskapijas dibināšanas 1218. gadā. Senākajos tekstos tā saukta par Sēlenes zemi (latīņu: terra, que Selen dicitur) vai Seloniju (latīņu: Selonia). Livonijas ordeņa valsts pastāvēšanas laikā to kopā ar 14. gadsimtā uz laiku iekarotajām Aukštaitijas zemēm sāka dēvēt par "augšgalu" (lietuviešu: Aukšzemė, vācu: Oberland — 'Augšzeme'). Kurzemes hercogistes un Kurzemes guberņas laikā Sēliju mēdza dēvēt par Augškurzemi. Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas Sēliju pieskaitīja Zemgalei un to veidoja Ilūkstes un Jēkabpils apriņķi.
VēstureLabot
Sēlijas teritorija līdz pat tās galīgajai sadalīšanai starp Livonijas ordeni un Lietuvas dižkunigaitiju 14. un 15. gadsimta mijā iestiepās tālu uz dienvidiem mūsdienu Lietuvas Republikas teritorijā. Senās sēļu senās apdzīvotā teritorija ir apjaušama pēc sēļiem raksturīgās kāpjošās intonācijas. Ar sēļu izcelsmes problēmu nodarbojās netālu no Zarasiem dzimušais lietuviešu valodnieks Kazimirs Būga (1879—1924).
Sēļiem raksturīgie arheoloģiskie atradumi atrasti mūsdienu Utenas apriņķa Salakā (Salakas Zarasu rajonā), Tauragnes pilskalnā (Tauragnų piliakalnis Utenas rajonā), Utenā, Svēdašos un Subāčos (Svėdasai un Subačiai Anīkšču rajonā) un Panevēžas apriņķa Palēvenē (Palėvenė Kupišķu rajonā), Pasvalī un Saločos (Pasvalys un Saločiai Pasvales rajonā).
Līdz 13. gadsimtam Sēlijas teritoriju veidoja sēļu apdzīvoto pilsnovadu apvienība, 1218. gadā tās ziemeļu novados nodibināja Sēlijas bīskapiju, kuras zemes 1256. gadā pēc Sēlijas dalīšanas ieguva Livonijas ordenis. Līdz Livonijas Konfederācijas sabrukumam Sēlijā atradās Livonijas ordeņa valsts Sēlpils fogteja, Aizkraukles komtureja un Daugavpils komturejas dienviddaļa. Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā šajā teritorijā 1617. gadā izveidojās Sēlpils virspilskunga iecirknis.
TeritorijaLabot
Pēc 1819. gada reformasLabot
Kurzemes guberņas 1819. gada teritoriāli administratīvās reformas rezultātā izveidoja Jaunjelgavas (Sēlpils, Neretas un Aizkraukles draudzes novadi) un Ilūkstes apriņķi (Daugavpils (Subates) un Aizlauces draudzes novadi). 1924. gadā Jaunjelgavas apriņķi pārdēvēja par Jēkabpils apriņķi. 1947. gada 16. oktobrī no Ilūkstes apriņķa atdalīja Kaplavas pagastu, to iekļaujot jaunizveidotajā Krāslavas apriņķī.[3]
Pēc 1949. gada reformasLabot
Ilūkstes un Jēkabpils apriņķus likvidēja 1949. gada 31. decembrī un sadalīja sešos lauku rajonos (Aknīstes, Grīvas, Ilūkstes, Jaunjelgavas, Jēkabpils un Neretas).[4]
No 1952. gada 7. aprīļa līdz 1953. gada 21. aprīlim Sēlijas lauku rajonu lielākā daļa bija Daugavpils apgabalā, izņemot Jaunjelgavas rajonu, ko iekļāva Rīgas apgabalā. 1953. gadā Grīvas pilsētu pievienoja Daugavpilij, 1955. gada 6. decembrī Grīvas rajonu pievienoja Ilūkstes lauku rajonam, bet 1956. gadā Daugavpils rajonam. 1956. gadā likvidēja Aknīstes, Jaunjelgavas un Neretas lauku rajonus, to teritorijas iekļaujot Baldones, Bauskas un Jēkabpils rajonos.[3] 1962. gada 17. aprīlī likvidēja Ilūkstes rajonu, to pievienojot Daugavpils rajonam.
1967. gada 10. janvārī Sēlijā izveidoja Stučkas rajona daļu no Bauskas rajonam, Jēkabpils rajonam un Ogres rajonam pievienotajām 1956.-1959. gadā likvidēto Jaunjelgavas, Neretas un Pļaviņu rajonu daļām.
Pēc 2008. gada reformasLabot
Pēc Latvijas Republikas Saeimā 2008. gada 18. decembrī pieņemtā „LR Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma” Zemgales vēlēšanu apgabala Sēlijas daļā atradās 10 novadi un 2 republikas pilsētas:
|
|
Pēc 2021. gada reformasLabot
Atbilstoši Latviešu vēsturisko zemju likuma projektam Sēlijā atrodas šādu 2021. gadā veidojamu novadu daļas:[5]
- Aizkraukles novada daļa: Aizkraukles pilsētas daļa Daugavas kreisajā krastā, Daudzeses pagasts, Jaunjelgavas pagasts, Jaunjelgavas pilsēta, Mazzalves pagasts, Neretas pagasts, Pilskalnes pagasts, Seces pagasts, Sērenes pagasts, Staburaga pagasts, Sunākstes pagasts, Zalves pagasts.
- Augšdaugavas novada daļa: Bebrenes pagasts, Demenes pagasts, Dvietes pagasts, Eglaines pagasts, Ilūkstes pilsēta, Kalkūnes pagasts, Laucesas pagasts, Medumu pagasts, Pilskalnes pagasts, Prodes pagasts, Salienas pagasts, Skrudalienas pagasts, Subates pilsēta, Sventes pagasts, Šēderes pagasts, Tabores pagasts, Vecsalienas pagasts.
- Daugavpils valstspilsētas daļa Daugavas kreisajā krastā.[6]
- Jēkabpils novada daļa: Aknīstes pilsēta, Aknīstes pagasts, Asares pagasts, Ābeļu pagasts, Dignājas pagasts, Dunavas pagasts, Elkšņu pagasts, Gārsenes pagasts, Jēkabpils valstspilsētas daļa Daugavas kreisajā krastā, Kalna pagasts, Leimaņu pagasts, Rites pagasts, Rubenes pagasts, Sēlpils pagasts, Salas pagasts, Saukas pagasts, Viesītes pilsēta, Viesītes pagasts, Zasas pagasts.
- Krāslavas novada daļa: Kaplavas pagasts, Krāslavas pilsētas daļa Daugavas kreisajā krastā.[7]
IedzīvotājiLabot
Rakstiska informācija par Sēlijas iedzīvotājiem ir kopš 13. gadsimta sākuma Livonijas krusta kariem, kad Indriķa hronika piemin Sēļu pils aplenkumu 1208. gada sākumā un Kokneses nodedzināšanas sakarā piemin, ka Kokneses zemes blakus letgaļiem apdzīvoja sēļi. Uz vēl vecākiem avotiem balstītais Atskaņu hronikas sākuma daļas teksts piemin, ka sēļu zeme atrodas starp līvu un rutēņu (krievu, baltkrievu) zemēm.
Nosaukums radies no līvu vārda sälli, kas nozīmē augšējie (ļaudis), ar kādu nosaukumu sēļi bija pazīstami līviem un vācu ieceļotājiem. Iespējams, ka Sēlijas iedzīvotāji sevi sauca par "augštiešiem" (no kā Sēlijas otrs nosaukums "Augšzeme"), kas etimoloģiski sasaucas ar viņu dienvidu kaimiņu aukštaiču pašnosaukumu "aukštaičiai". Sēļu valoda pastāvēja apmēram līdz 14. vai 15. gadsimtam.
Mūsdienās ir izveidota Sēlijas biedrība un ir oficiāls Sēlijas karogs, kurā ietverta zaļā un sarkanā krāsa.
Skatīt arīLabot
Ārējās saitesLabot
- Jānis Stradiņš. Sēlijas jubilejas, dzīve, problēmas, perspektīvas. Ievadreferāts “Sēlijas 800 un Viesītes 80 gadi — problēmas un perspektīvas” V Sēlijas kongresā Viesītē 2008. gada 8. augustā.
- Māra Grunte. Viesīte: Sēlijas atdzimšana. la.lv, 02.04.2011.
- LZA Vēstis — Vilcāne A. Par sēļu iespējamību Dubnas baseinā.
- Lietuvas arheoloģija (angliski)
- Viesītes muzeja "Sēlija" attēlu kolekcija
- Aknīstes novadpētniecības muzeja attēlu kolekcija
- Sēlijas pilskalni
AtsaucesLabot
- ↑ Latviešu vēsturisko zemju likums titania.saeima.lv
- ↑ P.Mucenieks. Latvijas pašvaldību iekārta, Rīga 1938.
- ↑ 3,0 3,1 Okupētās Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums. Latvijas Valsts arhīvu ģenerāldirekcija. Rīga, 1997. ISBN 9984-9256-0-9
- ↑ Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrēts "Par lauku rajonu nodibināšanu Latvijas PSR sastāvā"
- ↑ Likumprojekts “Latviešu vēsturisko zemju likums” Archived 2020. gada 28. septembrī, Wayback Machine vietnē. Latvijas Valsts prezidenta kanceleja 2020. gada 24. septembrī
- ↑ agrākā Grīvas pilsēta, šobrīd Daugavpils apkaimes Nīderkūni, Judovka un Liginišķi
- ↑ Priedaines apkaime