Sēlija

Šis raksts ir par Latvijas kultūrvēsturisku novadu. Par citām jēdziena Sēlija nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Sēlija, agrāk Sēla (latīņu: Selonia), vai Sēlenes zeme (latīņu: terra, que Selen dicitur), saukta arī par Augšzemi (lietuviešu: Aukšzemė) ir kultūrvēsturisks novads Latvijā, kas ietver teritoriju no mūsdienu Jaunjelgavas un Neretas novada pie Zemgales robežas līdz pat Krāslavas novadam Baltkrievijas pierobežā.

Sēlija
Karogs Ģerbonis
Republikas pilsētas:	Daugavpils, Jēkabpils (abas daļēji)

Mūsdienu Sēlijas teritoriālā identitāte izsekojama kopš Sēlijas bīskapijas dibināšanas 1218. gadā. Livonijas ordeņa valsts pastāvēšanas laikā to kopā ar 14. gadsimtā uz laiku iekarotajām Aukštaitijas zemēm sāka dēvēt par "augšgalu" (vācu: Oberland — 'Augšzeme'). Jau Kurzemes hercogistes laikā Sēliju mēdza uzskatīt par Kurzemes "augšgalu" jeb Augškurzemi.

Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas 20. gadsimta sākumā Sēliju pieskaitīja Zemgalei un to veidoja Ilūkstes un Jēkabpils apriņķi.

Teritorija

Sēlijas kultūrvēsturiskais novads (brūnā krāsā) un pilsētas mūsdienās.

Luterāņu baznīca Lašos, Ilūkstes novadā.

Atbilstoši Latviešu vēsturisko zemju likuma projektam Sēlijā atrodas šādu 2021. gadā veidojamu novadu daļas:

• Aizkraukles novada daļa: Aizkraukles pilsētas daļa Daugavas kreisajā krastā, Daudzeses pagasts, Jaunjelgavas pagasts, Jaunjelgavas pilsēta, Mazzalves pagasts, Neretas pagasts, Pilskalnes pagasts, Seces pagasts, Sērenes pagasts, Staburaga pagasts, Sunākstes pagasts, Zalves pagasts.
• Augšdaugavas novada daļa: Bebrenes pagasts, Demenes pagasts, Dvietes pagasts, Eglaines pagasts, Ilūkstes pilsēta, Kalkūnes pagasts, Laucesas pagasts, Medumu pagasts, Pilskalnes pagasts, Prodes pagasts, Salienas pagasts, Skrudalienas pagasts, Subates pilsēta, Sventes pagasts, Šēderes pagasts, Tabores pagasts, Vecsalienas pagasts.
• Daugavpils valstspilsētas daļa Daugavas kreisajā krastā.
• Jēkabpils novada daļa: Aknīstes pilsēta, Aknīstes pagasts, Asares pagasts, Ābeļu pagasts, Dignājas pagasts, Dunavas pagasts, Elkšņu pagasts, Gārsenes pagasts, Jēkabpils valstspilsētas daļa Daugavas kreisajā krastā, Kalna pagasts, Leimaņu pagasts, Rites pagasts, Rubenes pagasts, Sēlpils pagasts, Salas pagasts, Saukas pagasts, Viesītes pilsēta, Viesītes pagasts, Zasas pagasts.
• Krāslavas novada daļa: Kaplavas pagasts, Krāslavas pilsētas daļa Daugavas kreisajā krastā.

Vēsturiskais administratīvais iedalījums

Līdz 13. gadsimtam Sēlijas teritoriju veidoja sēļu apdzīvoto pilsnovadu apvienība, 1218. gadā tās ziemeļu novados nodibināja Sēlijas bīskapiju, kuras zemes 1256. gadā pēc Sēlijas dalīšanas ieguva Livonijas ordenis. Līdz Livonijas Konfederācijas sabrukumam Sēlijā atradās Livonijas ordeņa valsts Sēlpils fogteja, Aizkraukles komtureja un Daugavpils komturejas dienviddaļa. Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā šajā teritorijā 1617. gadā izveidojās Sēlpils virspilskunga iecirknis.

Kurzemes guberņas 1819. gada teritoriāli administratīvās reformas rezultātā izveidoja Jaunjelgavas (Sēlpils, Neretas un Aizkraukles draudzes novadi) un Ilūkstes apriņķi (Daugavpils (Subates) un Aizlauces draudzes novadi). 1924. gadā Jaunjelgavas apriņķi pārdēvēja par Jēkabpils apriņķi. 1947. gada 16. oktobrī no Ilūkstes apriņķa atdalīja Kaplavas pagastu, to iekļaujot jaunizveidotajā Krāslavas apriņķī.

Ilūkstes un Jēkabpils apriņķus likvidēja 1949. gada 31. decembrī un sadalīja sešos lauku rajonos (Aknīstes, Grīvas, Ilūkstes, Jaunjelgavas, Jēkabpils un Neretas).

No 1952. gada 7. aprīļa līdz 1953. gada 21. aprīlim Sēlijas lauku rajonu lielākā daļa bija Daugavpils apgabalā, izņemot Jaunjelgavas rajonu, ko iekļāva Rīgas apgabalā. 1953. gadā Grīvas pilsētu pievienoja Daugavpilij, 1955. gada 6. decembrī Grīvas rajonu pievienoja Ilūkstes lauku rajonam, bet 1956. gadā Daugavpils rajonam. 1956. gadā likvidēja Aknīstes, Jaunjelgavas un Neretas lauku rajonus, to teritorijas iekļaujot Baldones, Bauskas un Jēkabpils rajonos. 1962. gada 17. aprīlī likvidēja Ilūkstes rajonu, to pievienojot Daugavpils rajonam.

1967. gada 10. janvārī Sēlijā izveidoja Stučkas rajona daļu no Bauskas rajonam, Jēkabpils rajonam un Ogres rajonam pievienotajām 1956.-1959. gadā likvidēto Jaunjelgavas, Neretas un Pļaviņu rajonu daļām.

Pēc Latvijas Republikas Saeimā 2008. gada 18. decembrī pieņemtā "LR Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma" Sēlijā atradās Daugavpils un Jēkabpils republikas nozīmes pilsētu daļas un septiņi novadi: Aknīstes novads, Ilūkstes novads, Jaunjelgavas novads, Jēkabpils novads, Neretas novads, Salas novads un Viesītes novads, kā arī Aizkraukles, Daugavpils un Krāslavas novadu daļas.

Sēlijas kultūrvēsturiskās teritorijas lokalizācija

Aptuvenā 12. gadsimta Sēlijas teritorija Daugavas kreisajā krastā.

Sēlijas teritorija līdz pat tās galīgajai sadalīšanai starp Livonijas ordeni un Lietuvas dižkunigaitiju 14. un 15. gadsimta mijā iestiepās tālu uz dienvidiem mūsdienu Lietuvas Republikas teritorijā. Senās sēļu senās apdzīvotā teritorija ir apjaušama pēc sēļiem raksturīgās kāpjošās intonācijas. Ar sēļu izcelsmes problēmu nodarbojās netālu no Zarasiem dzimušais lietuviešu valodnieks Kazimirs Būga (1879—1924).

Sēļiem raksturīgie arheoloģiskie atradumi atrasti mūsdienu Utenas apriņķa Salakā (Salakas Zarasu rajonā), Tauragnes pilskalnā (Tauragnų piliakalnis Utenas rajonā), Utenā, Svēdašos un Subāčos (Svėdasai un Subačiai Anīkšču rajonā) un Panevēžas apriņķa Palēvenē (Palėvenė Kupišķu rajonā), Pasvalī un Saločos (Pasvalys un Saločiai Pasvales rajonā).

Ziemeļu robeža ar līviem

Sēļu zemes ziemeļu robeža ar Daugavas līviem gāja pa Daugavu no Aizkraukles līdz Rumbulas krācēm pie Doles salas.

Austrumu robeža ar letgaļiem

Sēļu zemes austrumu robeža ar Jersikas letgaļiem gāja pa Daugavu no Naujenes pils (senā Daugavpils) līdz Koknesei.

Dienvidu robeža ar lietuviešiem (aukštaišiem)

Sēļu zemes dienvidu robeža ar Nalsenes un Upītes zemēm ir nosakāma visai aptuveni. Dokumentos minēts, ka 1261. gada 7. augustā Lietuvas karalis Mindaugs noteicis Livonijas ordenim atdāvināto sēļu zemju dienvidu robežu no Naujenes pa Sventas upi (lietuviski: Šventoji), Latuvas upi, Lēvenes upi (lietuviski: Lėvuo upė) un Mūsas upi.

Latīņu tekstā minētie dienvidu sēļu pilsnovadu nosaukumi bija Tovrakste (tagad Tauragne — Tauragnai Utenas rajonā), Maleisine (tagad Maleiši - Maleišiai Anīkšču rajonā), Pelone (tagad Palēvene (Palėvenė) Kupišķu rajonā) un Medene (tagad Biržu rajons) Lietuvas Republikā.

Mūsdienu robeža balstās uz 1426. gada jūnija sākumā pēc Melnas līguma izveidoto Livonijas ordeņa valsts un Lietuvas dižkunigaitijas robežu, ko apstiprināja dižkunigaitis Vītauts Dižais.

Rietumu robeža ar zemgaļiem

Sēļu zemes rietumu robeža ar Upmales zemgaļiem gāja pa mežainu apvidu no Mēmeles upes līdz Daugavas kreisajam krastam pie Doles salas.

Vēsture

Sēlijas arheoloģija

Sēlijā konstatēti 28 pilskalni un vairāki kapu lauki, kas ir visai līdzīgi latgaliešu kapu laukiem, bet atšķirīgs bijis sēļu paradums novietot ziedojumus mirušajiem kājgalī, ieskaitot darba rīku. Arheoloģiski vislabāk ir izpētīta Dvietes apmetne, Dignājas pilskalns, Sēlpils pilskalns un Lejasdopeļu kapulauks.

Stupeļu pilskalns Rites pagastā.

Senākās liecības par pirmajiem Sēlijas iedzīvotājiem iegūtas Dvietes epipaleolīta apmetnē, kuru Latvijas arheologi uzskata par savrūpatradumu vietu; epipaleolita savrūpatradums pie Adamovas Daugavas labajā krastā, kas varēja būt ziemeļbriežu mednieku sezonas apmetne, jo tajā atrada brūnganā krama Svidru tipa bultu uzgaļus, kaula un raga senlietas, kuras bija līdzīgas atradumiem Lubānā; Dvietes Munču un Dvietes mezolīta un agrā neolīta (9.—4. gadu tūkstotis p.m.ē.) apmetnes ar vairākām pavārdu vietām. Atrastas retas krama senlietas, kaula žebērkļi ar vienas puses atskabargām (epipaleolīts). Keramikas lausku nebija; Lejasbitēnu apmetne pie Daugavas, par kuru ir tikai vispārējs priekšstats — apmetne nav pētīta, izņemot Lejasbitēnu kapulauku; agrā metālu laikmeta (12. gs. p.m.ē. — 1. gs. m.ē.) pieminekļu starpā minētas 15 nocietinātas apmetnes, 3 nenocietinātas apmetnes, 3 uzkalniņi ar apbedījumiem vairākos stāvos, 4 kapulauki ar pazemes akmens konstrukcijām, - patiesībā svētkalni, 4 savrupi atradumi (bronzas priekšmetu depozīti); agrā dzelzs laikmeta (2.—3. gs. m.ē.) pieminekļu sarakstā tiek nosauktas jau vairākas senvietas: Lejasziedu ciemata tipa apmetne pie Daugavas Jēkabpils apriņķī; Kaplavas Zamku, Baltkāju, Kaldabruņas, Kņāvukalna, Stupeļu, Dignājas, Margaskalna, Aizdrikšņu ezera meža apmetnes, Mūkukalna un Kokneses pilskalni ar lielām, ciematu veida apmetnēm blakus, 26 uzkalniņu kapu lauki un Lejasziedu apmetne; starp vidējā dzelzs laikmeta (5.—9. gs. m.ē.) pieminekļiem tiek minēti papildus minētajiem pieminekļiem Baltkāju, Stupeļu kalna, Dignājas, Asotes, Sēlpils, Lokstenes, Mežmaļu, Oliņkalna, Spietiņu Plāteru, Mūkukalna, Kalnaziedu, Slaidēnu pilskalni un apmetnēs, Kūliņu atlātā tipa ciemats, vairāk par 20 uzkalniņu skeletkapiem, kā arī 9 no jauna dibinātas apmetnes, bet Mūrniekos, Saulītēs, Baltkājos, Ķentē un citās vietās ir atrasti depozīti, norokot paugurus, bet pauguri netika izpētīti intereses trūkuma dēļ.

Dignājas pilskalns.

Pormaļu Sudrabkalns.

Babrānu pilskalns.

Dignājas pilskalns atrodas Jēkabpils novadā, Daugavas kreisajā krastā un bija viens no seno sēļu kultūras centriem. Arheoloģiskajos izrakumos 1939. gadā atrastas kaula adatas, katliņi, māla lejamveidnes, švīkātā keramika, priekšmeti datēti ar 1. g. tūkst. p. m. ē. 4.—8. gs. pilskalnam uzbērts aizsargmūris un izveidotas divas paralēlas guļbaļķu sienas. Pilskalnā bez tā vēl atrastas dzelzs cepļu un ēku paliekas. 11. gs. Dignājas pilskalnu pakļāvis Jersikas valdnieks.

Sēlpils pilskalnā Daugavas krastā arheoloģiskajos izrakumos 1963. — 1965. gadā vadīja E. Šnore, A. Zariņa. Seno sēļu pils slānī (6. līdz 12. gs.) atsegtas pavardu, celtņu un nocietinājumu paliekas. Augšējā, mūra pils slānī (13. — 17. gs.) atsegtas četrstūrveida tornis ar apakšzemes eju, sardzes telpa un priekšpils uzbērums ar augstumu 12 m. Te Livonijas ordeņa mūra pils un sēļu koka pils slāņos bija iejauktas krama šķilas, kasīkļi un bultu uzgaļi, kas pēc formas attiecināmi uz paleolīta jeb vecākā akmens laikmeta beigu posmu un datējami ar apmēram 9. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Pilskalns ar pilsdrupām, priekšpili, senu apmetnes vietu un kapsētu redzams Daugavā uz nelielas saliņas, kas izveidojusies sakarā ar Pļaviņu ūdenskrātuves izveidošanu, iepretī Sēlpils luterāņu baznīcai 2 km uz ziemeļiem no Sēlpils. Arheoloģiskajos izrakumos seno sēļu pils slānī te atsegtas pavardu, celtņu un nocietinājumu paliekas. Augšējā slānī — 1373. gadā uzceltās Livonijas ordeņa mūra pils četrstūrveida tornis ar apakšzemes eju, sardzes telpa un 12 m augsts priekšpils uzbērums. 13.—17. gs. kapsētā atsegti 234 apbedījumi. Sēlpils pilskalns no 6. līdz 12. gs. bija Sēlijas politiskais un militārais centrs. Ordeņa mūra pils nopostīta Lielā Ziemeļu kara laikā 1704. gadā. Pilsdrupas uz salas, klāt var piekļūt ar laivu.

Sēlpils pagastā atrodas arī Babrānu pilskalns un Pormaļu Sudrabkalns. Abus aplūkotos pilskalnus 1922. gadā pirmoreiz aprakstījis senatnes pētnieks Karls fon Lēvis of Menārs, bet vēl pēc dažiem gadiem pētījis pilskalnu pētnieks Ernests Brastiņš. Plašāki jaunākie apraksti par tiem lasāmi arheologa Jura Urtāna grāmatā «Augšzemes pilskalni» (2006.).

Babrānu pilskalns atrodas pie Babrānu mājām, 1 km uz rietumiem no Ezernieku Velnakmens. Pilskalns laika gaitā daudz cietis, tā virsma un viena — rietumu — mala tikusi intensīvi aparta, kas, protams, bojājis tā sākotnējo izskatu. Tāpat tas ticis tranšejām izrakņāts Pirmā pasaules kara laikā. Vēlākos gados tranšejas aizbērtas un mūsdienās vairs tikpat kā nav saskatāmas. Šis pilskalns bijis apdzīvots jau pirms mūsu ēras. Otrpus ceļam atrodas arī Taborkalns (Dabora kalns), kas paceļas 158 metrus virs jūras līmeņa un ir augstākais kalns Sēlijas paugurvaļņa ziemeļu galā.

Pormaļu Sudrabkalns atrodas 4 km uz DR no Babrānu pilskalna un 1 km uz DA no Sēlijas ciema — Sēlpils pagasta centra. Tas ir viens no visiespaidīgākajiem Sēlijas pilskalniem. Pilskalna plakumā, nogāzēs un arī pakājē daudzviet ir ļoti intensīvs kultūrslānis, domājams, te bijis nozīmīgs novada centrs jau pirms mūsu ēras un pastāvējis līdz vēlajam dzelzs laikmetam. Pētnieki te vairākkārt atraduši arī dažādas senlietas. Lai arī Sēlijas pusē ir daudz izteiksmīgu pilskalnu, Pormaļu Sudrabkalns ir izcili ainavisks, jo tas tikai daļēji apaudzis kokiem un ir labi pārskatāms gan no apakšas, gan no citiem apkārtnes kalniem tā dienvidu un rietumu pusē. Arī no pilskalna augšas paveras tālas ainavas. Visi aprakstītie objekti atrodami Aizkraukles rajona kartēs.
Ievērības cienīgi objekti ir arī nelielā Baltiņu ezera apkārtnē, kur atrodas vēl viens Velnakmens (kādreiz bijuši pat trīs) un vairākas senvietas.

Sēļu etnoģenēzes noskaidrošanai svarīgu materiālu devuši izrakumi Boķu-Priednieku arheoloģiskajā kompleksā Salas pagastā. Izrakumi šeit ļāva izpētīt nepārtrauktas sēļu apbedīšanas tradīcijas apmēram 1000 gadu ilgā posmā, jo agrā feodālisma perioda (11.—12. gs.) uzkalniņu kapulauks Priedniekos cieši pieslēdzas Boķu kapulaukam (3.—10. gs.).

Iedzīvotāji

Rakstiska informācija par Sēlijas iedzīvotājiem ir kopš 13. gadsimta sākuma Livonijas krusta kariem, kad Indriķa hronika piemin Sēļu pils aplenkumu 1208. gada sākumā un Kokneses nodedzināšanas sakarā piemin, ka Kokneses zemes blakus letgaļiem apdzīvoja sēļi. Uz vēl vecākiem avotiem balstītais Atskaņu hronikas sākuma daļas teksts piemin, ka sēļu zeme atrodas starp līvu un rutēņu (krievu, baltkrievu) zemēm.

Nosaukums radies no līvu vārda sälli, kas nozīmē augšējie (ļaudis), ar kādu nosaukumu sēļi bija pazīstami līviem un vācu ieceļotājiem. Iespējams, ka Sēlijas iedzīvotāji sevi sauca par "augštiešiem" (no kā Sēlijas otrs nosaukums "Augšzeme"), kas etimoloģiski sasaucas ar viņu dienvidu kaimiņu aukštaiču pašnosaukumu "aukštaičiai". Sēļu valoda pastāvēja apmēram līdz 14. vai 15. gadsimtam.

Mūsdienās ir izveidota Sēlijas biedrība un ir oficiāls Sēlijas karogs, kurā ietverta zaļā un sarkanā krāsa.

Pazīstami Sēlijas cilmes cilvēki

• Jānis Akuraters,
• Imants Auziņš,
• Roberts Bancāns,
• Pēteris Barisons,
• Konrāds Bullāns (Fallijs),
• Mārtiņš Buclers,
• Pauls Butkēvičs,
• Pēteris Dardzāns,
• Egons Dārziņš,
• Ārija Elksne,
• Andrievs Ezergailis,
• Aleksandrs Grīns,
• Jānis Grīns,
• Jānis Indāns,
• Jānis Indra,
• Jānis Jaunsudrabiņš,
• Ādolfs Kaktiņš,
• Aivars Kalve,
• Olģerts Krastiņš,
• Vilis Krūmiņš,
• Pēteris Kulitāns,
• Pēteris Ķiķauka,
• Kazimirs Lapuška,
• Krišjānis Ļūļaks,
• Pēteris Nomals,
• Jānis Pliekšāns,
• Pēteris Rizga,
• Jāzeps Rudzītis,
• Vilis Skārds,
• Oto Skulme,
• Uga Skulme,
• Velta Staltmane,
• Zbigņevs Stankevičs,
• Gothards Frīdrihs Stenders,
• Jānis Stradiņš,
• Pauls Stradiņš,
• Heinrihs Strods,
• Pauls Sukatnieks,
• Velta Toma,
• Kristaps Krišs Upelnieks,
• Alberts Varslavāns,
• Edvīns Vecumnieks,
• Jānis Veselis,
• Jānis Zutis,
• Gatis Tropiks,
• Arvīds Žilinskis.

Skatīt arī

• Sēlijas bīskapija
• Kurzemes un Zemgales hercogiste
• Kurzemes guberņa

Ārējās saites

• Jānis Stradiņš. Sēlijas jubilejas, dzīve, problēmas, perspektīvas. Ievadreferāts “Sēlijas 800 un Viesītes 80 gadi — problēmas un perspektīvas” V Sēlijas kongresā Viesītē 2008. gada 8. augustā.
• Māra Grunte. Viesīte: Sēlijas atdzimšana. la.lv, 02.04.2011.
• LZA Vēstis - Vilcāne A. Par sēļu iespējamību Dubnas baseinā.
• Lietuvas arheoloģija (angliski)
• Viesītes muzeja "Sēlija" attēlu kolekcija
• Aknīstes novadpētniecības muzeja attēlu kolekcija
• Sēlijas pilskalni