Latvijas karogs

Latvijas karogs ir karmīnsarkans ar horizontālu baltu svītru vidusdaļā. Tas radīts 19. gadsimtā, pamatojoties uz seno letu jeb letgaļu karoga aprakstu Atskaņu hronikā, tādējādi tas uzskatāms par vienu no senākajiem mūsdienās izmantotajiem valsts karogiem pasaulē.

Latvijas Republikas karogs

Proporcijas	2:1:2
Apstiprināts	1921. gada 15. jūnijā

PSRS okupācijas laikā Latvijas karogs bija aizliegts, taču tas tika izmantots kā protesta zīme pret valsts neatkarības zaudēšanu. Karogs tika plaši lietots Atmodas laikā un no jauna kļuva par valsts karogu 1990. gada 27. februārī.

Vēsture

A. Krūkas 1936. gada glezna "Cēsis — Latvijas karoga šūpulis 1279. gadā", kurā mākslinieks mēģinājis rekonstruēt latgaļu 13. gadsimta karogu.

Karogs radīts, iedvesmojoties no Atskaņu hronikā pieminētā Cēsu zemes (Autines) karoga. Sakarā ar zemgaļu vadoņa Nameja uzbrukumu Rīgai 1279. gadā Cēsu komturejas vienība kaujas laukā ieradās ar sarkanbaltsarkanu karogu ("To dzirdējuši, nāca nu ar sarkanu tie karogu, kam vidū balta josla bija. To pirmo reizi ieraudzīja pie Cēsīm, tur tas zināms nācis un letu zemē plīvot sācis, kur sievas braši zirgos jāj un vīriem darbos līdzās stāj. Tik tiešām to jums sacīt varu, ko arī šajā brīdī daru, tas letu karogs ir patiess"). Letgaļiem piešķirtie karogi pirmo reizi pieminēti 1209. gadā līgumā ar Jersikas ķēniņu Visvaldi viņam dotajā lēņu grāmatā.

Karoga parādīšanās jaunākajos laikos

Latviešu strēlnieku sarkanbaltsarkanais karogs ar krāsu attiecību 2:1:2 un uzrakstu "Mēs ejam atriebt senču vaidus un nepabeigtās cīņas veikt!". Rezerves latviešu strēlnieku pulka karavīri Strenčos 1917. gada 1. maijā.

Latviešu karavīru sarkanbaltsarkanais karogs ar krāsu attiecību 1:1:1 un uzrakstu "Dievs, svētī Latviju!". Latviešu delegāti 5. armijas kongresā Daugavpilī 1917. gada 17. maijā.

19. gadsimta vidū Tērbatas Universitātes profesors Jēkabs Jūsmiņš, pētot Atskaņu hroniku, uzgāja šo atsauci un to sāka lietot Tērbatas latviešu studenti. Pirmo vispārējo latviešu dziesmu svētku laikā Rīgā 1873. gadā Tērbatas Universitātes latviešu studentiem tika uzticēti goda kārtībnieku pienākumi un kā amata atšķirības zīmes viņi nēsāja sarkanbaltas krūts lentes. Arī pirmais latviešu dziesmu svētku karogs bija šūdināts sarkanbaltos krāsu toņos, kas uzskatāms par pirmo Latvijas valsts karoga prototipu.

Pēc Februāra revolūcijas 1917. gada martā tika izveidota Vidzemes pagaidu zemes padome, par Krievijas Pagaidu valdības komisāru Vidzemes guberņā kļuva Rīgas pilsētas galva Andrejs Krastkalns, vēlāk Andrejs Priedkalns, par komisāra vietnieku Kārlis Ulmanis. Aprīļa beigās Tērbatā izveidoja Kurzemes pagaidu zemes padomi, par Vācijas okupētās Kurzemes guberņas komisāru tika ievēlēts Jānis Čakste. Latgales latviešu kongress Rēzeknē 1917. gada maijā izveidoja savu Latgales Zemes padomi ar Franci Trasunu priekšgalā, kas pauda vēlēšanos atdalīt Latgali no Vitebskas guberņas un apvienot ar pārējo latviešu apdzīvoto teritoriju, tomēr Krievijas Pagaidu valdība neakceptēja Latvijas novadu apvienošanos vienā autonomā vienībā. Politisko procesu ietekmē tika aktualizēts jautājums par Latvijas karoga izskatu. Pie karoga meta izstrādāšanas strādāja vairākas mākslinieku grupas. Populārākie bija mākslas vēsturnieka Oļģerta Grosvalda ar krāsu attiecību 1:1:1 un mākslinieku Anša Cīruļa un Voldemāra Tones ar krāsu attiecību 2:1:2 piedāvātie karoga varianti. 1917. gada maijā Latviešu mākslas veicināšanas biedrības valde pieņēma lēmumu kā paraugus karogu izgatavošanai visiem ieteikt Cīruļa un Tones zīmēto karogu metus. Neviens no šiem variantiem nebija tumšsarkanā krāsā, un arī J. Lapiņa un O. Grosvalda karogi pilnībā neatbilda vēlāk pieņemtajam Latvijas karogam.

Polemika

Polemika par latviešu karogu presē aizsākās, kad pirmie nacionālie karogi parādījās sarīkojumos un demonstrācijās. Laikraksta "Līdums" slejās šo domu apmaiņu ierosināja Dr. Oskara Voita publikācija "Latviešu nacionālās krāsas". Kā pirmie un gandrīz vai vienīgie nopietnākie polemizētāji tā laika presē bija rakstnieks Linards Laicens un valodnieks, orientālists Pēteris Šmits. L.Laicens līdz ar O.Voitu bija pirmie, kuri presē popularizēja tumšsarkano krāsu kā iespējamās Latvijas valsts karoga pamatkrāsu, kamēr citi galvenokārt runāja par tautas karogu. Ar vairākām publikācijām par sarkanbaltsarkano karogu diskusijā iesaistījās Vladivostokā dzīvojošais un strādājošais Pēteris Šmits, kurš iebilda pret Matīsa Siliņa tulkojuma variantu, ka latviešu karogs bijis tikai ar vienu baltu svītru. Šmits, tāpat kā 19. gadsimta beigās vēsturnieks Jānis Krodznieks, "Atskaņu hronikā" minēto vietu par cēsnieku karogu tulkoja: "Ar karogu sarkanā krāsā, kas bija ar baltu strīpots." Sava tulkojuma pareizībai viņš apstiprinājumu meklēja arī folkloras materiālā — tautasdziesmās. Viņš uzskatīja, ka Atskaņu hronikā minētais cēsnieku karogs bijis ar vairākām baltām svītrām. Nav liecību, ka 1917. gadā latviešu aprindās lietoti šādi ar vairākām baltām svītrām darināti karogi. Arī karoga izveides pamatojuma meklēšana folklorā šajā laikā neguva lielu atsaucību. Diskusijās par karogu gan presē, gan mākslinieku aprindās pie puslīdz vienota viedokļa nonāca tikai tad, kad karoga lietošanu apdraudēja gan lielinieki, gan vācu okupācijas vara. Lai gan diskusijā vēl netika radīts Latvijas karogs, kurā būtu apvienoti vēlāk ar likumu apstiprinātie krāsu toņi un svītru proporcijas, tomēr tas bija solis uz viena karoga izveidi. Šīs diskusijas rezultātā ieteiktais A.Cīruļa mets 1918. gadā, realizēts fotogrāfa Jāņa Rieksta pastkartēs, padarīja krāsu proporciju 2:1:2 par tautā vispopulārāko.

Karoga ieviešana

Ar nacionālā karoga krāsām dekorētā zāle Latvijas Republikas proklamēšanas akta laikā 1918. gada 18. novembrī (Viļa Rīdzenieka foto).

1916. gada otrajā pusē Valmieras skolotāji Jānis Lapiņš un Marianna Straumane izšuva sarkanbaltsarkanu karogu ar saulītes simbolu kreisajā augšējā stūrī.

Vidzemes Zemes sapulces laikā 1917. gada martā šis karogs plīvoja virs Valmieras latviešu biedrības nama.

Vispārējā haosā jau pēc lielinieku Oktobra apvērsuma Petrogradā latviešu pilsonisko partiju un organizāciju pārstāvjiem izdevās savstarpēji vienoties un nodibināt Latviešu pagaidu nacionālo padomi (LPNP), kuras darbinieki bija aktīvi sarkanbaltsarkanās karoga krāsas popularizētāji gan vācu okupētajā Latvijā, gan arī ārpus tās. Jānis Lapiņš 1916. gada otrajā pusē lūdza Valmieras bēgļu bērnu patversmes skolotājai, vēlākajai sievai Mariannai Straumanei (1896-1985) izšūt Indriķa hronikā minēto latviešu sarkanbaltsarkano karogu. Uz tā pamatnes bija uzšūts saulītes simbols.

Daudzas sarkanbaltsarkanā karoga popularizēšanas epizodes saistās ar latviešu sabiedriskajām aktivitātēm 1918. gadā Ukrainā, Tālajos Austrumos, Sibīrijā, Baltkrievijā un citur bijušās Krievijas Impērijas teritorijā. Pirmie nozīmīgākie šā laika sarkanbaltsarkano krāsu lietošanas gadījumi saistās ar valsts proklamēšanas aktu 1918. gada 18. novembrī 2. Rīgas pilsētas teātra (tagad Latvijas Nacionālais teātris) ēkā Rīgā 1918. gada 18. novembrī. Par to, ka sarkanbaltsarkanais karogs kļuvis par valsts simbolu, liecināja arī mākslinieka Jāņa Kugas dekorētā zāle, kas fiksēta fotogrāfa Viļa Rīdzenieka fotouzņēmumā. Visplašāk sarkanbaltsarkanie karogi tika lietoti jaunās valsts pirmajās dienās iedzīvotāju sapulcēs un demonstrācijās. Dažkārt atzīmēts, ka karogu gatavošanai trūcis piemērota auduma. Pirmie jaunās valsts karogi tika darināti lielā steigā, un par vienveidību to izskatā tika domāts maz. Brīvības cīņās, kas aizsākās jau 1918. gadā un noslēdzās ar uzvaru 1920. gadā, sarkanbaltsarkans karogs pārliecinoši kļuva par Latvijas simbolu.

Krāsas un proporcijas

Latvijas Brīvības cīņu laikā izmantotais Latvijas karogs reizēm bija ar atšķirīgām krāsu proporcijām.

Latvijas karogi pie ieejas ēkā svētku dienās. 2021. gads

Pirmie likumdošanas dokumenti saistībā ar valsts karogu bija ministriju un departamentu rīkojumi un pavēles, kas izdotas 1918. gada beigās un 1919. gadā. Turpmākie dokumenti publicēti jau pēc Brīvības cīņām. 1921. gada 15. jūnijā Satversmes sapulcē pieņēma Likumu par Latvijas Republikas karogu un ģerboni. Likums gan noteica krāsu proporcijas, bet nenorādīja krāsu toņus, kā arī karoga izmērus. Tas arī netika izdarīts 1922. gadā pieņemtajā Satversmē.

Pirmoreiz karoga krāsa raksturota 1922. gada 25. augustā LR Ministru kabineta pieņemtajos "Noteikumos par valsts, tirdzniecības, amatu personu un atsevišķu iestāžu flagām un kara kuģu karogiem". Šie noteikumi ne tikai paredzēja, ka karoga krāsa ir "tumši sarkana (karmin)", bet arī noteica karoga garuma un platuma attiecību 3:2. Tomēr noteikumos vēl nebija konsekvences terminoloģijā un tika lietots gan "flaga", gan "karogs". Šos noteikumus pieņemot kā likumu Saeimā, karoga garuma un platuma attiecības noteica 2:1, kā arī vārdu "flaga" aizvietoja ar — "karogs". "Likumu par Latvijas valsts, tirdzniecības, amatu personu un atsevišķu iestāžu un karakuģu karogiem" 1923. gada 16. janvārī pieņēma Saeima, bet 20. janvārī to izsludināja Prezidents. 16. martā likumu un ministru kabineta noteikumu krājuma pielikumā iespiesti "Latvijas karogu zīmējumi", kuros krāsās attēloti visi septiņpadsmit likumā noteiktie un aprakstītie karogi.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā, par šī karoga izmantošanu vai glabāšanu draudēja kriminālatbildība. No jauna karogs atklātībā parādījās 80. gadu otrajā pusē, kad tas tika plaši lietots Atmodas laikā un tā valsts karoga statuss tika atjaunots 1990. gada 27. februārī.

Karoga izskats

Karoga ar likumu noteiktās garuma un platuma proporcijas ir 2:1, bet sarkanās un baltās krāsas proporcijas 2:1:2. Karoga krāsas, saskaņā ar "Latvijas valsts karoga likuma piemērošanas noteikumiem", atbilst Pantone krāsu skalas krāsām PANTONE 201C un PANTONE White.

Valsts noteiktās karoga proporcijas un krāsas

Sarkanā:
PANTONE 201C
RGB 157 34 53
CMYK 7 100 68 32
Hex #9D2235
Baltā:
PANTONE White
RGB 255 255 255
CMYK 0 0 0 0
Hex #FFFFFF

Karoga izkāršanas dienas

• 25. marts — Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena (sēru noformējumā)
• 1. maijs — Darba svētki, Latvijas Satversmes sapulces sasaukšanas diena
• 4. maijs — Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena (1990. gads)
• 14. jūnijs — Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena (sēru noformējumā)
• 17. jūnijs — Latvijas Republikas okupācijas diena (sēru noformējumā)
• 4. jūlijs — Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena (sēru noformējumā)
• 21. augusts — Konstitucionālā likuma “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” pieņemšanas diena
• 11. novembris — Lāčplēša diena
• 18. novembris — Latvijas Republikas Proklamēšanas diena (1918. gads)
• Decembra pirmā svētdiena — pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena (sēru noformējumā)

Skatīt arī

• Latvija
• Latvijas Republikas okupācijas diena
• Latvijas karogu uzskaitījums

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Latvijas karogs.

• Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Latvijas simbolu skaidrojums
• Atskaņu hronikas fragments, kurā pieminēts karogs (ap 09225 rindiņu)
• Latvijas valsts karoga likums
• Latvijas karoga vēsture, sākotnējie varianti"
• Tālis Pumpuriņš, Dr.hist. "Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga ģenēzes". Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas mājas lapa