Krusta kari

Krusta kari bija vairākas militārās kampaņas no 11. līdz 13. gadsimtam, kuras sankcionēja Romas pāvests. Tie sākās ar pāvesta Urbāna II aicinājumu Klermonas koncilā 1095. gadā atkarot no musulmaņiem Jeruzalemi. Plašākā mērogā par krusta kariem var dēvēt jebkādas militārās kampaņas kristietības vārdā — Rekonkistu Spānijā un Ziemeļu krusta karus Ziemeļeiropā.

Krusta karu iemesli

Pirmā Krusta kara karte

Krusta karu uzsākšanas sākotnējā iniciatīva tomēr nāca nevis no Romas pāvesta, bet no Bizantijas. Nespēdama cīnīties ar turku pārspēku, Bizantija vērsās pēc palīdzības pie Romas pāvesta. Lai gan reliģijas šķelšanās bija jau notikusi, Rietumeiropa Bizantijas aicinājumiem pēc palīdzības atbildēja ar Krusta kariem, kuri ilga no 1095. gada līdz 1270. gadam. Pirmajā Krusta karā (1095—1099) Bizantijai ar krustnešu palīdzību sākotnēji izdevās atkarot musulmaņiem dažas teritorijas Mazāzijā. Tomēr tālākā laika gaitā Bizantijas stāvoklis palika arvien nedrošāks, turklāt ne tik daudz ienaidnieku dēļ, cik sabiedroto — bieži vien divkosīgās Rietumeiropas politikas un nereti pretrunīgās krustnešu darbības dēļ.

Priekšvēsture

Lai gan musulmaņi jau 637. gadā bija iekarojuši svēto pilsētu Jeruzalemi un arābu kalifāti pārvaldīja visu Palestīnu un līdzās esošās zemes, kristieši vēl nekavēti varēja apmeklēt Svēto zemi — vietas, kuras tie godāja kā Jēzus dzīves un nāves vietas.

Turki seldžuki 1071. gadā Armēnijā pie Mancikertas sagrāva Bizantijas ķeizara Romana IV karaspēku. 1076. gadā turki ieņēma Jeruzalemi. 1080. gadā turku musulmaņi iznīcināja arābu kalifu valsti un savas ietekmes sfērā iesaistīja visu Mazāziju. Bizantijas imperatoru biedēja turku lielā vara. Turki bija kristiešiem naidīgi, viņu rokās bija Palestīna, Palestīnas kristieši bija apspiesti, svētceļotājiem liegta pieeja svētajām vietām. Kad turki apdraudēja Konstantinopoli, kas vienlaikus bija Austrumu valsts viduspunkts, imperators vērsās pēc palīdzības pie pāvesta Romā, lai gan pāvests Gregors VII pats tobrīd bija iesaistījies strīdā ar Svētās Romas impērijas ķeizaru Heinrihu IV. Gregors VII (pāvests no 1073. gada līdz nāvei 1085. gadā) rakstīja ķeizaram Heinriham IV: „Saracēņu apdraudēto Austrumu kristieši neatlaidīgi lūdza mani nākt tiem palīgā. Tāpēc es nolēmu Rietumu kristiešus aicināt uz karagājienu. Itālijā jau vairāk nekā 50 000 vīru manā vadībā ir gatavi steigties uz Kunga kapu. Un tā es gribu sākt šo operāciju ticības un kristiešu aizstāvēšanas interesēs. Šīs savas Austrumu ekspedīcijas laikā Romas Baznīcu es uzticu tavai aizsardzībai.” Pāvesta aicinājums tomēr atbalstu neguva.

Lielajiem karagājieniem uz Austrumiem (krusta kariem) bija trīs galvenie mērķi: 1) atgūt Svēto zemi; 2) nosargāt Rietumus pret islāma agresiju, kas jau bija pie Konstantinopoles vārtiem; 3) pievienot Austrumu kristiešus katoļu baznīcai (to ar karagājieniem bija iecerējis jau Gregors VII).

1085. gadā turki ieņēma Antiohiju. 1095. gadā jaunais Bizantijas imperators Aleksijs I Komnens (1081-1118) vērsās pie pāvesta Urbāna II, lai lūgtu Rietumu bruņinieku atbalstu. Tas rezultējās ar pirmo krusta karagājienu (1096-1099).

Krusta karu gaita

Krustneši

Jau Otrā Krusta kara laikā, kura sākotnējais iemesls bija turku ekspansija Mezopotāmijā un senās Edesas (mūsdienu Šanliurfa Turcijā) pilsētas zaudēšana 1145. gadā, krustnešu rīcība bija neveiksmīga. Vēl tikai ceļā uz Edesu vācu krustnešu armijai negaidīti uzbruka turki un to pamatīgi sagrāva. Daudzi no dzīvi palikušajiem krusta karotājiem un svētceļniekiem, kuri tos pavadīja, bija nobijušies un griezās atpakaļ. Arī otra — franču krustnešu armija karaļa Luija VII vadībā, kas devās uz Bizantiju mēnesi vēlāk, nonāca galā daudz mazākā sastāvā, nekā tā bija atstājot Franciju. Tā vietā lai atbrīvotu Edesu, krustneši mainīja plānus — tie devās uz Sīriju un 1148. gadā aplenca Damasku. Taču ieņemt šo pilsētu viņi nespēja un drīz pēc tam arī atgriezās Eiropā. Pēc krustnešu atkāpšanās katoļu kristiešu rokās bija palikusi tikai tā sauktā Latīņu karaliste — šaura zemes strēlīte gar Vidusjūras austrumu piekrasti. Drīz to no trīs pusēm — Anatolijas pussalas, Arābu pussalas un Ēģiptes, apskāva musulmaņu teritorijas. Līdz ar to latīņu anklāva nonākšana musulmaņu rokās vairs bija tikai laika jautājums.

1187. gadā Saladīna vadībā musulmaņi, vairs nesastopot pietiekami spēcīgu militāru pretestību sagrāba Jeruzalemi un drīz vien arī citas kristiešu pilsētas un svētvietas. Tas bija sākums Trešajam Krusta karam. Krustnešiem tā arī neizdevās atkarot Jeruzalemi. Vienīgais to veikums bija tas, ka vēl uz kādu laiku bija paildzināta Latīņu karalistes pastāvēšana.

Arī Ceturtā Krusta kara vienīgā „veiksme” bija tā, ka krustneši, nonākuši finansiālās grūtībās, vienojās ar venēciešiem par finansiālo atbalstu, ja krustneši sagrābs Konstantinopoli. Tādā veidā Venēcijas tirgotāji cerēja vēl vairāk nostiprināt savas pozīcijas Bizantijā. Rezultātā Konstantinopole 1204. gadā krita krustnešu rokās, un tie šeit nodibināja katoļu baznīcas atbalstītu Latīņu impēriju, kura pastāvēja tikai līdz 1261. gadam. Taču tas neatrisināja ne Rietumeiropas, ne Bizantijas problēmas. Drīzāk gan otrādi — Bizantija vēl vairāk novājinājās, bet plaisa starp katoļu un pareizticīgo baznīcu kļuva nepārvarama.

Krusta karu sekas

Lai gan Jeruzalemi, Bētlēmi un Nācareti Sestā Krusta kara laikā atkaroja, nākamie Krusta kari bija neveiksmīgāki viens par otru un Svētā zeme soli pa solim nonāca musulmaņu rokās pilnībā. Taču ne visi Eiropā Krusta karos bija tikai zaudētāju lomā. Itālijas tirdzniecības pilsētas, kas finansēja un apgādāja krustnešu ekspedīcijas, ieguva Bizantijas teritorijā nozīmīgas ekonomiskas privilēģijas. Rezultātā arvien lielāka daļa impērijas saimniecības nonāca to rokās.

Ziemeļu krusta kari

Ziemeļu krusta kari ir historiogrāfijā lietots kopējs apzīmējums militārajām misijām Ziemeļeiropas zemēs 12.—14. gadsimtā. Pāvests Eugenijs III 1147. gada 13. aprīlī izdeva krusta karu bullu pret vendiem. 1171. gadā Romas pāvests Aleksandrs III vēstulē Upsālas arhibīskapam mudināja sākt kristietības izplatīšanu Somijā. 1193. gadā Romas pāvests Celestīns III ļāva vervēt krustnešus ticīgo aizsardzībai Līvzemē.

Trešā krusta kara laikā Akonas (Akras) cietokšņa aplenkuma laikā (1189—1191) ar Lībekas un Brēmenes tirgotāju un vācu mūku palīdzību 1198. gada 5. martā izveidoja Vācu ordeni, kas 13. un 14. gadsimtā aktīvi iesaistījās Baltijas zemju kristianizācijā un cīņās ar apkārtējām valstīm.

Ziemeļu krusta kari beidzās tikai pēc Lietuvas dižkunigaitijas kristīšanas 1387. gadā.

Skatīt arī

• Livonijas krusta kari
• Katari

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Krusta kari.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)
• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
• Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• Krusta kari
• Par Krusta kariem internetā Arhivēts 2011. gada 10. janvārī, Wayback Machine vietnē.
• Katoļu enciklopēdijas ieraksts (angliski)