Vikipēdija

Zemgaļi

etniskā grupa Latvijā
Šis raksts ir par tautu. Par citām jēdziena Zemgaļi nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Zemgaļi (lietuviešu: žemgaliai vai žiemgaliai; latīņu: Semigalli) bija viena no tagadējo Latvijas dienviddaļu un Lietuvas ziemeļdaļu apdzīvojušām baltu tautām, kas vēlāk ieplūda latviešu un lietuviešu tautās. Apdzīvoja pamatā Lielupes, Mēmeles un Mūsas baseinu, bet to apdzīvotības robežas sniedzās līdz Nevēžas un Ventas augštecei un pirms līvu migrācijas — līdz Gaujas lejtecei.

Baltu cilšu aptuvenā apdzīvotā teritorija ap 12.—13. gadsimta miju

Militārpolitiskā organizācija

labot šo sadaļu

Zemgaļi bija arī viena no militāri visattīstītākajām senlatviešu tautām, etnogrāfiski un valodiski radniecīgi žemaišiem. Zemgaļu dzimtas bija apvienotas karadraudzēs, kurām bija savi pilsnovadi. Kara gadījumos zemgaļu karadraudzes apvienojās vienotā karaspēkā, ko vadīja karavadonis — valdnieks (latīņu tekstos: dux vai rex) jeb ķēniņš, kas atbilda lietuviešu un žemaišu kunigaitim vai kriviču kņazam. Pirmais hronikās minētais zemgaļu pilsnovadu karavadonis, kurš pārstāvēja visu Zemgali un vadīja apvienoto novadu karadraudžu karaspēku, bija ķēniņš Viestards, kurš dzīvoja laikā no 12. gadsimta beigām līdz aptuveni 1230. gadam. Pēc viņa kā zemgaļu karavadoņi un valdnieki pieminēti Šabis (1259), Nameisis (1272—1281) un kāds vadonis, kas krita Garozas kaujā (1287).

Vēsture

labot šo sadaļu
Latvijas vēsture
 
Senākās kultūras
Akmens laikmets, Senie balti, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets
Senlatvijas valstis un zemes
Kursa, Zemgale, Jersika, Koknese
Līvu zemes, Idumeja, Tālava, Atzele
Lotigola, Sēlija
Kristietības ienākšana
Senlatvijas tautu kristianizēšana
Livonijas krusta kari, Zobenbrāļu ordenis
Livonija
Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis, Livonijas Konfederācija
Kurzemes bīskapija, Sēlijas bīskapija, Zemgales bīskapija
Jaunie laiki
Livonijas karš, Livonijas un Lietuvas reālūnija, Pārdaugavas Livonijas hercogiste
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Kurzemes hercogistes kolonijas
Rīgas brīvpilsēta, Piltenes apgabals, Inflantijas vaivadija
Poļu-zviedru karš, Zviedru Livonija, Lielais Ziemeļu karš
Rīgas guberņa, Rīgas vietniecība, Polockas vietniecība
Kurzemes guberņa, Livonijas guberņa, Vitebskas guberņa
Jaunākie laiki
Brāļu draudze, Pirmā atmoda, Jaunlatviešu kustība
Jaunā strāva, 1905. gada revolūcija
Pirmais pasaules karš, Bēgļi, Latviešu strēlnieki, Oberosts, 1917. gada revolūcija
Latvijas valsts izveide un okupācija
Latviešu pagaidu nacionālā padome, Pirmais Latgales latviešu kongress, Apvienotā Baltijas hercogiste
Latvijas brīvības cīņas, Padomju Latvija
Satversmes sapulce, Parlamentārās republikas laiks, Ulmaņa diktatūra
Vācbaltiešu izceļošana, Savstarpējās palīdzības pakts ar PSRS, PSRS okupācija, Vācu okupācija, Latvijas ģenerālapgabals, Latvijas PSR
Mūsdienu Latvija
Dziesmotā revolūcija, Latvijas Tautas fronte, Neatkarības atjaunošanas deklarācija, Barikāžu laiks
Iestāšanās Eiropas Savienībā, 2008. gada finanšu krīze
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē
Latvijas portāls
Pamatraksts: Zemgale (valsts)

Zināms, ka jau Vikingu laikos zemgaļi atvairīja atkārtotus vikingu uzbrukumus, kas bija kļuvuši par Līvzemes meslu kungiem. Zemgales vārds ir atrodams rūnu rakstos uz Mervalas rūnu akmens Zviedrijā. 10.-13. gadsimtā zemgaļi cīnījās ar varjagu un to pēcteču Polockas Rurikoviču dinastijas kņazu sabiedrotajiem līviem, kas ar savu svešzemju sabiedroto palīdzību atvairīja zemgaļus no Daugavas un Gaujas lejteces zemēm. 1106. gadā zemgaļi (зимегола) sakāva iebrukušo Polockas kņaza Vseslava Bračislaviča dēlu (Vseslaviču) karaspēku, radot tam 9000 vīru lielus zaudējumus.[1] 1202./1203. gadā pēc neveiksmīga uzbrukuma Salaspilij zemgaļu karalis Viestards noslēdza militāru savienību ar Līvzemes bīskapu Albertu, lai iegūtu sabiedrotos cīņās pret lietuviešiem, kuri ik gadu vidēji 2 reizes gadā iebruka sirojumos zemgaļu un letgaļu zemēs. Zemgaļi piedalījās krusta karos un kopā ar kristījušos līvu valdnieku Kaupo 1207. gadā piedalījās Turaidas pils ieņemšanā.

Pēc kāda laika šī savienība gan izjuka, jo katoļu misionāri panāca, ka Upmales pilsnovada labieši pieņēma kristietību un atteicās pakļauties Viestarda virsvaldībai. Turklāt ar baznīcas sodiem un draudiem bīskaps Alberts panāca, ka Rietumeiropas tirgotājiem tika aizliegts iebraukt Zemgales ostā un visi tirdzniecības ienākumi tika Rīgai. 1219. gadā Viestarda karaspēks iekaroja Upmales centru — Mežotni, ko gan uz ilgu laiku savā varā noturēt nespēja. 1225. gadā Rīgā ieradās pāvesta legāts Vilhelms no Modenas, kurš uzaicināja Viestardu uz sarunām, mēģinot viņu pierunāt pāriet katoļu ticībā. Viestards atteicās, taču atļāva Zemgalē brīvi darboties kristiešu misionāriem. 1228. gadā zemgaļi Viestarda vadībā kopā ar kuršiem devās karagājienā uz Rīgu. Rīgu tiem ieņemt neizdevās, taču tie nopostīja Daugavgrīvas klosteri. Atriebjoties ordeņa karaspēks iebruka Zemgalē, bet karaļa Viestarda karaspēks savukārt izpostīja Aizkraukli. Pēc Viestarda nāves 1236. gadā liels Zobenbrāļu ordeņa, kristīto līvu, letgaļu un Pleskavas kņaza karaspēks iebruka Zemgales dienviddaļā un Žemaitijā. Atceļā tiem uzbruka un Saules kaujā sakāva zemgaļu un žemaišu karaspēks. Krita ordeņa mestrs Folkvins un gadrīz visi ordeņa brāļi, kā rezultātā nākamajā gadā Zobenbrāļu ordenis pašlikvidējās un tā vietā tika izveidota Vācu ordeņa filiāle — Livonijas ordenis. 1251. gadā Lietuvas dižkungs Mindaugs uzsāka sarunas ar Livonijas ordeņa mestru Andreasu no Štīrijas par pāriešanu kristīgajā ticībā, piekrītot tam, ka Zemgale un Žemaitija nonāktu Livonijas ordeņa pakļautībā. Turpmākos gadus notika regulāri un mērķtiecīgi krustnešu uzbrukumi vēl brīvajai Zemgalei līdz 1254. gadā Zemgales pilsnovadus uz laiku izdevās pakļaut. Tomēr pēc krustnešu un viņu sabiedroto karaspēka sakāves Durbes kaujā 1260. gadā zemgaļi vairs neatzina Rīgas arhibīskapa un Livonijas ordeņa virsvaru, tā vietā noslēdzot savienību ar lietuviešiem. 1269. gadā Lietuvā sāka valdīt dižkungs Traidenis (1269—1282), 1270. gadā zemgaļi Lietuvas dižkunga Traideņa vadībā piedalījās lietuviešu karaspēka iebrukumā Livonijā un Sāmsalā, kur kaujā pie Karuses uz ledus sakāva apvienoto krustnešu karaspēku, kaujā krita Livonijas ordeņa mestrs Oto fon Luterbergs. 1279. gadā sākās zemgaļu sacelšanos pret Livonijas ordeni, kuru vadīja ķēniņš Nameisis. Zināms, ka pēc Tērvetes zaudēšanas 1281. gadā Nameisis devās uz Prūsiju, kur kopā ar žemaišiem un prūšiem cīnījās pret Vācu ordeņa spēkiem. 1287. gada pavasarī notika zemgaļu uzbrukums Rīgai un Garozas kauja, kurā Livonijas ordenis cieta smagu sakāvi. Zemgale bija pēdējais Latvijas novads, kurš tika pakļauts tikai 1290. gadā. Daļa zemgaļu (hronika min ap 100 000 cilvēku, taču šis skaitlis, iespējams, ir pārspīlēts) nepakļāvās vāciešiem un, nodedzinājuši savu pēdējo pili Sidrabeni (pie Jonišķiem) un pārcēlās uz tagadējās Lietuvas teritoriju, kur vēlāk ieplūda žemaišu etnosā. Zemgaļu karotāji piedalījās daudzos karagājienos Krievzemē lietuviešu karaspēka sastāvā.

1321. gadā notika pēdējā bruņotā zemgaļu sacelšanās, ko atbalstīja žemaiši un zemgaļi no Livonijas ordenim nepakļautās Zemgales daļas. 1321. gadā Mežotnē, 1335. gadā Dobelē un 1339. gadā Tērvetē tika uzceltas jaunas Livonijas ordeņa pilis Zemgales militārai pārvaldei un Lietuvas dižkunigaišu uzbrukumu atvairīšanai. Par Lietuvas valdnieku pretenzijām uz Zemgali vēl 14. gadsimtā liecina dižkunga Ģedimina 1323. gada maijā Hanzas savienībai adresētajā vēstulē par viņa gatavību kristīties lietotais tituls "Gedeminne Dei gratia [..] princeps et dux Semigallie" (Ģedimins, no Dieva žēlastības [..] Zemgales princis (jeb kņazs) un hercogs). 1345. gada ziemā Lietuvas dižkungs Aļģirds (1345—77) ar zemgaļu palīdzību ieņēma Tērvetes pili un aizdedzināja Jelgavas pili, bet 1346. gadā nopostīja Mežotnes pili. Kad 1358. gadā Svētās Romas impērijas ķeizars Kārlis IV ar sūtņu palīdzību veda sarunas par Lietuvas pāriešanu katoļticībā, dižkunigaitis Aļģirds pieprasīja viņam atdot visas Kurzemes un Zemgales zemes līdz Daugavai ziemeļos. 1426. gadā zemgaļu apdzīvotā teritorija tika galīgi sadalīta, nosakot vēl šobrīd esošo robežu starp Livonijas ordeni un Lietuvas valsti.Tātad, apmēram, puse zemgaļu zemju iekļāvās Lietuvas sastāvā. 1561. gadā Polijas karalis un Lietuvas dižkunigaitis Sigismunds II Augusts parakstīja Viļņas ūniju, saskaņā ar kuru visa Livonijas Konfederācija nonāca Sigismunda II Augusta pakļautībā, bet Livonijas ordeņa pēdējais mestrs Gothards Ketlers saņēma kā lēņa tiesu daļu no tās — Kurzemi un Zemgali, kuru pārvaldīja kā Lietuvas dižkunigaiša vasalis. Tādējādi Zemgales valdnieku likumiskā pārmantojamība ir izsekojama no ķēniņa Viestura līdz Kurzemes un Zemgales hercogiem.

 
Vidus dialekta zemgaliskās izloksnes parāda asimilētās zemgaļu valodas aptuveno izplatību Latvijas teritorijā.

Zemgaļu apdzīvotās vietas līdz 14. gadsimtam

labot šo sadaļu

Pēc arheoloģisko izrakumu datiem šobrīd ir identificētas šādas seno zemgaļu apmetnes, pilskalni un kapsētas:

Latvija

Lietuva

  • Akmenes rajons: Balsi (Balsiai), Papilės pilskalns, Šapnaģi (Šapnagiai).
  • Jonišķu rajons: Budraiči (Budraičiai), Daugalaiči (Daugalaičiai), Daunorava, Dvarelišķi (Dvareliškiai), Ivošķi (Ivoškiai), Jauneiķi (Jauneikiai), Jonišķi (Joniškis), Kalnelis (Sidabrė), Liepori (Lieporiai), Martinišķi (Martyniškiai), Rudišķi (Rudiškiai), Rukuiži (Rukuižiai), Slepsņi (Slėpsniai), Spiraķi (Spirakiai), Stunģi (Stungiai), Žagare (Raktes pilskalns un senpilsēta).
  • Mažeiķu rajons: Mažeiķi (Mažeikiai), Pavirvīte-Gudi (Pavirvytė-Gudai), Viekšņi (Viekšniai).
  • Pakrojas rajons: Aukštadvari (Aukštadvaris), Darguži (Dargužiai), Degesi (Degėsiai), Dirži (Diržiai), Dovainišķi (Dovainiškis), Karašili (Karašilis), Karpišķi (Karpiškės), Kauksnuji (Kauksnujai), Lauksodi (Lauksodis), Liesi (Liesai), Linkaviči (Linkavičiai), Linksmuči (Linksmučiai), Linkuva, Palieči (Paliečiai), Pamūše (Pamūšis), Pašvitine (Pašvitinys), Pelenišķi (Peleniškiai), Petroņi (Petroniai), Plaučišķi (Plaučiškai), Sakališķi (Sakališkiai), Stačiūni (Stačiūnai), Šukjoņi (Šukioniai), Vebari (Vebariai), Žeimele (Žeimelis).
  • Pasvales rajons: Ažolpamūše (Ąžuolpamūšė), Berklaiņi (Berklainiai), Daujena (Daujėnai), Kiburti (Kyburtai), Meldiņi (Meldiniai), Nori (Noriai), Pamišķi (Pamiškiai), Pamūše (Pamūšė), Skrebotišķi (Skrebotiškis), Smilgeļi (Smilgeliai), Šakarņi (Šakarniai), Vaidžūni (Vaidžiūnai).
  • Šauļu rajons: Daugelaiči (Daugelaičiai), Gibaiči (Gibaičiai), Jakštaiči (Jakštaičiai), Jurgaiču pilskalns un svētnīca (Krusta kalns pie Šauļiem), Kaupri (Kaupriai), Kibartišķe (Kybartiškė), Linkaiči (Linkaičiai), Linksmēni (Linksmėnai), Norušaiči (Norušaičiai), Norvaiši (Norvaišiai), Rači (Račiai), Ringuvēni (Ringuvėnai), Valdomi (Valdomai), Visderģi (Visdergiai).

Zemgaļi popkultūrā

labot šo sadaļu

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ В том же 6614 (1106) лете победиша зимегола Всеславич. Всю братию и дружины убиша 9 тысящь. — Skat. БЕЛАРУСКАЯ ЛІТАРАТУРА X — XV стст. / Укладанне, прадмова, каментарыі, пераклад на беларускую мову і адаптацыя І.В.Саверчанкі. — Мінск: Беларус. навука, 2010. — 410 с. (citāts no 46 lpp.)[novecojusi saite] (baltkrieviski)

Literatūra

labot šo sadaļu
  • Ritvars Ritums „Pētījumi zemgaļu senatnē”. — Latvijas Vēstures muzejs, Rīga 2004. (rakstu krājums) ISBN 9984747042
  • Biruta Senkeviča „Senie Jāni Zemgalē”. — Rīga 1940. (Latviešu Folkloras Krātuves materiāli)
  • Laura Rezakova „Zemgale : novadu teikas”. — Jāņa Rozes apgāds, Rīga 2007. ISBN 9984232581

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Zemgaļi&oldid=4172030"