Alfrēds Kalniņš (komponists)
- Šis raksts ir par komponistu. Par citu personu ar šādu uzvārdu skatīt rakstu Kalniņš.
Alfrēds Kalniņš (1879—1951) bija latviešu komponists, ērģelnieks un diriģents, pirmās latviešu operas Baņuta autors. Radījis daudz skaņdarbu balsij un klavierēm, kordziesmas un tautasdziesmu apdares.
| ||||||||||||
| ||||||||||||
Mūzikas portāls / Mūzikas vikiprojekts  |
||||||||||||
Biogrāfija labot šo sadaļu
Alfrēds Kalniņš dzimis 1879. gada 23. augustā Cēsīs. Viņa tēvs Jānis Kalniņš bija laukstrādnieks, māte — Rozālija Ūferse bija muižkunga meita, bet, palikusi gandrīz bez izglītības, strādāja fizisku darbu mājā un virtuvē. No 1886. līdz 1894. gadam A. Kalniņš mācījās klavieru un vijoles spēli Cēsu proģimnāzijā, Bērzaines ģimnāzijā un Millera reālskolā. Visnopietnākās mācības bija pie R. Štarkes, ģimnāzijas mūzikas skolotāja, diriģenta un ērģeļnieka, arī komponista. Jau desmit gadu vecumā A.Kalniņš sāka vingrināties ērģeļu spēlē Cēsu Jāņa baznīcā. No 1897. līdz 1901. gadam A. Kalniņš mācījās Pēterburgas konservatorijā, kur apguva ērģeļu spēli un kompozīciju teoriju. 1903. gadā Kalniņš pārcēlās uz Pērnavu, kur strādāja Sv. Nikolaja baznīcā par ērģelnieku, kora diriģentu un skolotāju Pērnavas zēnu ģimnāzijā. Kad Alfrēds Kalniņš atgriezās Latvijā, viņš sāka strādāt par ērģelnieku Sv. Annas baznīcā Liepājā, kā arī vadīja Liepājas Dziedāšanas un mūzikas biedrības kori.
Pirmā pasaules kara gadus Alfrēds Kalniņš pavadīja Tērbatā, kur strādāja par ērģelnieku, diriģentu un privātskolotāju. 1918. gadā viņš atgriezās Liepājā, kur 6. aprīļa vakarā par godu angļu un amerikāņu misijām Svētās Annas baznīcā sarīkoja ērģeļmūzikas koncertu, kurā skanēja arī abu lielvalstu himnas, klāt bija Ministru prezidents Kārlis Ulmanis un visi pilsētā esošie Latvijas pagaidu valdības ministri.[1]
1920. gadā viņš pārcēlās uz Rīgu, kur bija Izglītības ministrijas Mūzikas nodaļas vadītājs un mūzikas padomes priekšsēdētājs, strādāja par ērģelnieku Sv. Jēkaba baznīcā, rakstīja kritikas, bija Latvijas Universitātes studentu kora "Dziesmuvara" diriģents un darbojās Latvijas Nacionālajā operā, kur vadīja savu operu "Baņuta" un "Salinieki" pirmiestudējumus (1920, 1926). 1926. gadā Alfrēds Kalniņš bija VI Vispārējo dziesmu svētku virsdiriģents. Gadu vēlāk Kalniņš izceļoja uz ASV un strādāja par ērģelnieku Ņujorkā, sniedza privātstundas, uzstājās koncertos, kā arī komponēja. 1933. gadā komponists atgriezās dzimtenē un strādāja par Rīgas Doma baznīcas ērģelnieku.
No 1944. līdz 1948. gadam viņš bija Latvijas Konservatorijas rektors. Miris 1951. gada 23. decembrī, apglabāts Rīgas 1. Meža kapos.
Muzikālās daiļrades raksturojums labot šo sadaļu
Alfrēda Kalniņa mantojums pieder pie visvērtīgākajiem latviešu mākslas dārgumiem, un tāpēc viņš ir iekļauts Latvijas kultūras kanonā. Ar saviem skaņdarbiem komponists ierakstījis pilnīgi savdabīgu, vienreizēju lappusi latviešu mūzikā, radot specifisku stilu, kura ietekme manāma vēl mūsu dienās vairāku komponistu daiļradē.[2]
Mūzikas valoda labot šo sadaļu
A. Kalniņa stila pamatus veido viņam piemītošā individualitāte visos mūzikas valodas elementos, kas apvienojas ar spilgti nacionālu mūzikas skanējumu. Kalniņš bija viens no aktīvākajiem nacionālās mūzikas skolas veidotājiem. Viņš gāja kopsolī ar tiem progresīvajiem latviešu rakstniekiem, dzejniekiem, gleznotājiem, komponistiem, kuri saistīja savu daiļradi ar tautas dzīvi un kuru māksla sakņojās tautas daiļrades avotos. Dzimtenes tēma, savas tautas likteņi un pārdzīvojumi bija A. Kalniņa skaņdarbu galvenais saturs, kas prasīja sev atbilstošu formu un mūzikas izteiksmes līdzekļu izvēli. Tā radās viņam raksturīgie mūzikas tēli, cieši saauguši ar latviešu tautas dziesmu īpatnībām, tajā pašā laikā — spilgti individuāli.
Viens no sevišķi izteikti individuāliem mūzikas valodas elementiem ir tieši A. Kalniņa harmonija, kurā var manīt gan viņa ciešo saisti ar latviešu tautas mūziku, gan laikmeta iezīmes. Komponistu nesaistīja modernistiskās strāvas eksperimenti — atonālisms vai politonālisms, aizraušanās ar ritmu, tembru un tamlīdzīgiem efektiem. Toties viņš bieži izmantoja tos paņēmienus, kas izveidojās tonālās harmonijas sfērās 19. un 20. gadsimta mijā: mažora-minora sistēmu, alterācijas, disonanses brīvu traktējumu un no tā izrietošas eliptiskās secības, tonikas akordus ar iekļautām disonējošām skaņām, ārtonālas epizodes, noslēguma kadences uz disonējošām saskaņām u. tml. Visdažādākās harmonijas iespējas komponists izmanto kā vienu no spēcīgākajiem tēla radīšanas līdzekļiem, daudz retāk kā koloristisku efektu.[2]
Pazīstamākie darbi labot šo sadaļu
- Operas: Indulis un Ārija (1914), Baņuta (1920, 1937), Salinieki (1926, 1933),
- Balets: Staburags (1943, 1957),
- Kantātes: Mūzikai, Jūra, Pastardiena u. c.
- Kora dziesmas; Imanta (1903), Latvju himna (1926), Brīvība (1926), Dziedot dzimu, Rāmavas ozols (1926), Karogs (1926) u. c.
- Solodziesmas: Brīnos es (1901), Daugaviņa.
Skatīt arī labot šo sadaļu
Literatūra labot šo sadaļu
- Arnolds Klotiņš. Alfrēds Kalniņš: komponista dzīve un darbs. — Zinātne, Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Andreja Upīša Valodas un literatūras institūts, Rīga 1979.
- Straumes Jānis. Alfrēds Kalniņš. „Muzikas Nedēļa“ № 7–21/22 (1925).
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ Vorvika Grīna vadītās Amerikas Savienoto Valstu misijas darbība Latvijā 1919. gada aprīlī – maijā: Liepājas posms Arhivēts 2019. gada 27. oktobrī, Wayback Machine vietnē. Ēriks Jēkabsons. LVIŽ. 2012. Nr. 2, 36.–61.
- ↑ 2,0 2,1 L. Krasinska, A. Dorkevics (red.), L. Kārkliņš (red.). Latviešu mūzika: Raksti par mūziku V. Rīga : Liesma, 1966. 197–198. lpp.