Mindaugs, agrākajos tekstos Mintauts (lietuviešu: Mindaugas, senkrievu: Мидогъ, latīņu: Myndowe, Mendoch, Mendog, Mendolgus, Mendolfus; dzimis ap 1200. gadu, nogalināts 1263. gada 12. septembrī) bija agrīnās Lietuvas valdnieks gan kā dižkunigaitis no 1236. gada, gan kā Lietuvas karalis no 1253. gada. Mindauga vadībā notika seno lietuviešu zemju apvienošanās, tādēļ uzskatāms par Lietuvas valsts izveidotāju.

Mindaugs
Mindaugas
Mindaugas.jpg
Lietuvas dižkunigaitis, Lietuvas karalis
Amatā
pirms 1236. gada — 1263. gads
Priekštecis Živinbuds vai
Dausprungs
Pēctecis Tranaitis

Dzimšanas dati ap 1200. gadu
Miršanas dati 1263. gads
Tēvs nav zināms (Daugerūts?)
Dzīvesbiedrs(-e) Marta
Bērni Vaišvilks,
meita, precējusies ar Švarnu
Gerstuks, Replis, Ruklis, Rupeiķis
Reliģija Baltu reliģija, katolicisms


TituliLabot

 
Vienīgais iespējamais oriģinālais Mindauga attēls uz valsts zīmoga, kas piestiprināts Sēlijas dāvinājuma rakstam (1255).

Latīniski rakstītā dokumentā viņš 1253. gadā dēvēts kā "Mindaugs, no Dieva žēlastības Lietuvas (Letovijas) karalis" (Mindowe dei gratia rex Lettowiae).[1] Vēlāk viņa tituls nedaudz mainījās: 1255. gadā — Myndowe dei gracia Primus Rex Lettowie (ar Dieva žēlastību pirmais "Letovijas" karalis), bet 1261. gada augusta dokumentā — Mindowe, Dei gratia rex Littowie (ar Dieva žēlastību "Litovijas" karalis).

Vārds un izcelsmeLabot

Pamatraksts: Mindauga dzimta

Personvārds Mindaugs varētu būt cēlies no divu vārdu salikuma. Vārda otrā daļa "daugs" neapšaubāmi latviski tulkojama kā "daudz", bet pirmā daļa nozīmējusi vai nu "miņa" (lietuviešu menąs) vai "pieminēšana" (lietuviešu minimas)[2], tātad Mindauga vārds latviski varētu būt nozīmējis "atminīgais" vai "daudz minētais" (t.i. Mindaudzis).

Mindauga izcelsme nav skaidra, bet tā noteikti ir saistīta ar kādu no Lietuvas austrumu daļas Aukštaitijas kunigaišu dzimtām. Vecākās Atskaņu hronikas autors pieminējis, ka Mindauga vārdā nenosauktais tēvs ir bijis "dižs ķēniņš" (ein kunic grôß). Baltkrievu vēsturnieks Vjačaslavs Nasēvičs izteicis hipotēzi, ka Mindauga tēvs ir bijis Nalsenes zemes kunigaitis Daugerūts[3], kas no 1209. līdz 1213. gadam vadīja leišu karagājienus pret Livonijas bīskapu Albertu. Tādā gadījumā Mindaugs ir bijis Jersikas ķēniņa Visvalža sievasbrālis un viņa plašo zemju potenciālais mantinieks.

Viens no leišu kunigaišiemLabot

Mindaugs ir pieminēts Galīcijas-Volīnijas hronikā kā viens no pieciem leišu "vecākajiem kņaziem", kas 1219. gadā noslēdz miera līgumu ar Galīcijas-Volīnijas kņazisti. Tas norāda uz to, ka leišu zemēs pastāv kunigaišu federācija, kurā vēl nav izvirzījies viens valdnieks, taču vara centrējas vienas radinieku dzimtas rokās. Kā pārējie "vecākie kņazi" hronikā pieminēti Živinbuds (jeb Živibunds), Dausprungs, Daujots un Viligailis. Domājams, ka viņi bijuši radinieki, jo Dausprungs bija Mindauga vecākais brālis, bet Daujots un Vilikaila bija Daugerūta mantinieka Stekša dēli.[4].

Kļūšana par dižkunigaitiLabot

 
Mindauga valsts kodols, tumši zaļā.

Paralēli aukštaišiem, spēcīgs leišu militārais centrs veidojās Žemaitijā, kuras kunigaitis Vikints 1236. gadā uzvar Saules kaujā. 1236. gadā Mindaugs kļūst par dižkunigaiti un 1238. gadā Mindaugs pirmo reizi rakstiskos avotos minēts kā Lietuvas valdnieks. 1244. gadā Mindaugs ar lielu karaspēku iebrūk dziļi Kursā, bet cieš sakāvi Embūtes kaujā pret Livonijas ordeni.

Cīņa par varuLabot

1247. gada ziemā Mindaugs nosūtīja savus brāļadēlus kunigaišus Tautvilu un Ģedivīdu un viņu mātes brāli Vikintu karagājienā pret krievu kņaziem. Radinieku promtbūtni viņš izmantoja, lai sagrābtu viņu zemes un nostiprinātu savu varu. 1248. gada 15. janvārī kaujā pie Protvas upes leišu karaspēks uzvarēja Zelta Ordas vietvalža, Maskavas un Suzdaļas lielkņaza Mihaila Jaroslaviča vadīto karaspēku; kaujā krita arī pats kņazs Mihails. Nākamajam Vladimiras-Suzdaļas lielkņazam Svjatoslavam Vsevolodovičam izdevās piespiest lietuviešus atkāpties pēc uzvaras kaujā pie Zubcovas. Kad sakautie kunigaiši atgriezās Lietuvā, Mindaugs pret tiem nosūtīja savu karaspēku. 1249. gadā Tautvils, Ģedivīds un Vikints bēga uz Galīcijas-Volīnijas kņazisti, kuras valdnieks tajā laikā bija Ģedivīda un Vikinta sievastēvs kņazs Daņils. Lai gūtu atbalstu cīņai pret Mindaugu, Vikints devās pie jātvingiem, uz Žemaitiju un Rīgu, bet Tautvils devās uz Rīgu. Lai iegūtu poļu kņazu atbalstu, tika runāts par nepieciešamību sākt krusta karu pret savstarpējos ķīviņos ieslīgušajiem Lietuvas pagāniem. Lai iegūtu Rīgas bīskapa un ordeņa atbalstu, Tautvils Rīgā pieņem kristietību.[5]

Kristīšanās un kļūšana par Lietuvas karaliLabot

 
Romas pāvesta Inocenta IV bulla par to, ka Lietuva atrodas katoļu baznīcas aizgādnībā un nepieciešams organizēt Mindauga kronēšanu par karali.
 
Rīgas bīskaps Alberts II un Kulmas bīskaps Indriķis krista Mindaugu un Martu (nezināms autors, 17. gs.).

1250. gadā Livonijas ordeņa karaspēks vairākas reizes iebruka Mindauga pārvaldītajās teritorijas. Livonijas ordeni atbalstīja arī Tautvils ar savu karaspēku, ko sagādāja kņazs Daņils. Šo notikumu rezultātā Mindaugs nolēma uzlabot attiecības ar ordeni un pieņemt kristietību, tādējādi atņemot Livonijas ordenim formālo iemeslu iebrukumiem Lietuvā. Viņš nosūtīja savu sūtni pie Livonijas ordeņa mestra Štīrijas Andrasa un uzaicināja to viesos. 1251. gada pavasarī Ordeņa mestrs pēc dzīrēm piedāvāja Mindaugam pieņemt kristietību, pretī apsolot karaļa kroni. Mindaugs ar mestru Andreasu noslēdza vienošanos, kurā apsolīja Ordenim nodot daudz zemju. Tajā pašā gadā Livonijas ordenis no Rīgas padzina Tautvilu, kura mēģinājums 1252. gadā ar volīniešu un jātvingu karaspēka palīdzību ieņemt Mindauga pili Vorutā izgāžas, un Tautvils bēg uz Volīniju. Mindaugs atriebjoties dodas karagājienā uz Žemaitiju.

1251. gada 17. jūlijā Milānā pāvests Inocents IV pasludināja, ka Lietuva atrodas Sv. Pētera aizgādnībā, un deleģēja Livonijas mestram kronēt Mindaugu par Lietuvas karali. Rīgā tika izgatavoti divi zelta kroņi ķēniņam un viņa sievai Martai. Kulmas bīskaps no Prūsijas tika aicināts piedalīties kronēšanas ceremonijā. Pēc Mindauga kristīšanās no viņa pretinieku savienības izstājas arī poļu kņazi. Mindauga kronēšana notika 1253. gadā. Rīgas un vācu tirgoņiem Mindaugs piešķīra pilnīgas tirgošanās brīvības privilēģiju. 1255. gada oktobrī, dāvinot Sēlijas zemes Livonijas ordenim, Mindaugs īpaši piemin un pateicas ordenim par palīdzību pāvesta pārliecināšanā par nepieciešamību viņu kronēt par karali. Sēlijas dāvinājums ir kā pateicība un nodrošināšanās uz ordeņa turpmāko militāro palīdzību.

1253. gadā Inocents IV izsludināja jaunu krusta karu pret mongoļu valdnieku Batuhanu, aicinot tajā piedalīties kristītos Livonijas, Bohēmijas, Morāvijas, Serbijas, Pomerānijas un Lietuvas valdniekus.

1253. gada 6. jūlijā notika Mindauga kronēšana (iespējams, tas notika pilskalnā pie Latavas upes). Mindaugs saņēma no Livonijas mestra Lietuvu kā feodālo lēni, bet viņam bija jāatdod Livonijas ordenim lielu daļu Žemaitijas, Sēlijas un jātvingu teritorijas. 1253. gada jūlijā, lai iegūtu ordeņa palīdzību cīņā pret žemaišu kunigaiti Vikintu, Mindaugs ordenim piešķir jaunas zemes — pusi Raseiņu, Laukavas (lietuviski Laukuva), Betigolas (lietuviski Betygala), Eragolas (lietuviski Ariogala) un jātvingu apdzīvotās Dainavas, kā arī visu Kuleni (lietuviski Kolainiai), Kārsavu (lietuviski Karšuva), Kroši (lietuviski Kražiai), Nederavu, Vizaini un Vangu (lietuviski Ivangėnai) abos Nemunas lejteces krastos. 1253. gada 21. augustā pāvests Inocents IV apstiprināja Vācu ordenim zemes Lietuvā, ko, sakarā ar savu kronēšanu, viņam dāvinājis karalis Mindaugs: visu Kārsavu un Vangu, kā arī pusi Dainavas un Raseiņus. Pāvests Inocents IV uzdeva Livonijas un Prūsijas arhibīskapam Albertam II iesvētīt un nozvērināt Vācu ordeņa brāli Kristiānu par Lietavas bīskapu, saskaņā ar karaļa Mindauga vēlēšanos. 1254. gada 12.martā ar savu dēlu piekrišanu Mindaugs piešķīra bīskapam Kristiānam kā baznīcas devu pusi Raseiņu, Betigolas un Laukavas zemju.

1254. gadā Mindaugs noslēdza mieru ar Galīcijas-Volīnijas kņazisti un Tautvilu. 1258. gadā Lietuvas un Polockas karaspēks uzbruka Smoļenskai un Toržokai. Tā paša gada ziemā Zelta Ordas karaspēks sakāva lietuviešus un izpostīja Lietuvas zemi.[6]

Atsacīšanās no savienības ar Livonijas ordeni un nāveLabot

Mindaugam kristietības pieņemšana bija tikai viens no līdzekļiem savas varas nostiprināšanai, no kuras viņš atteicās, tiklīdz tā kļuva nevajadzīga. Daudz nopietnāk kristietību uztvēra viņa dēls un mantinieks Vaišvilks. Mindauga pirmās sievas bērni nebija kristieši, kurpretim karaliene Marta un viņas bērni bija katoļi. Mindauga vecākais dēls Vaišvilks, kura valdīšanā bija nodota Melnā Krievija, pieņēma šeit valdošo pareizticību. Vaišvilka pakļautībā ir Sloņima un Volkoviska. Vaišvilks noslēdz mieru ar kņazu Daņilu, atsakās no vairākām pilsētām un izdod savu māsu par sievu Daņila dēlam Švarnam. Ar 1254. gada miera līgumu Vaišvilks Novogrudoku, Sloņimu un Volkovisku nodod kņaza Daņila dēliem Romanam un Gļebam, kas kļūst par Mindauga vasaļiem. Pats Vaišvilks atsakās no laicīgās varas un iestājas pareizticīgo klosterī. Iespējams, šī uzvedība demonstrē viņa konfliktu ar tēvu. Vaišvilks atdod kņazam Daņilam vairākas Mindaugam svarīgas pilsētas, un pieņem kristību nevis kā katolis, bet pareizticīgais.[5]

1260. gadā Vaišvilks un Tautvils sagūsta un nogalina Romanu. Atriebjoties par to, kņazs Daņils iebrūk Paņemunē. 1260. gada 13. jūlijā žemaišu karaspēks smagi sakāva Livonijas ordeņa karaspēku Durbes kaujā, kas bija lielākā ordeņa sagrāve 13. gadsimtā. Pēc šīs kaujas daudzās baltu apdzīvotajās teritorijās sākās plaši nemieri pret krustnešu varu. 1261. gadā Mindaugs pārņēma Žemaitiju savā pakļautībā, atteicās no kristietības un savienības ar Livonijas ordeni.

Pēc sievas Martas nāves, Mindaugs pie sevis uzaicina viņas māsu, kunigaiša Daumanta māsu, un piespiež viņu kļūt par savu sievu. Apkaunotais Daumants pievienojas karavadoņa Tranaiša sazvērestībai, un 1263. gada 12. septembrī Mindaugs tiek nogalināts kopā ar diviem mazgadīgiem dēliem.

Luterāņu mācītāja J. F. Rīvija (Rivius) hronikā esot minēts, ka 1618. gadā, novācot kāda torņa drupas, Aglonā atrasta marmora plāksne, uz kuras bijis uzraksts latīņu valodā: "Šeit atdusas Mindaugs, kunigaitis, lietuvietis..."[7] Mūsdienās tiek uzskatīts, ka Rīvija hronika ir 19. gadsimtā tapis viltojums[8], tādēļ Aglona, kā Mindauga noslepkavošanas un apbedīšanas vieta, uztverama kā nepārbaudāma leģenda.

DokumentiLabot

Romas pāvesta Innocentija IV rīkojums par Lietuvas bīskapa iesvēti 1253. gada 24. jūnijā:

"Tā kā jaunkristītais Lietavas karalis [Mindaugs] izteicis vēlēšanos, lai viņa valstī tiktu nodibināts neatkarīgs bīskapa sēdeklis, kā arī apņēmies uzcelt katedrāli un to apgādāt, pāvests Innocentijs IV uzdod Livonijas un Prūsijas archibīskapam [Albertam II] minētā karaļa izraudzītu kandidātu, kam būtu pietiekoši piedzīvojumi garīgās un laicīgās lietās, iesvētīt par Lietavas bīskapu, asistējot diviem vai trim kaimiņu bīskapiem, un pēc tam ar pievienoto formulu nozvērināt uzticībā pāvestam un Romas baznīcai."

Rusova Livonijas hronika par Mindauga kronēšanu:

"Lietavas ķēniņš Mintauts arī sūtīja pie mestŗa Andrēja sūtņus, kuŗi ziņoja, ka ķēniņš vēloties vest sarunas. Mestris, apspriedies ar saviem brāļiem un bruņniekiem, ieradās pie ķēniņa noteiktā vietā. Viņu satikšanās bija ļoti sirsnīga, un kad viņi bija izrunājušies, ķēniņš lika sagatavot lepnas dzīres un ielūdza mestri uz šīm dzīrēm. Pie galda mestris veda ar ķēniņu gaŗas sarunas un pierunāja ķēniņu, tā ka viņš apsolījās kristīties. Ķēniņš prasīja, lai mestris panāktu pie pāvesta to, ka viņu un viņa sievu tūliņ pēc kristības kronētu kā kristīgu ķēniņu un ķēniņieni. Mestris viņam to arī svinīgi apsolīja. Ķēniņš ļoti priecājās un apsolīja dāvāt ordenim vienu gabalu zemes. Ķēniņš un mestris šķirās ļoti draudzīgi. Mestris, pārnācis mājās, tūliņ paziņoja visu to pāvestam Inocentam. Pēdējais ļoti priecājās un izdeva mestŗam pilnvaru kronēt ķēniņu pēc kristīgo iekārtas.

Tajā laikā Rīgas bīskapijas priekšgalā bija Alberts II., pēc skaita piektais Rīgas biskaps, agrāk Brēmenes domkungs un Lībekas biskapijas administrators. Biskaps Alberts un mestris Štuklands lika izgatavot divus greznus kroņus un kopā ar Kulmas biskapu Indriķi un daudz citiem biskapiem, daudziem kaŗeivjiem un bruņniekiem lielā greznībā devās uz Lietavu pie ķēniņa, kuŗš viņus saņēma ar lielu godu un sarīkoja lepnas dzīres.

Ķēniņš Mintauts un ķēniņiene Marta pieņēma kristīgo ticību, un mestris un biskaps Alberts pēc kristīgas ticības iekārtas kronēja viņus. Mestris uz pāvesta vēlēšanos atdeva ķēniņam visu Lietavu par lēni. Kristījās arī ļoti daudz tautas. Kad tas bija padarīts, biskapi un mestris atgriezās mājās".

AtsaucesLabot

  1. Titles of European hereditary rulers
  2. Salys, Antanas (1953—1966). "Mindaugas". Lietuvių enciklopedija. XXVIII. Boston, Massachusetts: Lietuvių enciklopedijos leidykla. pp. 493—495.
  3. Насевіч В. Пытанняў больш, чым адказаў // Беларускі гістарычны агляд. Т. 5. Сш.1(8). Мн., 1998. С. 210—226. Рэцензія: Краўцэвіч А. Стварэнне Вялікага княства Літоўскага. Мн.: Беларуская навука, 1998. 208 с.
  4. Baranauskas, Tomas. "Brandieji viduramžiai: II dalis (1183-1283 m.)"
  5. 5,0 5,1 ТЕВТОНСКИЙ ОРДЕН И ОБРАЗОВАНИЕ ВЕЛИКОГО КНЯЖЕСТВА ЛИТОВСКОГО
  6. Тои же зимы взяша Татарове всю землю Литовьскую, а самѣхъ избиша. — fragments no Novgorodas Pirmās hronikas par 1258. gada notikumiem
  7. «Basilica Aglonensis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 21. augustā. Skatīts: 2010. gada 15. augustā.
  8. Giedre Mickunaite. Making a Great Ruler: Grand Duke Vytautas of Lithuania. Central European University Press; 2006, 337 p.[novecojusi saite]

Ārējās saitesLabot

Mindauga dzimtas valdnieks  
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Živinbuds vai
Dausprungs
Lietuvas kunigaitis
1219. gads1236. gads
Pēctecis:
nav
Priekštecis:
nav
Lietuvas dižkunigaitis
1236. gads1253. gads
Pēctecis:
Tranaitis
Priekštecis:
nav
Lietuvas karalis
1253. gads1263. gads
Pēctecis:
Mindaugs II