Latvijas ukraiņi

Latvijas ukraiņi ir otrā lielākā mazākumtautība pēc Latvijas krieviem. 2023. gada sākumā Latvijā dzīvoja 67 856 ukraiņi, tai skaitā 20 727 cilvēki bija Ukrainas bēgļi, bet pārējie bija Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji (18 632 cilvēki Latvijas nepilsoņi, 17 857 cilvēki Latvijas pilsoņi, 8882 Ukrainas pilsoņi).

Latvijas ukraiņi
Українці Латвії

Latvijas ukraiņi 2016. gada Višivankas dienā iepretim Latvijas Nacionālajai operai
Visi iedzīvotāji
67 856 (2023)
Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem
Rīga
Valodas
ukraiņu, krievu
Radnieciskas etniskas grupas
baltkrievi, poļi, krievi

Rīgā darbojas ukraiņu sabiedriskās organizācijas Dnipro, “Latvijas ukraiņu savienība” un "Latvijas ukraiņu kongress", nodibināti ukraiņu kultūras centri Ventspilī, Rēzeknē, Liepājā, Vangažos un Daugavpilī.

Ukraiņu skaits Latvijā dažādos laikos ļoti krasi mainījās (1935. — mazāk nekā 2 tūkstoši, 1989. — vairāk nekā 92 tūkstoši, 2011. — mazāk nekā 46 tūkstoši, 2023. gadā vairāk nekā 67 tūkstoši), dažādos periodos viņus pieskaitīja rutēņiem vai krieviem.

Vēsture

Latviešu valodā līdz Pirmajam pasaules karam Krievijas Impērijas ukraiņus parasti dēvēja par mazkrieviem, bet Austroungārijas ukraiņus Galīcijā, Bukovinā un Aizkarpatos uzskatīja par atsevišķu ukraiņu tautas daļu un dēvēja par rutēņiem jeb rusīniem. Latvijā sākotnēji vienlaikus lietoja visus trīs apzīmējumus — ukraiņi, mazkrievi un rutēņi.

19. gadsimta beigās Rīgā izveidojās ukraiņu grupa, kas apvienoja ierēdņus un Politehniskā institūta studentus un tikās, lai uzturētu savu ukraiņu valodu. 1897. gadā no ap 1000 Latvijā dzīvojošajiem ukraiņiem bija vīrieši, galvenokārt tādēļ, ka liela daļa no viņiem bija karavīri.

1906. gadā toreizējais Krievijas Domes deputāts Jānis Čakste tikās ar tās ukraiņu deputātiem, lai pārrunātu kopīgu cīņu pret lielkrievu šovinismu.

1911. gadā Rīgas Latviešu biedrības izdotajā Konversācijas vārdnīcā rakstīts, ka viņiem ir „melni mati, tumšas acis, ass deguns, sausnējas miesas — tādus visbiežāki sastopam mazkrievus”, [..] „pēc dabas aizvien priecīgi, bezrūpīgi, mīl omulību un komfortu, pret svešiem, sevišķi poļiem un lielkrieviem, stipri noslēgti, neuzticīgi. Mazkrievam ir mūžīgi dzejiska sajūsma.” Tai pašā 1911. gadā Rīgā analoģiski daudzām citām Krievijas Impērijas pilsētām nodibināja ukraiņu biedrību "Hromada". Nodibinājās ukraiņu koris, dramatiskais ansamblis un pašpalīdzības kase.

Starpkaru periodā ukraiņu skaits Latvijā pieauga lielā mērā pateicoties ukraiņu tautības laukstrādniekiem — iebraucējiem no Rietumukrainu pārvaldošās Polijas. Tomēr viņi dzīvoja izklaidus un praktiski nebija organizēti.

Ukraiņu skaits Latvijā strauji palielinājās pēc Latvijas okupācijas, kad uz Latvijas PSR strādāt un dienēt nosūtīja tūkstošiem ukraiņu, un tā uzskatāma par nesenas migrācijas ceļā izveidojušos mazākumtautību. 1943. gadā Latvijā bija sešreiz vairāk ukraiņu nekā 1935. gadā, vairums no tiem bija gūstā kritušie un no nometnēm atlaistie sarkanarmieši. Pēckara periodā ukraiņu migrāciju uz Latviju veicināja darbaroku trūkums, sliktie dzīves apstākļi Ukrainā un ukraiņiem pazīstamās darbības sfēras. Jaunie iebraucēji centās apmesties lielākajās pilsētās. 1989. gadā 48% Latvijas ukraiņu dzīvoja Rīgā, otrajā vietā bija Liepāja ar 9%. Ievērojams skaits ukraiņu bija arī padomju militāro bāzu ciematos.

1988. gadā, kad migrācija vēl netika būtiski kavēta, ukraiņu bija 12,3% no migrantu pieplūduma, taču tikai 7,4% nāca no Ukrainas. Liela daļa šādu iebraucēju jau bija pārkrievojušies, dzīvojot citos reģionos.

No 1989. gadā uzskaitītajiem ukraiņiem 19,4% bija dzimuši Latvijā, pie tam ukraiņiem šajā laikā bija straujāks dabiskais pieaugums nekā citiem lielākajiem etnosiem Latvijā. To ietekmēja arī vecuma struktūra, jo Latvijā iebrauca galvenokārt gados jauni ukraiņi. Arī izglītības ziņā ukraiņi Latvijā tolaik atpalika tikai no ebrejiem. Ievērojama viņu daļa strādāja partijas un sabiedriskajos orgānos (10,9%, pret 6,4% krievu un 3% latviešu). Tomēr viņi nebija nacionāli saliedēti, līdz 1988. gadam Latvijā nebija nevienas ukraiņu skolas vai citas ukrainiski runājošas organizācijas. Tikai ap puse no viņiem nosauca ukraiņu valodu par dzimto, un ap 85% ukraiņu, kas stājās laulībā Latvijā, bija izvēlējušies citas tautības pārstāvi. Jauktajās ģimenēs, kur māte bija ukrainiete, tikai 12,4% bērnu saglabāja ukraiņu tautību. Galvenokārt šādu ģimeņu bērni tika pārkrievoti.

1988.-1991. gadā Latvijas ukraiņu vidū notika šķelšanās. Lai gan jaunveidotās ukraiņu biedrības nostājās Tautas frontes pusē, 1990. gada vēlēšanās tikai viens no astoņiem ukraiņu deputātiem pārstāvēja LTF, bet septiņi — LKP, vēlāko "Līdztiesību".

Ukraiņu skaita izmaiņas Latvijā (1897—2011) pēc tautas skaitīšanu datiem:

Deklarētā tautība	1897	1920	1925	1930	1935	1943	1959	1970	1979	1989	2000	2011	2023
ukraiņi	987	1040	512	1629	1844	11 353	29 440	53 461	66 703	92 101	63 644	45 798	67 856

Mūsdienās

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ukraiņu skaits strauji samazinājās, bet Krievijas 2022. gada iebrukuma laikā Ukrainā atkal palielinājās bēgļu pieplūduma dēļ.

2023. gadā Latvijā ukraiņi kļuva par otro lielāko mazākumtautību pēc krieviem.

Latvijas lielākās mazākumtautības 2023. gadā pēc Latvijas iedzīvotāju reģistra datiem
Krievi (497 403)			24.1%
Ukraiņi (67 856)			3.3%
Baltkrievi (60 445)			2.9%
Poļi (39 939)			1.9%
Lietuvieši (23 658)			1.1%
Cita tautība (67 112)			3.3%
Nav izvēlēta (52 042)			2.5%