Pareizticība

Pareizticība (baznīcslāvu: Правосла́виѥ, no grieķu: ὀρθοδοξία, orthodoxía) jeb Ortodoksā baznīca, ir termins Austrumu Pareizticīgās baznīcas apzīmēšanai. Pareizticība ir kristietības Austrumu atzars, viens no trim konceptuālajiem kristietības pamatvirzieniem paralēli Romas Katoļu baznīcai un protestantismam. Tā ir autokefālu (patstāvīgu) Baznīcu grupa — "federācija",[1] — kas ir saglabājusi teoloģiski doktrinālo vienotību, taču nav vienota strukturāli, tas ir, nav vienota administratīvi autoritatīva centra. Galvenie ir Konstantinopoles, Aleksandrijas, Antiohijas un Jeruzalemes patriarhāti (sākotnēji metropolijas).[2] Konstantinopoles ekumeniskais patriarhāts ir pareizticīgo visaugstākais sēdeklis, tas ir arī visas pasaules pareizticīgo centrs. Ekumeniskais patriarhs ir "pirmais starp līdzīgajiem" (latīņu: primus inter pares) attiecībā uz citiem pareizticīgo patriarhiem. Konstantinopoles primāts iemieso sevī pareizticīgo vienību un koordinē to darbību, taču viņam nav nekādas administratīvās varas.

Pareizticības izplatība pasaulē

Par ticības avotiem atzīst Svētos rakstus (Veco un Jauno Derību) un Svēto tradīciju — septiņu ekumenisko koncilu, kā arī vietējo koncilu lēmumus, savus liturģiskos tekstus, baznīcu tēvu sacerējumus. Dieva Trīsvienības trešā persona — Svētais Gars iziet tikai no Tēva. Lielākā daļa pareizticības apakšvirzienu pieturas pie Bizantijas liturģiskās tradīcijas. Ģeogrāfiski aptver Austrumeiropu, Balkānu slāvu tautas un Vidusjūras baseina austrumdaļu. Aptuveni 300 miljoni ticīgo.[1] Eiropā (ietverot Krieviju) 2000. gadā bija reģistrēti 158,1 miljoni pareizticīgo (21,7%).[3]

IzveidošanāsLabot

Pareizticības dogmatikas un baznīcas organizācijas pamati veidojās laikā no 2. līdz 8. gadsimtam, un te nozīmīgākie bija pareizticīgās baznīcas tēvi Atanasijs, Basilijs Lielais, Jānis Zeltmute, Damaskas Jānis, Gregors no Nazianzas u.c., kā arī koncili Efesā (431) un Halkedonā (451), kas tika sasaukti, lai precizētu mācību par Kristus dievišķo un cilvēcisko dabu. Atšķirīgu traktējumu attīstību noteica arī apstāklis, ka Bizantija bija daudz vairāk pārmantojusi sengrieķu kultūras tradīcijas un kā daļa klasiskās izglītības tās bija sastopamas vēl ilgi. Tādēļ arī pareizticībā vairāk ienāca grieķu pasaules uztvere, piemēram, uzskats par Dieva klātbūtni pasaulē pareizticībā tika traktēts kā Dieva iemiesošanās Kristū un Baznīcā kā Kristus turpinājumā. Nopietnākas atšķirības liturģijā un dogmatikā sāka parādīties, politiski sabrūkot Romas impērijai un sadaloties Rietumromas un Austrumromas impērijās, zināmā mērā izolējot kristietības centrus austrumos un rietumos vienu no otra. Tās veicināja arī vairāki teoloģiski faktori, piemēram, Rietumu baznīcas tēvu jau no 589. gada Nikejas ticības apliecībā iekļautā piebilde, ka Svētais Gars iziet ne tikai no Tēva, bet arī no Dēla (filioque — “un Dēla”), kuru Konstantinopoles patriarhs nosodīja. Bez tam Konstantinopoles patriarhs kategoriski noraidīja mācību, ka Romas pāvests ir Baznīcas augstākā autoritāte (patriarhs 876. gadā to pasludināja par maldu mācību). Šīs un daudzas citas pretrunas noveda pie 1054. gada Lielās shizmas, kas sašķēla līdz tam de iure vienoto kristietību Austrumu un Rietumu Baznīcās.

Terminu „ortodoksāls” sāka lietot 5. gadsimta grieķu kristieši, lai atšķirtu kanonisko ticību no herēzēm.

Dogmatiskie un kanoniskie pamatiLabot

 
I Nīkajas (I Ekumeniskā) koncila (325. gads) tēvi ar apstiprināto Ticības simbola tekstu

DogmatikaLabot

Pareizticīgās baznīcas ticība balstās uz Svētajiem Rakstiem (Bībele) un Svētās tradīcijas, kas satur, tai skaitā, septiņu Ekumenisko koncilu statūtus. Liturģiskajā dzīvē izmantojamais pamata dokuments ir Nīkajas-Konstantinopoles ticības apliecinājums (bez filioque), kas pasludina:

  • cilvēka glābšanos caur ticību uz vienu Dievu;
  • Svētās Trīsvienības trīs Personu — Dieva Tēva, Dieva Dēla un Dieva Svētā Gara — vienlīdzību un To vienādu pielūgšanu un godināšanu, kā arī Tēva un Dēla būtības vienādību;
  • Jēzu par Kristu, Kungu un Dieva Dēlu, kas ir dzemdināts (ne radīts) pirms visiem laikiem;
  • Dieva iemiesošanos;
  • ticību uz krustā sišanos cilvēku labad, miesīgo augšāmcelšanos, debesīs uzkāpšanu un Otro atnākšanu, vispārējo mirušo augšāmcelšanos un dzīvi nākamajā mūzībā;
  • ticību uz Baznīcas vienīgumu, svētumu un katolismu;
  • ticību uz vienu kristību grēku piedošanai.

I Baznīcas koncils pasludināja, ka Dievs Dēls ir vienādas būtības ar Dievu Tēvu un Dievs Svētais Gars ir vienādas būtības ar Dievu Tēvu un Dievu Dēlu, kā arī to, ka Dievs Tēvs ir Gaisma, bet Dievs Dēls ir Gaisma no Gaismas. IV Baznīcas koncils apstiprināja dogmu, ka Jēzum Kristum ir divas dabas — dievišķā un cilvēciskā, bet VI Baznīcas koncils, ka Kristum piemīt arī divas gribas un darbības — dievišķā un cilvēciskā. VII koncils apstirpināja ikonu jeb svētbilžu godināšanu.

 
Pareizticīgie mūki un semināristi dzied dievkalpojuma korī

Kanoniskās pamata normasLabot

  • Baznīcas hierarhijā ir trīs kārtas — bīskaps, presbiters (jeb priesteris) un diakons. Šobrīd visi garīdzniecības pārstāvji ir vīriešu dzimuma, savukārt, sākotnēji pastāvēja arī diakones amats. Lai hierarhija tiktu atzīta par likumīgu, tai ir jābūt kanoniskai apustuliskajai sukcesijai caur nepārtrauktu roku uzlikšanas kārtību. Katrs bīskaps (neatkarīgi no titula) ir pilnvarots savā jurisdikcijā (eparhijā).
  • Mūku institūts. Ietver sevī "melno garīdzniecību", kura kopš IV gadsimta ir vadošā loma Baznīcas dzīvē visās sfērās. Melnās garīdzniecības pārstāvji drīkst būt ievēlēti par bīskapiem.
  • Četri gavēņi — Lielais (40 dienas pirms Lieldienām), Pētera un Pāvila (sākas pēc nedēļas pēc Vasarsvētkiem un beidzas ar Svēto Pētera un Pāvila svētkiem), Dievmātes aizmigšanas (no 1./14 augusta līdz 14./27. augustam ieskaitot) un Ziemassvētku — kopā ar svētkiem veido Baznīcas liturģisko gadu.

DievkalpojumiLabot

Sākotnēji Austrumu Baznīca pieļāva liturģisko ritu daudzveidību, taču pēc Lielās šķelšanās par vispārpieņemtu nostabilizējies bizantiešu rits ar vietējām īpatnībām un atšķirībām. Liturģija ir pareizticīgo galvenais dievkalpojums, kurā notiek Eiharistijas sakraments. Svētais Vakarēdiens tiek dots divos veidos — kā Miesa un kā Asinis. Eiharistijas sakramentā tiek izmantots vīns un raudzētā maize — prosfora.

Vēsturiski ir nostiprinājušies četri dievkalpojumu cikli — dienas, nedēļas, nekustīgais gada un kustīgais gada cikls (dievkalpojumi, kas veidojas ap Lieldienu svētkiem). Liturģiskā diena sākas ar vakaru (izņemot Lielo Sestdienu, kas sākas piektdienā vakarā un beidzas sestdienas 23:59).

Sākot ar XX gadsimta sākumu, ASV un citās valstīs parādījās pareizticīgo draudzes, kas izmanto rietumu litruģisko ritu. Šādas draudzes pārsvarā ietilpst Antiohijas Pareizticīgās baznīcas un Krievijas Pareizticīgās baznīcas ārzemēs sastāvā.

 
Pareizticīgais priesteris un diakons vada Eiharistiju

Sakramenti pareizticībāLabot

No XVI gadsimta pareizticīgie teologi ir pārņēmuši katoļu sholastisko mācību par septiņiem sakramentiem — Kristības, Iestiprināšanas, Eiharistijas, Gandarīšanas, Slimnieku svaidīšanas, Laulības un Ordinācijas sakramentu. Iepriekš šis skaitlis nebija nostatījies. Starp Baznīcas tēviem pastāvēja uzskats par sakramentu skaitu no 2 līdz 10. Atšķirībā no katolicisma, sakramentu skaits nekad netika oficiāli noteikts, jo tradicionāli sakramenti netika atdalīti no visiem pārējiem ritiem.

Atšķirības no Rietumu kristietībasLabot

Teoloģijā ievērojamākās atšķirības no Rietumu kristietības ir jautājumā par Svētā Gara vietu teoloģijā (filioque diskusija - Austrumu kristietībā neatzīst Svētā Gara iziešanu no Tēva un Dēla, bet gan tikai no Tēva). Pastāv arī citas atšķirības:

  • Iedzimtā grēka traktējumā;
  • lielākā daļa pareizticīgo neatzīst Jēzus Kristus mātes Sv. Marijas nevainīgo ieņemšanu (kaut gan ir arī tie, kas šo mācību atbalsta), taču atzīst viņas uzņemšanu debesīs;
  • Baznīcas hierarhijā (Romas katolismā par Baznīcas redzamo galvu tiek uzskatīts pāvests, kuram ir lielākā vieta un loma Baznīcā, bet pareizitīcībā par Baznīcas vienīgo galvu tiek uzskatīt Kristus, bet visi bīskapi ir vienlīdzīgi, starp baznīcu patriarhiem pastāv tikai goda hierarhija, bet ne varas);
  • raudzētās (nevis neraudzētās, kā Rietumos) maizes lietošana, sagatavojot Dāvanas, kuras pēc iesvētīšanas izmanto Eiharistijā, kā arī atļauja zīdaiņiem piedalīties Svētajā Komūnijā;[4][5]
  • atšķirības reliģiskās dzīves tradīcijā (piemēram, rietumu katoļu ritā bērni nesaņem Svēto Komūniju līdz noteiktam vecumam, bet pareizticībā bērni var saņemt Komūniju no kristīšanas brīža).[6]

Bieži par Rietumu un Austrumu baznīcu atšķirībām tiek uzskatītas rietumu un austrumu rita atšķirības, kaut gan visas šīs "atšķirības" ir atrodamas abās baznīcās.

Pareizticības iedalījumsLabot

Vietājās autokefālās baznīcasLabot

 
Aleksandrijas Dievmātes Pasludināšanas katedrāle (Aleksandrijas patriarhāta galvenā katedrāle)

Vēsturiski izveidojušās virkne autokefālu (patstāvīgu) un autonomu pareizticīgo baznīcu. Autokefālo baznīcu pārvalda Sinode, kuras galva ir patriarhs, arhibīskaps vai metropolīts. Šīs baznīcas ir savstarpēji neatkarīgas un vienlīdzīgas, savukārt, autonomās baznīcas pakļaujas kādai no autokefālajām baznīcām. Pastāv arī t.s. pašvaldošās baznīcas, kurām oficiāli nav autonomijas statusa, bet kurām ir autonomijas pazīmes. Šobrīd ir izveidojušās šādas autokefālās, autonomās un pašvaldošās baznīcas:

  1. Konstantinopoles Pareizticīgā baznīca
  1. Aleksandrijas Pareizticīgā baznīca
  2. Antiohijas Pareizticīgā baznīca
  3. Jeruzālemes Pareizticīgā baznīca
  4. Krievijas Pareizticīgā baznīca
  5. Serbijas Pareizticīgā baznīca
  6. Rumānijas Pareizticīgā baznīca
  1. Bulgārijas Pareizticīgā baznīca
  2. Gruzijas Pareizticīgā baznīca
  3. Kipras Pareizticīgā baznīca
  4. Grieķijas Pareizticīgā baznīca
  5. Polijas Pareizticīgā baznīca
  6. Albānijas Pareizticīgā baznīca
  7. Čehijas zemju un Slovākijas Pareizticīgā baznīca
  8. Pareizticīgā baznīca Amerikā (daļēji atzīta kā neatkarīga)
  9. Ukrainas Pareizticīgā baznīca (daļēji atzīta: šai baznīcai ir liturģiskie sakari tikai ar četrām autokefālajām baznīcām, bet citas baznīcas šo struktūru uzskata par šķeltniecisku).

Starp autokefālajām baznīcām pastāv goda hierarhija, kuru nosaka "Diptihs" — speciāls baznīcu saraksts.

Pareizticīgās baznīcas ārpus Ekumeniskās pareizticībasLabot

Pastāv daudzas denominācijas, kas atzīst pareizticības dogmas un iekārtu, taču nesastāv liturģiskā un eiharistiskā sadraudzībā ar ekumenisko pareizticību. Šādu pareizticības virzienu mēdz saukt par "alternatīvo pareizticību". Šo denomināciju hierarhija netiek atzīta par nekanonisku, tāpēc to pārstāvji nedrīkst piedalīties kanonisko pareizticīgo baznīcu dievkalpojumos un netiek pielaisti pie sakramentiem. Starp nekanoniskajām baznīcām var nebūt sadraudzības. Pie šādām baznīcām pieder:

  • Vecticībnieki (popieši un bezpopieši), kas sevi uzskata par senās pareizticības turpinātājiem;
  • "Īstenās pareizticīgās baznīcas" (tai skaitā "vecā stila" baznīcas Grieķijā, Bulgārijā, Rumānijā u.c.), kas atšķēlās no autokefālajām baznīcām politisko vai kalendāra maiņas iemeslu dēļ, uzskata sevi par senās pareizticības turpinātājiem un neatzīst Ekumenisko pareizticību;
  • Baznīcas, kas atšķēlās politisko maiņu (jauno valstu izveidošanās) dēļ un šobrīd cenšas gūt atzinību no Ekumeniskās pareizticības puses, jo, atšķirībā no "īstenajām baznīcām", tās atzīst Ekumeniskās pareizticības kanoniskumu:
    • Baltkrievijas autokefālā pareizticīgā baznīca;
    • Maķedonijas preizticīgā baznīca;
    • Melnkalnes pareizticīgā baznīca;
    • Ukrainas Kijevas patriarhāta preizticīgā baznīca;
    • Abhāzijas pareizticīgā baznīca;
    • Turcijas pareizticīgā baznīca.

Atsauces un piezīmesLabot

LiteratūraLabot

  • Georgijs Florovskis. Austrumu Baznīcas tēvi. - Latvijas Kristīgā Akadēmija: Jūrmala, 2009. - 471 lpp. ISBN Z574618804
  • Austrumu ortodoksālā Baznīca. // Lenglija Mairtla. Pasaules reliģijas. - Zvaigzne ABC: Rīga, 1997. - 96 lpp.
  • Fotis Kontoglou. Sakrālā māksla Austrumu Ortodoksālajā baznīcā.
  • Austrumu Ortodoksālā baznīca. // Pirmie soļi baznīcā. / no krievu val. tulk. Anna Āboliņa ; priekšv. sarakst. Metropolīts Aleksandrs. - Latvijas Pareizticīgās baznīcas Sinode: Rīga, 2007. - 71 lpp.
  • P.Pakalniņš - Ticības mācība // Pareizticīgiem audzēkņiem Latvijas Pareizticīgās baznīcas Sinodes izdevums 1940.g. - 67 lpp

Ārējās saitesLabot