Austrumlatvijas zemiene

Austrumlatvijas zemiene ir dabas apgabals Latvijas austrumos. Izvietojies pazeminājumā starp Vidzemes un Alūksnes augstienēm rietumos, Mudavas zemieni ziemeļaustrumos, Latgales augstieni austrumos un Augšzemes augstieni dienvidos. Zemienē nodala Adzeles pacēlumu, Lubāna un Jersikas līdzenumus, Aknīstes nolaidenumu un Aronas paugurlīdzenumu. Reljefā pārsvarā ir viļņoti un plakani līdzenumi, gar Vidzemes un Latgales augstieni — pauguroti līdzenumi. Augstākie virsmas punkti ir Vadzoles kalns (175 m vjl) Madonas—Trepes valnī un Zvanu kalns (162,4 m vjl) Numernes valnī.

Austrumlatvijas zemiene
Jersikas līdzenuma ainava no Krustakroga skatu torņa
Kontinents	Eiropa
Valstis	Latvija
Garums	160—170 km
Platums	56—70 km
Platība	10 818 km2
Augstākais kalns	Vadzoles kalns
Augstums	175 m
Koordinātas	56°30′N 26°30′E
Austrumlatvijas zemiene

Ģeoloģija

Zemienes pamatu veido ziemeļaustrumu—dienvidrietumu virzienā stiepts galvenokārt devona pamatiežu makropazeminājums. Tā virsu saposmo lēzeni, vietām kāpļveidīgi paaugstinājumi, vaļņveida pacēlumi, nelielas ieplakas un apraktās ielejas. Pamatiežu virsas augstums pārsvarā 60—80 m vjl, austrumu daļā 100—120 m vjl, maksimālais — starp Balviem un Viļaku. Ielejveida iegrauzumos pamatvirsas augstums pazeminās līdz 218 m zjl. Pamatiežus klāj kvartāra, galvenokārt pēdējā apledojuma nogulumi — smilts-grants materiāli ar oļu piejaukumu, māli. Nogulumu biezums svārstās no 10 m gar Latgales augstieni līdz 314 m Aknīstes apkaimē.

Gar Daugavu un Aiviekstes lejtecē ir dolomīta atradnes, gar Daugavu, Latgales augstieni un Kupravas apkaimē — māla atradnes, paugurgrēdu joslās — smilts un grants atradnes, kā arī ap 40 kūdras atradņu.

Reljefs

Austrumlatvijas zemienes reljefa galvenās iezīmes radušās Austrumlatvijas ledus mēles darbības gaitā. Zemledus apstākļos dažādā laikā veidojušies Odzes, Stružānu, Numernes atšķelšanās vaļņi, Mārcienas un Praulienas pauguraines, atrauteņu joslas gar Latgales augstieni, Aronas, Aiviekstes un Adzeles flūtingu lauki, Madonas—Trepes valnis, Rikavas—Bērzpils valnis, Kacēnu—Dzērvēnu paugurgrēda. Ledus mēlei zaudējot aktivitāti, radās rievotās Adzeles morēnas, bet tai pilnīgi aprimstot un izzūdot — Varakļānu—Stirnienes un citi osi, bet pieledāja baseinu vietās — limnoglaciālie līdzenumi.

Zemienes virsa pārsvarā ir viļņoti un plakani līdzenumi, bet gar salveida akumulācijas augstienēm — pauguroti līdzenumi.

Klimats

Austrumlatvijas zemienes klimats ir mēreni silts un vidēji mitrs. Gada vidējā temperatūra ir 4,8—6,0 °C, februāra — –6,5 līdz -7,4 °C, jūlija — 16,5 līdz 17,3 °C. Nokrišņu daudzums ir 550—600 mm gadā. Sniega segas biezums ir 25—35 cm, tā saglabājas līdz 130 dienām. Bezsala periods ilgst aptuveni 126—141 dienu.

Hidrogrāfija

Austrumlatvijas zemiene ietilpst Daugavas, Veļikajas un Lielupes baseinu teritorijā, to ūdensšķirtnes ir Adzeles pacēlumā un Aknīstes nolaidenumā. Teritorijas lielāko daļu atūdeņo Daugavas ar pietekām. Garākā upe ir Aiviekste (114 km). Lielākajām upēm ir 12—20 m dziļas terasētas ielejas, pārējām — lēzenas palienes tipa ielejas.

Daudz ezeru. Visvairāk ir augsto purvu akaču ezeru, kā arī purvu palikšņu ezeri. Lielākie un dziļākie ir glaciālie ezeri. Latvijas lielākais ezers Lubāns (82 km²) atrodas glaciotektoniskā izgrebuma—eksarācijas ieplakā.

Daudzie purvi izveidojušies, aizaugot senezeriem vai pārpurvojoties plakanajām ūdensšķirtņu teritorijām un starppauguru ieplakām. Zemie purvi izveidojušies plašajos reljefa pazeminājumos, bet augstie purvi - pārsvarā ūdensšķirtņu rajonos.

Daba

Austrumlatvijas zemienē aug dažāda tipa meži, pārsvarā vēris, kuru mitrākās vietās nomaina purvājs un dumbrājs. Augstākās vietās izplatīts mētrājs un sils. Gar Aivieksti aug ozoli, bet Lubāna līdzenumā — gāršas, apšu un bērzu meži. Galvenie lauksaimniecībā izmantojamo zemju rajoni atrodas Aknīstes nolaidenuma vidusdaļā, Aronas paugurlīdzenumā un Lubāna līdzenuma rietumdaļā, kā arī Adzeles pacēluma malās.