Genocīds

Genocīds ir darbība, kas vērsta, lai pilnībā vai daļēji iznīcinātu kādu nacionālu, etnisku, rases vai reliģiskās piederības grupu kā tādu: nogalinot šīs grupas locekļus, fiziski sakropļojot vai garīgi traumējot tos, apzināti radot šādai grupai tādus dzīves apstākļus, kur paredzēta tās pilnīga vai daļēja iznīcība, apzināti ierobežojot dzimstību šajā grupā, ar varu pārvietojot vienas grupas bērnus dzīvošanai citā grupā. Genocīds ietver sevī gan fizisko aspektu — uzskaitot konkrētas darbības kā, piemēram, noteiktas ļaužu grupas locekļu nogalināšanu, — tā arī psiholoģisko aspektu: šīs darbības tiek veiktas ar konkrētu nodomu daļēji vai pilnīgi iznīcināt nacionālu, etnisku, rases vai reliģiozu iedzīvotāju grupu “kā tādu”.

Bez tam 1948. gada Konvencija paredz, ka bez pašas genocīda realizēšanas, par noziedzīgu un sodāmu atzīstamas gan sazvērestība (slepena vai atklāta vienošanās), kuras mērķis ir genocīda organizēšana, gan atklāta un publiska kūdīšana uz genocīda īstenošanu, gan mēģinājums īstenot, gan līdzdalība genocīdā.

Konvencija par genocīdu

Genocīda definīcija dota 1948. gadā pieņemtajā “Konvencija par genocīda noziegumu un sodīšanu par to”.

Konvencija par genocīdu liek to parakstījušajām valstīm “nepieļaut un sodīt”. Tos, kuri vainīgi šajā noziegumā, jāsoda vai nu tajā valstī, kur noziegums veikts, vai “tādā starptautiskā tribunālā, kura jurisdikcijā ir tās Līgumslēdzējas Puses, kuras atzīst šo jurisdikciju”. Kaut arī trešā iespēja — tiesa trešajā, neitrālā valstī, — Konvencijā nav pieminēta, un ir vispāratzīts, ka jebkura valst var attiecināt savu jurisdikciju uz genocīdu, neatkarīgi no tā, kur šis noziegums veikts un neatkarīgi no noziedznieku un to upuru nacionalitātes.

Papildinot individuālo kriminālatbildību par genocīdu, Konvencija nosaka arī valsts atbildību, t.i. valsts starptautisko atbildību par pienākumu, ko tā uzņēmusies Konvencijas ietvaros, neievērošanu. Jebkura Konvencijas dalībvalsts valsts var ierosināt lietu Starptautiskajā tiesā, paziņojot, ka cita valsts vainojama genocīdā. Kā jau minēju, pirmo šādu tiesvedību 1993. gadā pret Dienvidslāviju ierosināja Bosnija un Hercegovina.

Konvencijas 8. pants paredz darbības ne tikai genocīdā vainojamo sodīšanai, bet arī tā nepieļaušanu: “Katrs šīs Konvencijas dalībnieks var vērsties atbilstošajā Apvienoto Nāciju apakšstruktūrā, pieprasot, atbilstoši ANO Statūtiem, veikt visas pēc tā domām atbilstošās darbības, lai pārtrauktu un nepieļautu genocīda aktus vai kādu no noziegumiem, kas uzskaitīti 3. pantā”. Piemēram, Konvencijas dalībvalstis var lūgt Drošības Padomei sankciju pielietot militāru spēku, lai apturētu genocīdu citā valstī.

Kaut arī līgumi ir saistoši tikai to parakstītājām Pusēm, Starptautiskās tiesas 1951. gada konsultatīvajā lēmumā secināts, ka Konvencijas par genocīdu pamatprincipi ir daļa no starptautiskajām tiesībām, līdz ar to saistoši pilnīgi visām valstīm.

No konvencijas svītrotie aspekti

Neraugoties uz to, ka sākotnējos Konvencijas projektos bija iekļauts arī politisko grupu apspiešanas un iznīcināšanas kritēriju saraksts, tās gala variantā šo aspektu neiekļāva. Acīmredzot pārāk daudzas valdības varētu tikt apsūdzētas genocīdā, ja tā definīcijā iekļautu arī apzinātu politisko grupu iznīcināšanu.

Tāpat Konvencijā netika iekļauta "kultūras genocīda" koncepcija — kādas iedzīvotāju grupas iznīcināšana, vardarbīgi asimilējot to dominējošajā kultūrā. Tas, kā šī Konvencija tika veidota, liecina, ka jau sākotnēji bija iecerēts aptvert tikai ļaužu fiziskās iznīcināšanas aspektus; vienīgais, kas parāda centienus tajā iekļaut arī kultūras iznīcināšanu, ir atsauce par genocīdam pakļautās grupas bērnu vardarbīgu nodošanu audzināšanā citai grupai.

Termina tapšana un ieviešana starptautiskajās tiesībās

1933. gadā starptautiskā konferencē amerikāņu zinātnieks Rafails Lemkins pirmais piedāvājot slēgt starptautisku vienošanos, kas pret nacionālām, reliģiskām vai etniskām grupām vērstu agresīvu rīcību atzītu par starptautisku noziegumu, piedāvājot šādas rīcības apzīmējumu no sengrieķu vārda “genos” — rase vai cilts, — un latīņu “cide” — nogalināšana. (Savā 1944. gadā sarakstītajā grāmatā “Ass pārvalde okupētajā Eiropā” Lemkins norāda, ka tikpat labi varētu izmantot terminu “etnocīds”, kura saknē būtu grieķu “ethnos” — tauta, un latīņu “cide”.)

Lemkins uzskatīja, ka genocīdam ne vienmēr jāizpaužas kā tiešai nācijas iznīcināšanai, izņemot gadījumus, ka patiesi visi tās locekļu tiek masveidā nogalināti. Drīzāk šo terminu jālieto, lai apzīmētu koordinētu dažādu darbību kopumu, kuri iznīcina būtiskus aspektus nacionālo grupu dzīvē, lai tās iznīktu. Šādu darbību mērķis var būt nacionālo grupu politisko un sociālo institūtu, valodas, kultūras, nacionālās identitātes, reliģijas un ekonomiskās dzīves sagraušana, personas drošības, brīvības, veselības un pašcieņas traumēšana kā arī atsevišķu šādu grupu pārstāvju dzīvības apdraudēšana. Pēc viņa domām genocīdam ir divas fāzes: pirmā — apspiestās grupas raksturīgo nacionālo atšķirību iznīcināšana, otrā — panākšana, lai tā pieņem apspiedējiem raksturīgās nacionālās pazīmes. Par genocīda mērķi var būt gan apspiežamie iedzīvotāji, kuriem ļauj palikt to apdzīvotajās teritorijā, vai pati šī teritorija — pēc pamatiedzīvotāju iznīcināšanas vai padzīšanas un apspiedēju nācijas pārstāvju kolonizācijas.

Termina tiesiskais pamats tika likts 1945. gadā — Nirnbergas u.c. pēckara tiesas procesos. Nirnbergas Tribunāla Statūtos vēl neizmantoja jēdzienu “genocīds”, tā vietā lietojot “noziegumi pret cilvēci”, kas lielā mērā sakrīt ar Lemkina formulējumu. Taču lielākajiem kara noziedzniekiem Nirnbergā uzrādītajā apsūdzības aktā tas parādās: “apzināta un sistemātiska genocīda īstenošana, tas ir, vēršanās pret civiliedzīvotāju rasu un nacionālajām grupām noteiktās okupētajās teritorijās, ar mērķi iznīcināt konkrētu rasu un šķiru pārstāvjus, kā arī nacionālās, rasu un reliģiskās grupas”. Apsūdzība Nirnbergā to sāka lietot savstarpējās argumetācijas laikā, un tas tika ieviests arī vairāku Nirnbergā darbojošos ASV kara tribunālu terminoloģijā. Drīz pēc Nirnbergas procesa ANO Ģenerālā Assambleja pieņēma rezolūciju, ka genocīds ir “starptautisko tiesību pārkāpums”. Šīs 1946. gada rezolūcijas preambulā tas definēts kā “ļaužu kopumu tiesību uz eksistenci liegšana, tāpat kā slepkavība ir atsevišķu cilvēcisku būtņu tiesību uz eksistenci liegšana”.

1948. gadā tika pieņemta “Konvencija par genocīda noziegumu un sodīšanu par to”. Neraugoties uz to, ka vienošanās paredz (bet nepieprasa) izveidot starptautisku tiesu genocīdā vainojamo vajāšanai, pagāja 45 gadi, līdz tika izveidots pirmais starptautiskais krimināltribunāls. Tā jurisdikcija aptvēra noziegumus, tai skaitā genocīdu, kas veikti laikā no 1991. gada bijušās Dienvidslāvijas Federatīvās Republikas teritorijā. Gadu vēlāk tika izveidots vēl viens, vēl šaurākām pilnvarām, tribunāls Ruandas jautājuma izskatīšanai. Un tikai 1998. gada 2. septembrī — pusgadsimtu pēc tam kad ANO Ģenerālā Assambleja tika apstiprinājusi Konvenciju par genocīdu, — starptautiskais tribunāls pēc izmeklēšanas procesa pasludināja savu pirmo spriedumu, kura pamatā bija šī konvencija (pirms tam viens cits apsūdzētais bija brīvprātīgi atzinis savu vainu). Šajā dienā tribunāls atzina Žana Pola Akaijezu vainu 9. apsūdzības punktos par viņa lomu 1994. gadā Ruandā īstenotā genocīda īstenošanā.

Pret latviešu tautu vērstais totalitārā komunistiskā režīma genocīds

Latviešu masveida iznīcināšanu PSRS 1937.—1938. gadā arī dēvē par genocīdu vai etnocīdu, kas bija plašāka politiski motivēta etnocīda sastāvdaļa pret vairākām PSRS dzīvojošam nacionālām minoritātēm Lielā terora laikā. Pēc PSRS iekšlietu tautas komisariāta (NKVD) rīkojuma, "lai likvidētu Latvijas izlūkdienesta darbu un sagrautu latviešu nacionālistisko, pretpadomju darbību PSRS teritorijā" tika arestēti vairāk kā 22 tūkstoši latviešu, zināms, ka no viņiem 16 573 ir nošauti un slepus aprakti Butovas un Komunarkas poligonos, Ļevašovas masu kapos, Kuropatu mežā un citās vietās. Laukos tika likvidētas 372 latviešu kolonijas un kopsaimniecības, kurās bija ap 12 000 latviešu sētu. Precīzs upuru skaits gan nav zināms, jo šis noziegums nav juridiski izmeklēts un vainīgie nav saukti pie atbildības.

Etniskā genocīda faktu apstiprina arī tas, ka Krievijā slēdza latviešu skolas, kultūrizglītības iestādes, klubus un bibliotēkas, iznīcināja (sadedzināja) latviešu valodā izdotās grāmatas. 1998. gada 17. jūnijā Latvijas Republikas Saeima pieņēma lēmumu katru gadu decembra pirmajā svētdienā atzīmēt pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas dienu. Pie Latvijas iestāžu, uzņēmumu un organizāciju ēkām, kā arī pie dzīvojamām mājām jāizkar valsts karogi sēru noformējumā.

Latvijā atzīmē arī divas Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas 25. martā un 14. jūnijā, lai godinātu 1949. gada marta un 1941. gada jūnija deportāciju upuru piemiņu. Savukārt 4. jūlijā atzīmē Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienu.

Skatīt arī

• Kara noziegumi

Ārējās saites

• Raphael Lemkin