Vikipēdija

Ziemassvētki

Kristietības radīti svētki, kurus svin 24.,25. decembrī

Ziemassvētki, Ziemsvētki[1] jeb Ziemas svētki ir gadskārtu svētki, kurus katru gadu svin neilgi pēc ziemas saulgriežiem 20. vai 21. decembrī.

Ziemassvētki
Jēzus piedzimšana (Gerard van Honthorst, 1622)
Oficiālais
nosaukums		 Ziemassvētki
Atzīmēšana Bluķa vakars, ķekatās iešana
Datums 24-26. decembrī
Biežums Katru gadu

Lielākajā daļā pasaules kristiešu Ziemassvētkus svin kā Jēzus Kristus dzimšanas dienu no 24. līdz 26. decembrim (24. decembrī ir Ziemassvētku vakars, 25. decembrī — Pirmie Ziemassvētki, bet 26. decembrī — Otrie Ziemassvētki). Kristietībā pieņemts, ka Jēzus Kristus dzimis 25. decembrī. Daļā pareizticīgo baznīcu šo datumu aprēķina pēc senā Jūlija kalendāra, tāpēc vairums pareizticīgo Ziemassvētkus svin 6., 7. un 8. janvārī. Daudzās valstīs Ziemassvētki ir brīvdienas, un tos svin arī cilvēki, kas pēc reliģiskās pārliecības nav kristieši.

Ziemassvētku gaidīšanas laiku dēvē par Adventi. Mūsdienās ierastas Ziemassvētku tradīcijas ir Ziemassvētku egles rotāšana, Ziemassvētku vecītis un piparkūku cepšana.

Ziemassvētku egles pušķošana

labot šo sadaļu
 
Ziemassvētku eglīte

Ziemassvētku egles pušķošanas paraža Livonijā bija pazīstama jau pirms 16. gadsimta. Melngalvju šrāgas sniedz informāciju par 1510. gada ziemas tradīcijām Rīgā un atsaucas uz agrāku šādu notikumu 1476. gadā, tādēļ pēc bijušā Rīgas Melngalvju nama izpilddirektora un vēsturnieka Ojāra Spārīša uzskata vēsturiska informācija par tradicionālā "Ziemassvētku koka" rotāšanu Rīgā ir kopš 1476. gada.

Melngalvju šrāgas arī norāda, ka koks tika pušķots, bet, ņemot vērā viduslaiku paražas, var secināt, ka pušķot to varēja vienīgi ar lentēm, kaltētiem ziediem, salmu pinuma lellēm un, iespējams, augļiem. Vēlāk šis "koks", kas varēja arī nebūt egle, bet gan tikai no koka nūjām veidota "instalācija", ar dziesmām un dejām tika iznests ārpus svinību nama, kuru tas bija greznojis visu Ziemassvētku laiku un tika sadedzināts turpat Rātslaukumā ap 6. janvāri. Melngalvju brālības šrāgas liecina par līdzīgu tradīciju arī Tallinā (tolaik Rēvelē) 1514. gadā. Iespējams, ka no šejienes tā izplatījusies pa visu pasauli (skatīt hronikas citātu zemāk).

Hroniku ziņas

labot šo sadaļu

Par Bluķa vakara vai Deju vakara ietekmi uz Melngalvju tradīcijām, kurās bluķa dedzināšana pārvērtusies par eglītes dedzināšanu, liecina šīs hroniku ziņas.

Pauls Einhorns par latviešu Ziemassvētku tradīcijām Kurzemes hercogistē darbā "Reformatio gentis letticcae in ducatu Curlandiae"(1636) tulk: “Latviešu tautas reformācija Kurzemes hercogistē ” :

“Latvieši svinējuši kādus nepieklājīgus un bezkaunīgus svētkus ar ēšanu, žūpošanu, dancošanu, lēkāšanu un kliegšanu un Kristus vakaru citādi nav saukuši kā par danču vakaru. Šis pats vakars tiek arī par bluķa vakaru saukts, jo viņi tad ar lielu kliegšanu velk apkārt bluķi, kuru pēc tam sadedzina, un tā parāda savu prieku.”


Rusova hronika par Ziemassvētku tradīcijām Livonijā pirms 16. gadsimta.:

"Pa Ziemas svētkiem un pirms gavēņa sākšanās ģildes namos bija ne mazāk jautra dzīve. Pēc labas iedzeršanas tirgoņu jaunatne uzstādīja uz tirgus laukuma lielu eglīti, rozēm izrotātu. Vakarā lielā barā ar sievām un jaunavām viņi ieradās pie eglītes ar dziesmām un rotaļām. Labi izlīgsmojušies, eglīti aizdedzināja, kuŗa nakts tumsā gaiši liesmoja. Saķērušies rokās, jaunie tirgoņi dejoja un lēkāja ap eglīti. Laida arī raķetes. Lai gan mācītāji spŗediķoja pret šādu deju, salīdzinādami to ar deju ap zelta teļu, tomēr neviens nepiegrieza tam vērības. Tāpat nebija ne mēra, ne gala karuseļu izpriecām, dienu un nakti, sievu un jaunavu sabiedrībā, par spīti visiem mācītāju sprediķiem."


Latviešu tradīcijas

labot šo sadaļu
 
Puzuris — no salmiem izgatavots tradicionāls latviešu Ziemassvētku telpu rotājums, Visuma simbols[2]

Senās latviešu tradīcijas

labot šo sadaļu

Bluķa vakars

labot šo sadaļu

Līdzās Ziemassvētkiem kā sena latviešu tradīcija saglabājies tā sauktais Bluķa vakars, kas atgādina par senu rituālu darbību — bluķa velšanu, atdarinot saules gaitu. Saulgriežu vakars dažos novados tiek saukts arī par ķūķu (varianti — ķoču, kūķu, ķūcu) vakaru, liecinot par senu rituālu svētku ēdienu izvēlē, kam bija jāveicina turība un labklājība. To pagatavoja no lobītiem (piestā sagrūstiem) miežu vai kviešu graudiem, kurus vārīja kopā ar cūkas galvas pusi; klāt mēdza pievienot arī zirņus un pupas.[3]

Ķekatās / čigānos iešana

labot šo sadaļu

Vēl plašāk pazīstama Ziemassvētku tradīcija bija ķekatās iešana vai čigānos iešana. Ķekatnieki, dažādās maskās tērpušies, gāja no viena ciema uz otru, lai nestu tur svētību un aizdzītu prom dažādus ļaunos garus. Tāpēc ķekatniekus visur labprāt uzņēma un pacienāja. Budēļu vadonim — budēļu tēvainim jeb budēļu vecajam, kas bija visa ķekatnieku pulka vadonis, līdzi allaž bija rīkste, ar ko nopērt visus mājas ļaudis. Šī budēļtēva dzīvības rīkste, kam latviešu tradīcijā piedēvēts burvju spēks — veselības, auglības un tikumības nesējas statuss, sasaucas ar visā Eiropā izplatīto paradumu ziemas saulgriežus sagaidīt ar izplaucētiem zariem, kurus ņēma līdzi gājienos un, pieskardamies ar tiem cilvēkiem un kustoņiem, pārnesa uz tiem dzīvības spēku, kas mīt šajos zaros.[3] Kurzemes un Zemgales novados ķekatas jeb ķiņķēziņus (ķēmus) sauca par budēļiem (arī bubuļiem, buduļiem, bukiem, būzaļiem, buzuļiem) vai danča bērniem, Vidzemes novados par vecīšiem, maskām (maskaratiem), skutelniekiem (suselniekiem), nūjiniekiem (kūjiniekiem), preiļiem, kurciemiem. Latgales novados ķekatniekus sauca par kaļedām (kaladniekiem) vai talderiem.

Maskošanās idejas pamatā ir seni auglības riti. Parasti maskās mēģināja attēlot tos garus, kuriem gribēja pielabināties vai arī iespaidot. Viena no pazīstamākām senlatviešu ķekatnieku maskām bija lāča maska, jo lācis ar savu rūkšanu spējot aizbaidīt visus ļaunos garus. Buka masku izgatavoja, zem palaga piestiprinot līksti ar lokumu uz leju, ko pārklāja ar palagu un pielika ragus un bārdu, bet dzērvi — apgriežot kažoku uz otru pusi un vienā piedurknē iebāžot cirvi ar pietu, kam abās pusēs piesēja karotes, kas izskatījās pēc ausīm un knābi, kuru varēja grozīt.

Ķekatnieku paraža bija arī pārģērbšanās par nāvi, kad kāds no ķekatniekiem uzsedza sev baltu palagu, pagatavoja no rāceņiem liekus zobus. Vienā rokā turēja kādu koka dunci, kas bija notraipīts sarkanā krāsā, otrā rokā nesa šķīvi, kurā bija ielikta kāda degoša viela. Šīs uguns liesmās nāves seja izskatījās bāla, līķim līdzīga.[4]

Skatīt arī

labot šo sadaļu

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ «Ziemsvētki» (latviski). Tēzaurs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 26. Februāris. Skatīts: 2014. gada 5. decembris.
  2. ↑ «Puzuris» (latviski). Tēzaurs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 26. Februāris. Skatīts: 2016. gada 22. februārī.
  3. ↑ 3,0 3,1 Edīte Olupe. Latviešu gadskārtu ieražas. Rīga, 1992.
  4. ↑ Osvalds Līdeks. Latviešu svētki. Rīga, 1940.

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Ziemassvētki&oldid=4182344"