Oto varas laikā 1268. gada 18. februārī notiek Rakveres kauja pret Novgorodas Republikas un Pleskavas karaspēku, kurā landmestrs nepiedalās, jo šajā laikā atrodas Zemgalē. Karš ar Novgorodu ir daļa no ilgstošās dāņu un vācu krustnešu cīņas ar krievu kņazistēm, kurās iesaistās arī Lietuvas dižkunigaitija. Pēc Ledus kaujas konfliktā bija iestājies pārtraukums, bet tas atsākās pēc Aleksandra Ņevska nāves, kad viņa brālis un pēctecis Jaroslavs 1267. gadā iebrūk Dāņu Igaunijā.
1269. gada vasarā landmestrs Oto vada jaunu karagājienu pret Pleskavu, nodedzinot Izborskas cietoksni, Pleskavas pilsētiņu, un aplencot Pleskavas cietoksni. Aplenkums tiek izbeigts ar pamiera noslēgšanu, pēc tam kad Pleskavai palīgā ierodas Novgorodas karaspēks. Oto ar karaspēku pēc tam dodas uz Rīgu, kur apcietina Rīgas arhibīskapu Albertu Suerbēru, lai atrisinātu konfliktu starp Ordeni un arhibīskapu. Arhibīskapu atbrīvo pēc tam, kad tas apsola vairs nepretoties Ordenim un nesūdzēties Romas pāvestam.[1]
1270. gada februārī leišu karaspēks šķērso Livonijas zemes un pa aizsalušo jūru sasniedz Sāmsalu, kuru izlaupa un pēc tam pa ledu atkāpjas uz Sāmsalas-Vīkas bīskapijas kontinentālo daļu. Landmestrs Oto krīt Karuzes kaujā un ir apglabāts Karuzes baznīciņā.
Pēc Ordeņa sakāves 1260. gada Durbes kaujā, Kursā sākušos kuršu sacelšanos ir izdevies apspiest tiktāl, ka landmestram Oto 1267. gada augustā atliek noslēgt miera līgumu ar Dienvidkursas vadoņiem. Miera līgums ar kuršiem dod iespēju Ordenim koncentrēties uz karu ar Novgorodu un Zemgales pakļaušanu.
Mēs, Oto fon Luterbergs, vācu ordeņbrāļu mestrs Vidzemē, sūtām sveicienus Jēzus Kristus vārdā visiem kristiešiem, kas šo vēstuli redzēs vai kam to lasīs priekšā. Lai tas nākamām paaudzēm paliktu atmiņā, nostiprinām šo ar liecībām un rakstiem.
Darām visiem zināmu, ka ar visas Kurzemes padomu esam kuršiem piedevuši un aizmirsuši pārestības, ko tie mums vispār un sevišķi sacelšanās laikā nodarījuši. Nedz viena, nedz otra puse lai nedomā vairs par atriebību.
Ja kāds no viņiem otram, kas tam uzticējies, nozog vai atņem zirgus, tad lai vainīgais samaksā vai tos atdod atpakaļ, vai arī viņš paliks nedraudzīgā atmiņā. No katra arkla Kurzemē kuršiem jādod brāļiem kunga tiesa divi pūri rudzu, bet kam nav rudzu, tam jādod pūrs kviešu un pūrs miežu. Proti, šī tiesa jādod no katra zirga, ar ko ecē. Četras dienas gadā ikvienam jādod brāļu labā klaušas tai zemē, kurā viņš dzīvo, proti, divas dienas vasarā un divas dienas ziemā. Ja brāļi ceļ pili pret pagāniem, tad tiem, kas atteikušies no kristīgās ticības, jākalpo vienu mēnesi pašu maizē. No citiem nocietinājumu darbiem, kā arī no desmitās tiesas kurši ir atbrīvoti uz visiem laikiem.
Viņi drīkst mantot līdz ceturtam augumam, bet tā, lai viņu kungs no tā neciestu zaudējumus savās tiesībās. Tā vieta, uz kuras kursis apmetas uz dzīvi, viņam pieder mūžīgā mantojumā, ja vien tā nav kāda cita mantojums.
No krastā izskalotām mantām viena trešdaļa pieder atradējam.Divas trešdaļas jānodod soģim,kas to uzglabā gadu un dienu, un, ja īpašnieks nepiesakās, manta pienākas zemes kungam...[2]
Otonu Rodensteinu iecēla par mestru 1272. gadā. Šis mestrs veda lielu karu ar krieviem. Izrādījās, ka ienaidnieks bija daudz stiprāks, nekā to varēja paredzēt. Kad abi kaŗaspēki satikās, mestris ar Dieva palīgu uzvarēja un nokāva vairāk kā 5000 krievu un pārējos piespieda bēgt. Šinī kaujā krita Tērbatasbiskaps Aleksandrs un daudzi kristīgie. Pēc šīs uzvaras mestris ar 18.000 kājniekiem un dažiem tūkstošiem kuģos devās uz Krieviju, laupīja, dedzināja, ieņēma Izborskas cietoksni un nodedzināja 2 pilsētas. Pēc tam viņš aplenca Pliskavu. Šis kaŗš ar Maskavas un Novgorodas kņaza starpniecību beidzās ar mieru, un mestris atstāja Krieviju.
Nākamajā gadā mestris kaŗoja ar leišiem un zemgaļiem, kuŗi bija uzbrukuši Sāmsalai un izdarījuši lielus postījumus. Mestris Otons, Dānijas ķēniņa vietturis Rēvēlē, Zigfrids, Tērbatas biskaps Fridriķis un Leales biskaps Hermanis satikās ar leišiem uz ledus, kur notika ļoti liela kauja ar abpusīgiem lieliem zaudējumiem. Mestris Otons, 52 ordeņbrāļi un 600 vācu krita kaujā. Leales biskaps Hermanis tika ievainots. Leiši guva uzvaru un devās pa ledu uz mājām ar lielu laupījumu. Tas bija 1274. gadā".
