Rutēnijas bīskapija
Rutēnijas bīskapija (latīņu: episcopatus) jeb Krievzemes bīskapija bija viena no īslaicīgi pastāvošām (1253—1307) Romas katoļu baznīcas bīskapijām Rīgas arhibīskapu pakļautībā. Lietuvas dižkungs Vītenis 1307. gadā padzina Rīgas arhibīskapa garnizonu no Polockas un Rutēnijas katoļu bīskapija tika likvidēta.
| |||||||||||||||||||||||||||||||
Priekšvēsture
labot šo sadaļuAp 1239. gadu Lietuvas dižkunigaiša Mindauga brāļadēls Tautvils pēc kāzām ar Polockas kņaza Bračislava meitu kļuva par Polockas kņaza mantinieku. 1248. vai 1250. gadā Tautvils ieradās Rīgā, lai noslēgtu savienību pret Mindaugu. Kā priekšnoteikums militārajai savienībai bija Tautvila pāriešana katoļu ticībā. 1252. gadā Tautvils kopā ar Vikintu vadīja uzbrukumu Mindauga rezidencei Vorutas pilskalnā. Pēc zaudējuma viņu karaspēks atkāpās uz Vikinta rezidenci Rietavā, kur Vikints gāja bojā, bet Tautvils aizbēga uz Galīciju. Tur viņš piedalījās Galīcijas-Volīnijas kņaza Daniela Romanoviča (Данило Галицький) karagājienā pret Čehijas karali Otokaru II un karagājienos pret jātvingiem. Iespējams, ka Tautvils piedalījās kņaza Daniela kronēšanā Drohičinā par "Krievzemes karali" 1253. gadā, ko atbalstīja Romas pāvests Inocents IV.
Izveide
labot šo sadaļu.jpg)
1253. gadā pēc Mindauga kristīšanās un izlīguma ar Livonijas ordeni, Tautvils saņēma atpakaļ Polockas kņazisti kā lēni, bet atteicās no Lotigolas daļas. Kā Polockas kņazs viņš centās uzturēt labas attiecības ar Livonijas ordeni. Savas valdīšanas laikā viņš atkal pievienoja Polockas valdījumiem Vitebskas kņazisti, kur iecēla savu dēlu Konstantīnu par kņazu.
1255. gada 20. janvārī Romas pāvests Aleksandrs IV ņēma savā aizsardzībā jaundibināto Rīgas arhibīskapiju "Livonijas salā" kopā ar tai pakļautajām sekojošajām sufraganbīskapijām, starp kurām minēta arī Rutēnijas bīskapija.[1][2] Bīskapa sēdeklis atradās Polockā.[3]
Likvidācija
labot šo sadaļu1260. gada 13. jūlijā žemaišu karaspēks sakāva Vācu un Livonijas ordeņa apvienoto karaspēku Durbes kaujā. 1261. gadā Mindaugs atteicās no kristietības un miera ar Livonijas ordeni. 1263. gadā Nalsenes kunigaitis un Polockas kņazs Gerdenis pēc Tautivila dēla Konstantīna padzīšanas apstiprināja iepriekš noslēgto līgumu ar Livonijas ordeni, kurā atteicās no Lotigolas ar Rēznas pili. 1263. gadā Livonijas ordenis pie Rāznas ezera Mākoņkalnā atjaunoja Volkenbergas pils nocietinājumus. 1275. gadā ordeņa mestrs Ernsts fon Rasburgs (Ernst von Rassburg), lai nostiprinātos iekarotajās latgaļu zemēs un kotrolētu tirdzniecības ceļus pa Daugavu, senajā latgaļu Naujenes pilskalnā uzcēla Vec-Daugavpils pili (Duneburc).
1290. gadā bez mantiniekiem esošais Polockas kņazs Konstantīns novēlēja savu kņazisti Rīgas arhibīskapam, bet savstarpējo karu dēļ ar ordeni, viņš pārdevis šīs tiesības uz Polocku Lietuvas dižkungam. 1290.- 1307. gadā Polockas kņazs bija Rīgas arhibīskapijas vasalis un Polockā atradās Livonijas ordeņa karaspēks. Livonijas pilsoņu kara laikā 1307. gadā dižkungs Vītenis Polockas kņazisti iekļāva Lietuvas dižkunigaitijas sastāvā un lietuvieši pieteica pretenzijas uz arī uz bijušajām Jersikas ķēniņa zemēm Latgalē un Sēlijā.
Pēdējo reizi katoļu baznīcai atņemtā Rutēnijas diacēze (latīņu: Rutheniensis ecclesia) minēta 1312. gada Romas pāvesta Klementa V kūrijas izmeklēšanas protokolos pret Vācu ordeni pēc Templiešu ordeņa likvidēšanas,[4] kas cita starpā tika vainots pie tā, ka lietuvieši "piemēram, Sēlijas un Rutēnijas (Polockas) bīskapijās cieši pie varas tika" (latīņu: Czelouensis videlicet et Rutheniensis ecclesie conssitentes in regno predicto) un atņēma tās Romas katoļu baznīcai.[5]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ latīņu: In insula Livonie: Archiepiscopatus Rigensis fuit per dominum Alexandrum papam primo anno sui pontificatus de novo creatus qui sequentes habet suffraganeos: Osiliensem, Tarbatensem, Curoniensem, Wironiensem, Culmensem, Warmiensem, Pomezaniensem, Sambiensem, Ruthenensem, Wersomensem.
- ↑ citāts no DIE PÄPSTLICHEN KANZLEIORDNUNGEN VON 1200-1500. GESAMMELT UND HERAUSGEGEBEN VON DR MICHAEL TANGL. Innsbruck, 1894. — 13.lpp.
- ↑ Жлутка Алесь. Лацінская літаратура як феномен беларускай культуры Спадчына № 2-1993. С. 13-21. (baltkrieviski)
- ↑ Franciscus de Moliano (1312). Quellen zur Geschichte des Deutschen Ordens. Bearb. von A. Seraphim. Königsberg, 1912.
- ↑ Анты Сэларт. Полацкі князь Канстанцін і гісторыя Інфлянтаў у трэцяй чвэрці ХIII ст. Пераклаў з нямецкай Лявон Баршчэўскі. Arhivēts 2016. gada 5. martā, Wayback Machine vietnē. (baltkrieviski)