Vārtājas aplenkums (1259)
1259. gada Vārtājas aplenkums notika 1259. gada beigās, kad žemaiši no jauna devās laupīšanas karagājienā uz Kurzemi. Livonijas ordeņa mestrs Burhards fon Hornhūzens Rīgā sapulcināja lielu karaspēku, kurā piedalījās arī Rīgas arhibīskapa un ordeņa fogtu karadraudzes, kā arī ordeņa vasaļi - kristītie līvu, letu un igauņu karavīri. Kristiešu karaspēks devās uz Kuldīgas pili, kur tiem piebiedrojās arī kurši un zemgaļi.
Ordeņa izlūki ziņoja, ka lietuvieši redzēti pie Klaipēdas, tādēļ kristiešu karaspēks devās uz dienvidiem no Kuldīgas, līdz sasniedza Vārtājas pilskalnu (tagadējā Dienvidkurzemes novadā). Tur pils priekšā tika izveidota kara telšu nometne. Naktī mestrs sadalīja karaspēku divās daļās, no kuriem vieniem bija jāsargā apmetne, bet otriem jāiet izlūkos.
Lietuviešu izlūki savukārt pētīja ordeņa karaspēka atstātās pēdas un ziņoja savam ķēniņam, ka no Daugavas krastiem ieradies liels karaspēks. Lietuvieši savā apspriedē nolēma bez kaujas atkāpties un nakts tumsā kļuva nesasniedzami iespējamai vajāšanai. Ordeņa brāļi deva padomu mestram pastiprināt Kurzemes pilīs ordeņa garnizonus un doties atpakaļ uz Rīgu.