Cēlies no Raceburgas pilsētas (20 km uz dienvidiem no Lībekas) rātskungu dzimtas. Pēc tam, kad mestrs Valters no Nordekes slimības dēļ aizbrauca uz Vāczemi, Vācu ordeņa lielmestrs Hartmanis no Heldrungenes (Hartmann von Helderungen) 1274. gadā par mestru iecēla brāli Ernestu, kurš "saviem draugiem atspaids bija, bij pazemīgs un pieklājīgs, un savai zemei uzticīgs un turējās pie taisnības, kamēr vien mestrs bija tas."[1]
1275. gadā ordeņa mestrs Ernsts, lai nostiprinātos iekarotajās latgaļu zemēs un kotrolētu tirdzniecības ceļus pa Daugavu, senajā latgaļu Naujenes pilskalnā uzcēla Vec-Daugavpils pili (Duneburc). 1277.gadā lietuviešu dižkunigaitisTraidens veselu mēnesi nesekmīgi centās iekarot Daugavpili. 1278. gadā mestrs Ernsts uzbruka senajai Lietuvas galvaspilsētai Kernavei, bet atceļā pie Aizkraukles viņa armiju sakāva lietuviešu karaspēks, kaujā krita arī pats mestrs.
Par mestra vietas izpildītāju palika Livonijas landmaršals Gerhards no Kacenellenbogenes (Gêrhart von Katzenellenbogen), kas 1280. gada krita Nameiša gūstā.
"Racburgas Ernests tapa 1278. gadā par mestri. Viņš sāka celt Dinaburgu, kas visiem apkārtējiem pagāniem ļoti nepatika, un viņi uzbruka pilij, kauču bez panākumiem. Mestris ar saviem brāļiem un bruņniekiem, Dānijas pilnvarotam Elertam Rēvelē palīdzot, devās pret leišiem. Slepkavošana, laupīšana bija viņu darbi. Leiši sekoja mestrim uz Livoniju un abas puses satikās kaujā pie Aizkraukles pils. Pagānu kaŗaspēks bija ļoti liels un kristīgie pazaudēja kauju. Mestris Ernests, 71 ordeņbrālis un daudz bruņnieku krita kaujā. Pagāni nolaupīja mūsu mīļās Marijas karogu, un viņa sargu bruņnieku Indriķi Tīzenhauzenu nosita, Dānijas pilnvarnieks Rēvelē centās izlabot slikto stāvokli, bet tika ievainots un viņa zirgs nogalināts. Tas notika 1279.gada gavēnī".
