Karagājiens uz Kursu un Dzintares kauja (1261)
1261. gada karagājiens uz Kursu notika pēc tam, kad Dienvidkursas kurši bija noslēguši savienību ar žemaišiem un atteikušies no Kurzemes bīskapa un Vācu ordeņa virskundzības. Livonijas ordeņa brāļu sanāksmē tika nolemts atriebties kuršiem par zaudējumu Durbes kaujā. Kuršu pakļaušanai Livonijas ordeņa mestra pienākumu izpildītājs Jurje no Eihštates Rīgā sasauca ordeņa karaspēku, kuru uzticēja vadīt kādam bruņiniekam. Pats mestra pienākumu izpildītājs Jurje atgriezās savā ordeņa landmaršala rezidencē Siguldas pilī, lai aizsargātu Livoniju pret iespējamo lietuviešu iebrukumu.
Karagājienā piedalījās ordeņa pilsnovadu komturi ar vācu un vietējo "zemes ļaužu" (letu, līvu un igauņu) karavīriem. Ordeņa karapulks devās pa seno Kursas kara ceļu no Rīgas uz Kuldīgu, kur tos ar prieku sagaidīja pils garnizona bruņinieki ar saviem kuršu vasaļiem.
Vispirms krustneši aplenca lietuviešu (žemaišu) algotņu sargāto Dzintares pili un aizdedzināja to. Liesmās gāja bojā visi pils aizstāvji, kas nevēlējās padoties pārspēkam. Uzbrucēji nogalināja visus tās aizstāvjus, ieskaitot zēnus, kas bija vecāki par vienpadsmit gadiem un sievietes, kas nevēlējās lūgt dzīvību.
Pēc tam karapulks devās uz Aizputes pili. Nevēlēdamies piedzīvot Dzintares kuršu likteni, Aizputes kurši padevās bez kaujas. Pēc tam ordeņa karaspēks caur Kuldīgu atgriezās Rīgā.