1260. gada Dobes kauja notika 1259./1260. gada ziemā žemaišu karaspēka iebrukuma laikā Zemgalē. Karagājiena mērķis bija ieņemt ordeņa galveno bāzi Dobenes zemē (vācu: hûs Dobên), ko Livonijas ordeņa mestrs Burhards fon Hornhūzens neilgi pirms bija licis uzcelt zemgaļu sacelšanās apspiešanai.

Livonijas konfederācijas karte XIII. gs. vidū. Dobes pils atradās Zemgales rietumu daļā.

Žemaiši, kas Atskaņu hronikā pamīšus saukti arī par lietuvjiem (Lettowen), sapulcināja lielu karaspēku, kuru vadīja dzelzs bruņās tērpti karavadoņi. Pirmo uzbrukumu ordeņa garnizons atsita un žemaiši izveidoja kara nometni pie aplenktās pils. Ordeņa brāļi un viņu karakalpi uzbrukumā necieta. Tā kā žemaišu pusē bija daudz kritušo un ievainoto, tad viņi pieņēma lēmumu atkāpties.

Pavasarī Livonijas mestrs Burhards ar ziņnesi atsutīja uz Dobes pili pavēli turpināt pils apsardzi. Uz to ordeņa brāļi atbildējuši: “Ar tā kunga svētību un ar jūsu padomu dzīvību mēs nežēlosim un šai pilī neslinkosim". Tomēr pēc sagrāves Durbes kaujā Dobenes garnizons pili bija spiests atstāt un tā vairs nekad netika atjaunota.

Skatīt arī labot šo sadaļu