Karagājiens uz Izborsku un Pleskavu (1240)

1240. gada karagājiens uz Izborsku un Pleskavu notika 1240. gada rudenī Tērbatas bīskapa Hermaņa vadībā, kas ilgstoši naidojās ar Novgorodai pakļauto Pleskavas valsti par meslu ievākšanu no Ugaunijas iedzīvotājiem. Bruņoto konfliktu veicināja Romas pāvestu vēlme ieviest katoļu ticību mongoļiem nepakļautajā Krievzemes daļā. Tā kā Baltazars Rusovs savā hronikā kļūdaini rakstīja, ka karagājienu vadījis pirmais Livonijas ordeņa mestrs Hermans Balke, tad agrāk tika pieņemts, ka tas noticis 1238. gadā.

Livonijas konfederācijas karte XIII. gs. vidū. Tērbatas bīskapa igauņu vasaļu, Livonijas ordeņa un Dānijas karaļa vasaļu karagājiens notika uz Pleskavai (kartē - Pskov) pakļautajām zemēm.

Karagājienā piedalījās Tērbatas bīskapa karaspēks, kas sastāvēja galvenokārt no ugauņu kājniekiem un jātnieku karaspēks, ko veidoja Livonijas ordenis un Dānijas karaļa Rēveles, Harijas un Virijas vasaļi. Sākumā viņi viegli ieņēma Izborskas pili un sakāva Pleskavas karaspēku, kas devās pretuzbrukumā, nogalinot ap 800 karavīru. Tad iebrucēji forsēja Mudas upi un aplenca Pleskavu, kuras kņazs nolēma padoties un noslēdza miera līgumu, kurā Pleskavas zeme piekrita kļūt par Livonijas ordeņa vasali, atdodot daļu no savām pilīm un zemēm. Livonijas ordenis atstāja cietoksnī nelielu garnizonu, kuru drīz vien padzina Novgorodas karaspēks Aleksandra Ņevska vadībā. .

Skatīt arī

• Livonijas krusta kari
• Ledus kauja