Mažeikas karagājiens uz Talsiem
Mažeikas karagājiens uz Talsiem notika pēc 1291. gada. Dižkunga Butvīda valdīšanas laikā lietuviešu kunigaitis Mažeika (hronikā Maseke) caur ordeņa nopostīto Zemgali iebruka Kurzemē un aplenca Talsu pilskalnu. Livonijas mestrs Baltazars Holte izlēma sūtīt ordeņa karaspēku caur Mītavu uz Zemgali, lai sagaidītu lietuviešu karaspēku atpakaļceļā un uzbruktu tiem. Kauja notika pie pārplūdušās Skujenes upes, kur ordeņa karavīriem izdevās sakaut pretiniekus un atņemt viņiem kara laupījumu. Kaujā krita Mažeikas dēls.
Atskaņu hronikas vēstījums labot šo sadaļu
Kādu rītu lietuviešu jātnieku karapulki uzbruka Talsu pilskalnam un pilsētai (hachelwerc), kuru tās aizstāvjiem izdevās nosargāt. Ar kara laupījumu piekrautiem vezumiem lietuvieši devās atpakaļceļā. Mītavas komturs uz Rīgu sūtīja vēstuli mestram, kas sasauca Livonijas ordeņa brāļus, lai izlemtu, vai "cīnīties, vai labāk atteikties". Bruņinieki nolēma neļaut ienaidniekiem atstāt zemi un sauca palīgā Siguldas pils bruņiniekus, Rīgas pilsoņus un iebraukušos krustnešus. Karaspēks devās uz Mītavas pili, "kas atdodas pirms Zemgaļu zemes" (liget vor Semegallen lant), kur karapulkus sakārtoja pēc karogiem un veda uz Zemgali.
Pie itin platās Skujaines (waßßer Schenen) upes[1] viņi izveidoja kara nometni un pa ceļu sūtīja izlūkus uz Kurzemes pusi pretī tuvojošamies pretiniekiem. Kad lietuvieši bija naktī uzbūvējuši tiltu pāri upei, ordeņa karavīri bruņinieka Merkelīna (Merkelîn) vadībā otrā rītā negaidīti uzbruka tiem lietuviešiem, kas bija jau pārgājuši tiltam. Viņi bēga atpakaļ un tilts pēkšņi sabruka. Kaujā nogalināja daudz lietuviešu un valdnieka Mažeikas dēlu un atbrīvoja Kurzemē sagūstīto Daugavgrīvas cisterciešu klostera mūku Vigboldu Dozelu (Wîcbolt Dosel). Ordeņa karavīri uzcēla jaunu tiltu un ar kaujas dziesmu hilf uns Sancta Marîâ zû vromen! (“Palīdzi mums briesmās, Svētā Marija!”) ar trīs karogiem pāri upei uzbruka lietuviešiem. Kaujā krita viens brālis un trīs vācieši un daudz vairāk lietuviešu. Viņu ķēniņš Mažeika (kunic Maseke) bija spiests atstāt kara laupījumu un ieročus (bruņcepures, vairogus, šķēpus, zobenus un 250 zirgu) un doties atpakaļ uz Lietuvu. Ordeņa brāļi atbrīvoja kuršu gūstekņus, brālīgi sadalīja guvumu un caur Jelgavu atgriezās Rīgā.[2]
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ pēc F. Krūzes domām Ventas pieteka Vadakste (Kruse, 1846), pēc A. Bīlenšteina Tērvetes upes pieteka Skujaine.
- ↑ Atskaņu hronika (11812.-12018.)[novecojusi saite]