Kuršu sacelšanās (1260)
1260. gada Lielā kuršu sacelšanās sākās pēc Durbes kaujas 1260. gada vasarā. Kurši atteicās no vācu virskundzības un lūdza lietuviešu palīdzību kā atlīdzību par palīdzību Durbes kaujā. Kurzemes bīskaps Heinrihs no Licelburgas atstāja savus īpašumus un devās atpakaļ uz Vāczemi. Kurši noslēdza militāru savienību ar žemaišiem un tie ieradās Dzintares pilī tajā Piemares zemes daļā, kas 1254. gadā bija piešķirta Kurzemes bīskapijai.
Viens no sacelšanās vadoņiem Utilis (Vārtājas pilsnovada vecākais) ieradās pie Kuldīgas komtura un aicināja komturu sūtīt papildspēkus uz Vārtājas pili, kur astoņi ordeņa brāļi tika saņemti gūstā un nogalināti.
Ordenis bija spiests atstāt arī Karšuvas un Dobenes pilis.
Sacelšanos izdevās apspiest vienīgi pēc tam, kad par Lietuvas dižkungu kļuva pareizticīgais Vaišvilks, kas 1265. gadā noslēdza izlīgumu ar ordeni un pārtrauca atbalstīt sava ienaidnieka Tranaiša sabiedrotos nekristītos žemaišus, prūšus, kuršus un zemgaļus.