Atvērt galveno izvēlni

Kauja pie Dinaburgas pils (ap 1275)

Livonijas konfederācijas karte 13. gadsimta vidū. Lietuvas karaspēks devās karagājienā uz Latgali.
Šis raksts ir par 1275. gada kauju pie Daugavpils. Par citām jēdziena Daugavpils kaujas nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Kauja pie Dinaburgas pils (Vecdaugavpils) notika Lietuvas-Livonijas kara (1262—1282) laikā.

Pēc lietuviešu karagājieniem pāri Daugavai un Dubnas kaujas Livonijas ordeņa mestrs Ernests no Raceburgas izplānoja jauna cietokšņa celšanu Lotigolā pie latgaļu Naujenes (Novene) pils. Tam bija jākļūst par jaunu karabāzi papildus jau esošajam Volkenbergas cietoksnim pie Rāznas ezera. Dinaburgas pils celšanas gads nav precīzi zināms, bet pieņem, ka tas varējis notikt ap 1275. gadu, taču ne vēlāk par 1277. gadu.[1] Pēc cita uzskata pils uzcelta jau 1273. - 1274. gadā.[2]

Lietuvas dižkunigaitis Traidens ar lielu karaspēku, kurā bija arī loka šāvēji no viņa sabiedroto Polockas, Vitebskas un Smoļenskas kņazu zemēm. Apvienotais karaspēks četras nedēļas aplenca Dinaburgas pili, bet nespēja to ieņemt un nodedzināt.

Atskaņu hronikas vēstījumsLabot

Ordeņa mestrs Ernests no Raceburgas, kas bija iecelts amatā 1274. gadā, pavēstīja ordeņa komturiem par nodomu celt jaunu pili. Ordeņa karaspēks nodrošinājās ar pārtikas krājumiem un no Rīgas gar Daugavas upi devās tad augšup uz Daugavas pili (Duneburc), kur mestrs izvēlējas vietu jaunā cietokšņa būvei, "kas būtu bieds gan pagāniem, gan ķēniņam Traidenam (kunic Thoreiden)." Pēc pils uzcelšanas tajā nogādāja stopus, bultas, pārtiku un prāvu mantu krājumu. Jaunās pils aizsardzībai tajā nometināja garnizonu, kurā bija gan ordeņa bruņinieki un to karakalpi, gan arī "zemes ļaudis" (lantman). Mestrs ar pārējo karaspēku atgriezās Rīgā.

To uzzinot, ķēniņš Traidens savāca karaspēku no lietuviešu un rutēņu zemēm un devās uzbrukumā Dinaburgas cietoksnim. Pils ieņemšanai ķēniņš pavēlēja būvēt četrus lielus akmeņmešus (blîde no Gegenwichtsblide). Pils aplencēji to ilgstoši apšaudīja ar bultām, bet pils sargātāji šāva pretī. Tad ar akmeņmešiem pils dienu un nakti tika apšaudīta ar akmeņiem. Kauja bez apstājas turpinājās četras nedēļas, līdz ķēniņš Traidens saprata, ka pili ieņemt nespēs ar visu savu lielo karaspēku un sacīja: Ko nu lai daru? Man sāpes sirdi grauž un plēš un pušu lauž. Šī pils man sirdij virsū celta, man visu mūžu sirds būs šķelta, tā tagad dien' un nakti skums. Ko palīdz vairs šis pasākums? Šķiet, saites, kas mūs sien, par vājām, iet ļaudis atpakaļ uz mājām. Nu akmeņmešus sacērtiet, es arī gribu mājās iet. Lietuvieši saskaldīja akmeņmešus un atgriezās mājās. [3]

AtsaucesLabot

  1. Löwis of Menar K. Burgenlexicon für Alt-Livland. Rīga, 1922. - 53 lpp.
  2. Gudavičius E. Kryžiaus karai Pabaltijyje ir Lietuva XIII amžiuje. Vilnius, 1989. - 161 lpp.
  3. «Atskaņu hronika (08168. - 08281.)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 7. februārī. Skatīts: 2012. gada 19. februārī.

Skatīt arīLabot