Meinards
Meinards no Zēgebergas (latīņu: Meynardus, Meinnardus, vidusaugšvācu: Meynhart, vācu: Meinhart, Meinhard von Segeberg; dzimis ap 1130/1140, miris 1196. gada 12. oktobrī[1]), pazīstams arī kā Meinhards, no 1993. gada Svētais Meinards (itāļu: Saint Meinardo)[2] bija pirmais zināmais katoļu misionārs Līvzemē un pirmais Ikšķiles bīskaps. Romas Katoļu baznīcas svētais.[3]
| ||||||||||||
Biogrāfija
labot šo sadaļu
Meinards bija priesteris no Zēgebergas augustīniešu klostera Holšteinā, ieradās Līvzemē ap 1180. gadu un apmetās pie Daugavas lejtecē dzīvojošajiem lībiešiem. Uz šo rīcību viņu, iespējams, iedvesmoja mūks Vicelīns, kurš sludināja kristietību slāvu zemēs.[4] 1184. gadā uzcēla koka kapellu Ikšķilē (vācu: Üxküll) un kalpoja par misionāru. 1185. gadā ataicināja mūrniekus no Gotlandes (Visbijas) un uzcēla Ikšķiles akmens pili un baznīcu Ikšķilē, kā arī akmens pili Mārtiņsalā Salaspilī (Holme, Holmia).[1][5] Tās ir senākās zināmās mūra celtnes Baltijā.[6][7] Jaunā mūra pils Salaspilī sākotnēji piedzīvoja vairākus līvu ienaidnieku zemgaļu uzbrukumus.
1186. gadā Brēmenes arhibīskaps Hartvigs II piešķīra Meinardam bīskapa tiesības jaunizveidotajā Ikšķiles bīskapijā (episcopatus Ixcolanensis). 1188. gada 1. oktobrī pāvests Klements III apstiprināja priestera Meinarda iecelšanu par Līvzemes bīskapu ar sēdekli Ikšķilē un piešķīra šo bīskapiju Brēmenes arhibīskapam Hartvigam II.[5]
1188. gadā nenokārtotu parādu dēļ Gotlandē apcietināja krievu tirgotājus, kā dēļ uz laiku tika pārtraukta tirdzniecība starp Novgorodu un Rietumbaltiju. Tāpat tirdzniecību pa Baltijas jūru traucēja Novgorodas konflikts ar Zviedriju. Rezultātā no Daugavas lejteces izveidojās sauszemes tirdzniecības ceļš uz Pleskavu. Pateicoties Meinarda izveidotajiem atbalsta punktiem Ikšķilē un Salaspilī, šī ceļa sākumu kontrolēja vācu tirgotāji, kas tādējādi kļuva ieinteresēti materiāli atbalstīt Meinarda misiju.
1190. gadā pāvests Klements III atļāva Meinardam darbā pieņemt visu ordeņu mūkus un garīdzniekus. 1193. gada aprīlī jaunais pāvests Celestīns III vēstulē Meinardam pauda lielāku atbalstu misijai, atļaujot mūkiem atkāpties no stingrajiem ēšanas un ģērbšanās noteikumiem (misijas ceļojumos viņi tagad drīkstēja lietot pagānu sniegto ēdienu) un garantējot tiem, kas iesaistās misijās, indulgences.[4][8] Šajā laikā misijai pievienojās Teoderihs, kurš sāka sludināt Turaidā.
Tomēr 12. gadsimta beigās vairums līvu atsacījās pildīt sākotnējo solījumu kristīties un Meinardam izveidojās konflikts ar līvu aristokrātiju, kā rezultātā Meinards zaudēja savu ietekmi līvu vidū. Redzot misijas neveiksmīgo gaitu, Meinards nolēma meklēt militāru palīdzību, tomēr pirms izbraukšanas noticēja līvu solījumiem un palika Līvzemē. Atkal piedzīvojot līvu izsmieklu, viņš nolēma doties uz tirgotāju apmetni Igaunijā, lai no turienes tālāk ceļotu uz Vāciju, taču, pēc Turaidas vecākā Anno brīdinājuma, ka viņu pa ceļam plāno nogalināt, tomēr palika Ikšķilē.
Meinards miris 1196. gada 12. oktobrī,[1] apglabāts Ikšķiles baznīcā. 14. gadsimtā Meinarda mirstīgās atliekas pārapbedīja Rīgas Doma baznīcā, kur tās atrodas arī tagad.[5] 1993. gada 8. septembrī, Latvijas vizītes laikā pāvests Jānis Pāvils II kanonizēja bīskapu Meinardu[9] un atzina viņu par latviešu pirmo apustuli, bīskapu un svēto.[10]
Piemineklis Sv. Meinardam Ikšķilē
labot šo sadaļu2010. gada 24. septembrī Ikšķilē tika atklāts piemineklis Sv. Meinardam.[11] Monumenta autors ir skulptors Viktors Suškevičs.
Kardināls Jānis Pujats savā runā atklāšanas ceremonijā teica: "Meinarda piemineklis šajā vēsturiskajā vietā ir kā zīme, ka jāatgriežas pie kristīgām vērtībām un jātur tās godā. Tā ir ļoti nopietna lieta. Ticības dēļ misionāri brauc uz tālām zemēm, bieži vien riskēdami ar savu dzīvību, lai palīdzētu cilvēkiem pašā svarīgākajā lietā, proti, lai parādītu viņiem ceļu uz nemirstību. Lai apzinātos, ka cilvēka mērķis ir dzīve pie Dieva un ka Dievu var atrast, attīroties no grēkiem un tiecoties pēc Viņa ar visu sirdi."[12]
Bibliogrāfija
labot šo sadaļu- Kučinskis S J. Svētais Meinards Latvijas apustulis. R., 1993.
Dokumenti
labot šo sadaļuLatviešu konversācijas vārdnīcas 13.sējums, 26366.-26367.lpp.:
"Meinards (Meinardus), ap 1125-96, pirmais lībju bīskaps, bija svētnieks augustīniešu koŗkungu Zēgebergas konventā Holšteinā (canonicus regularis ordinis beati Augustini), kur dzīvojis sv. Vīcelīna, slāvu apustuļa, kaimiņu Neiminsteres klosteŗa bijušā prāvesta un pirmā Oldeburgas bīskapa (†1154.) misijas tradicijās. Lībekas tirgotāju kuģos un pavadonībā, kā viņu svētnieks un laikam ari gadījuma rakstvedis, Meinhards pēc 1163. ieradās Daugavgrīvā. Dažus gadus priekš 1184. Meinards ar Polockas lielkunga atļauju sāka sprediķot Daugavgrīvas lībjiem katoļu ticību, apmetās Ikšķilē, kur cēla baznīcu un ar Visbijas dzirkaļu palīdzību ap 1185. ari pili, bet 1187. otru pili Mārtiņa salā. 1186. gadā Brēmenes virsbīskaps Hartvigs II (1184-1207) viņu iecēla par lībju bīskapu ar sēdekli Ikšķilē (episcopatus Ixcolanensis) un iesvētīja viņu Brēmenes baznīcā, bet 1.10.1188. pāvests Klements III to apstiprināja. Desmito tiesu jaunkristītiem laikam būs uzlicis tikai viņa pēcnācējs [Bertolds]. Meinhardam bij palīgi (Turaidas Teodorichs) un lieli naudas līdzekļi. Pie Ikšķiles baznīcas vismaz no 1193., ar pāvesta Celestīna III atļauju, pastāvēja sv. Augustīna ordeņa konvents, turpmākais domkapituls (conventus fratrum). Meinards mira Ikšķilē, laikam 14.8., un turpat apbedīts. Laikam 14 gs. beigās, varbūt virsbīskapa Sintenas Jāņa IV laikā, Meinarda relikvijas pārveda uz Rīgas Doma baznīcu, kur tam cēla kapa pieminekli pēc 1370. mirušā pāvesta Urbāna V kapa parauga. Pirmā rakstu liecība par Meinardu viduslaiku latīņu literatūrā ir Neiminsteres prāvesta 1195.-96. sacerētā Epistola Sidonis: …”Ecce vinea Domini Saboath…nunc per Meinhardum episcopum in Liflandiam transplantata crescit”."
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 Gints Skutāns, mag.hist., Meinards (?-1196), Historia.lv Arhivēts 2013. gada 30. maijā, Wayback Machine vietnē.
- ↑ of the Canonizations during the Pontificate of His Holiness John Paul II
- ↑ [null San Meinardo (1134/36-1196), primo Vescovo della Livonia, oggi Lettonia (Ripristino del Culto)] http://www.vatican.va/news_services/liturgy/saints/ns_lit_doc_19930908_meinardo_photo.html
- ↑ 4,0 4,1 Iben Fonnesberg-Schmidt. The popes and the Baltic crusades, 1147-1254. The Northern World 26. BRILL, 2007. 66–68, 73–74. lpp. ISBN 90-04-15502-3.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 Latviešu konversācijas vārdnīca 13. 26366–26367. lpp.
- ↑ Stephen R. Turnbull, Peter Dennis. Crusader castles of the Teutonic Knights: The stone castles of Latvia and ... Fortress 19. Osprey Publishing, 2004. 4–5. lpp. ISBN 1-84176-712-3. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 4. jūlijā. Skatīts: 2013. gada 12. maijā.
- ↑ Liudas Jovaiša. «Bažnyčia Mindaugo krikšto laikais». Mindaugas karalius. Aidai, 2008. 17. lpp. ISBN 9789955656562.
- ↑ Arveds Švābe. Latvijas vēstures avoti 1. Latvijas vēstures institūta apgāds, 1937. 16. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 17. aprīlī. Skatīts: 2013. gada 12. maijā.
- ↑ Meinards Arhivēts 2007. gada 29. oktobrī, Wayback Machine vietnē.. Klišāns Valdis, Tildes Datorenciklopēdija Latvijas vēsture. Rīga: Sabiedrība Tilde, 1998
- ↑ «Svētā Meinarda kults». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 1. jūlijā. Skatīts: 2014. gada 13. jūnijā.
- ↑ Atklāj pieminekli Sv. Meinardam. http://www.lsm.lv/lv/raksts/latvija/zinas/atklaj-pieminekli-sv.meinardam.a10174/
- ↑ Sv.Meinarda pieminekļa iesvētīšanas svētbrīža J.Pujata uzruna. Arhivēts 2016. gada 30. jūnijā, Wayback Machine vietnē. http://www.meinardadraudze.lv/?p=100 Arhivēts 2016. gada 30. jūnijā, Wayback Machine vietnē.
| Reliģiskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: nav |
Ikšķiles bīskaps 1186 - 1196 |
Pēctecis: Bertolds |