Nobela prēmiju laureāti
Nobela prēmiju laureāti ir individuālas personas vai organizācijas, kas apbalvotas ar kādu no Nobela prēmijām (zviedru: Nobelpriset, norvēģu: Nobelprisen). Tās ir ikgadējas starptautiskas balvas, ko piešķir par ievērojamu sniegumu sabiedrībai zinātnē, literatūrā vai nozīmīgu ieguldījumu miera veicināšanā. Prēmijas piecās dažādās jomās dibinātas saskaņā ar zviedru zviedru ķīmiķa, inženiera un dinamīta izgudrotāja Alfrēda Nobela testamentu, ko viņš parakstīja Zviedru-norvēģu klubā Parīzē 1895. gada 27. novembrī.[1]
Kopš 1901. gada katru gadu 10. decembrī (Alfrēda Nobela nāves dienā) tiek pasniegtas Nobela prēmijas fizikā, ķīmijā, fizioloģijā vai medicīnā, literatūrā un miera veicināšanā. Norvēģijas Nobela komiteja katru gadu pasniedz Nobela miera prēmiju Norvēģijas galvaspilsētā Oslo, bet pārējo nomināciju Nobela prēmijas pasniedz Zviedrijas Karaliskā Zinātņu Akadēmija svinīgā ceremonijā Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā. Papildus šīm Nobela testamentā norādītajām balvām, 1968. gadā Zviedrijas Riksbanka nodibināja balvu ekonomikas zinātnes jomā, kas kopš 1969. gada tiek pasniegta reizē ar Nobela dibinātajām balvām. Tās oficiālais nosaukums ir "Zviedrijas Riksbankas prēmija ekonomikas zinātnēs Alfrēda Nobela piemiņai" (zviedru: Sveriges riksbanks pris i ekonomisk vetenskap till Alfred Nobels minne).[2]
Daži fakti
labot šo sadaļuLaikā no 1901. līdz 2022. gadam ir pasniegtas 615 Nobela prēmijas pavisam 989 laureātiem. Tā kā daži laureāti ir saņēmuši prēmiju vairāk nekā vienu reizi, kopumā apbalvotas 954 personas un 27 organizācijas. 355 prēmijas laureāti saņēmuši vienatnē, 146 prēmijas dalītas starp diviem laureātiem, bet 114 prēmijas piešķirtas dalīti trim laureātiem.[3] Starp laureātiem ir 58 sievietes (Marija Sklodovska-Kirī apbalvota 2 reizes).
Ir bijuši atsevišķi gadi, kad kādā no jomām prēmija nav tikusi piešķirta. Vairākums šādu gadījumu bijuši Pirmā un Otrā pasaules kara laikā. No 1940. līdz 1942. gadam Nobela prēmijas netika piešķirtas nevienā no jomām.
Vairākkārtējie Nobela prēmijas laureāti:[4]
- Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja — 3 reizes (Nobela miera prēmija — 1917, 1944, 1963)
- Marija Sklodovska-Kirī — 2 reizes (Nobela prēmija fizikā — 1903; Nobela prēmija ķīmijā — 1911)
- Lainuss Polings — 2 reizes (ķīmijā — 1954; Nobela miera prēmija — 1962)
- UNHCR (Apvienoto Nāciju Augstā komisāra birojs bēgļu jautājumos) — 2 reizes (Nobela miera prēmija — 1954, 1981)
- Džons Bardīns — 2 reizes (fizikā — 1956, 1972)
- Frederiks Sengers — 2 reizes (ķīmijā — 1958, 1980)
Divi no Nobela prēmijas laureātiem atteikušies no Nobela prēmijas. Žans Pols Sartrs tā rīkojās, jo viņš nekad nepieņēma oficiālus apbalvojumus. Bet Le Diks Tho nepieņēma apbalvojumu, atsaucoties uz situāciju Vjetnamā.[3]
Četri no Nobela prēmijas laureātiem bijuši spiesti atteikties no Nobela prēmijas politisku iemeslu dēļ. Ādolfs Hitlers aizliedza pieņemt prēmijas vācu zinātniekiem Rihardam Kūnam, Ādolfam Butenandam un Gerhardam Domagkam, bet PSRS varasiestādes piespieda no prēmijas atteikties rakstnieku Borisu Pasternaku.[3]
Trīs no Nobela prēmijas laureātiem nevarēja ierasties uz apbalvošanas ceremoniju, lai saņemtu viņiem piešķirtās Nobela miera prēmijas, jo par savu sabiedrisko darbību viņi atradās apcietinājumā savās valstīs. Tie bija Kārlis fon Oseckis (1935. gadā), Auna Sana Su Či (1991. gadā) un Liu Sjaobo (2010. gadā).[3]
Laureātu saraksts
labot šo sadaļu1901—1910
labot šo sadaļu1911—1920
labot šo sadaļu1921—1930
labot šo sadaļu1931—1940
labot šo sadaļu1941—1950
labot šo sadaļu1951—1960
labot šo sadaļu1961—1970
labot šo sadaļu1971—1980
labot šo sadaļu1981—1990
labot šo sadaļu1991—2000
labot šo sadaļu2001—2010
labot šo sadaļu2011—2020
labot šo sadaļu2021—pašlaik
labot šo sadaļuPiezīmes
labot šo sadaļu- a 1938. un 1939. gadā Vācijas valdība neatļāva trim Nobela prēmijai nominētajiem vācu zinātniekiem to pieņemt. Tie bija Rihards Kūns, Ādolfs Butenands un Gerhards Domagks. Tikai pēc Otrā pasaules kara viņi saņēma savas Nobela medaļas un diplomus, bet naudas balvas tomēr nesaņēma.[3]
- b 1948. gadā Nobela miera prēmija netika piešķirta. Nobela fonds paziņoja, ka tā būtu piešķirta Mohandāsam Karamčandam Gandijam, kurš šajā gadā bija nogalināts atentātā. Tā kā Nobela prēmiju mirušām personām nepiešķir, tad, godinot Gandija piemiņu, šo prēmiju nepiešķīra nevienam citam.[5]
- c 1958. gadā krievu rakstnieks Boriss Pasternaks PSRS valdības spiediena rezultātā bija spiests atteikties no viņam piešķirtās Nobela prēmijas literatūrā.[3]
- d 1964. gadā franču rakstnieks Žans Pols Sartrs atteicās no viņam piešķirtās Nobela prēmijas literatūrā, jo viņš nekad nepieņēma oficiālus pagodinājumus.[3]
- e 1973. gadā vjetnamiešu politiķis Le Diks Tho atteicās no Nobela miera prēmijas. Lai gan viņš bija aktīvi piedalījies sarunās par uguns pārtraukšanu Vjetnamas karā, tomēr Parīzē noslēgto miera līgumu viņš neuzskatīja par pietiekamu īsta miera nodibināšanai Vjetnamā.[3]
- f 2010. gadā ķīniešu disidents Liu Sjaobo nevarēja saņemt Nobela miera prēmiju, jo par savu sabiedrisko darbību viņš bija sodīts un atradās apcietinājumā Ķīnā.[6]
Skatīt arī
labot šo sadaļuAtsauces
labot šo sadaļu- ↑ «Alfred Nobel – The Man Behind the Nobel Prize». Nobel Foundation.
- ↑ «Nomination and Selection of Laureates in Economic Sciences». Nobel Foundation.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 3,6 3,7 «Nobel Prize Facts». Nobel Foundation.
- ↑ «Multiple Nobel Laureates». Nobel Foundation.
- ↑ Øyvind Tønnesson. «Mahatma Gandhi, the Missing Laureates». Nobel Foundation, 1999. gada 1. decembris.
- ↑ «The Nobel Peace Prize 2010 - Presentation Speech». Nobel Foundation.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Nobela prēmiju laureāti.- Nobela fonda oficiālā mājaslapa
- Nobela prēmijas ieguvēju hronika
