Norvēģijas Karaliste
Kongeriket Norge
Kongeriket Noreg
Norvēģijas Karalistes karogs Norvēģijas Karalistes ģerbonis
Karogs Ģerbonis
HimnaJa, vi elsker dette landet

Location of Norway
Galvaspilsēta Oslo
Valsts valodas norvēģu valoda (būkmols un jaunnorvēģu valoda), dažās pašvaldībās sāmu valoda
Valdība
 -  Karalis Haralds V
 -  Premjerministrs Erna Solberg
Dibināšana
 -  no Zviedrijas 1905. gada 7. jūnijā 
Platība
 -  Kopā 385 178 km² 
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2014. g. 5 109 056 
 -  Blīvums 13,26/km² 
Valūta Norvēģijas krona (NOK)
Laika josla CET (UTC+1)
Interneta domēns .no, .sj un .bv
Tālsarunu kods +47

Norvēģija (norvēģu: Norge, jaunnorvēģu: Noreg), oficiāli Norvēģijas Karaliste, ir valsts Ziemeļeiropā, kura aizņem Skandināvijas rietumu daļu. Visgarākā robeža ir ar Zviedriju austrumos (1619 km), bet pašos ziemeļos tā robežojas arī ar Somiju (727 km) un Krieviju (196 km). Dienvidos to apskalo Ziemeļjūra, rietumos — Norvēģu jūra, bet ziemeļos — Barenca jūra. Norvēģijai arī pieder Svalbāra un Jana Majena sala Arktikā, kā arī Buvē sala, Pētera I sala un Karalienes Modas Zeme Antarktikā.

Norvēģija ir Eiropas piektā lielākā valsts ar 386 958 km² lielu platību. Nosaukums nozīmē "ceļš uz ziemeļiem". Norvēģijā ir 5 miljoni iedzīvotāju. Valsts valoda ir norvēģu valoda, kurai ir divi rakstu valodas paveidi - būkmols (bokmål) un jaunnorvēģu valoda (Nyorsk). Nacionālie svētki ir 17. maijā, kad norvēģi svin savu konstitūciju. Administratīvi Norvēģija ir iedalīta 19 filkēs.

2009. gadā Norvēģija bija pasaulē ceturtā lielākā naftas eksportētājvalsts[1] un viena no pasaules bagātākajām valstīm, naftas ieguves nozare rada aptuveni ceturto daļu no visa iekšzemes kopprodukta.[2] Tomēr 99% enerģijas Norvēģija iegūst no HES[3]. Norvēģijas krona tiek uzskatīta par vienu no stabilākajām valūtām. 2007. gadā Norvēģija tika atzīta par pasaules mierīgāko zemi.

Satura rādītājs

VēstureLabot

Jau kopš 6. gadsimta p.m.ē. mūsdienu Norvēģija ir bijusi apdzīvota. Norvēģiju 872. gadā pēc kaujas pie Hafrsforda apvienoja ķēniņš Haralds Skaistmatis (Harald Hårfagre). Pēc tam sākās tā sauktais "Vikingu laikmets". 1319. gadā Norvēģija apvienojās personālūnijā ar Zviedriju un 1397. gadā iestājās Kalmāras ūnijā, kurā bija arī Dānija. 1521. gadā, kad Zviedrija izstājās no ūnijas, Norvēģija palika Dānijas pakļautībā. Vēlāk norvēģi nonāca Zviedrijas pakļautībā, bet neatkarību viņi ieguva 1905. gadā, kad pēc 586 gadiem par pirmo Norvēģijas karali kļuva Hokons VII. Otrā Pasaules kara laikā 1940. gada 9. aprīlim Norvēģiju okupēja Nacistiskā Vācija. Pēckara laikā Norvēģija piedzīvoja strauju ekonomisku izaugsmi, galvenokārt pateicoties naftas atradnēm, kuras atklāja 1970. gadu sākumā.

ĢeogrāfijaLabot

 
Viens no daudzajiem Norvēģijas fjordiem.

Norvēģu dabai raksturīgi fjordi, kas ir gari, šauri jūras līči. Garākais ir Sognefjords, kas stiepjas 205 km iekšzemē. Ir plakankalnes, augsti kalni un meži. Augstākais kalns ir Galhēpigens (2469 m), kas ir arī augstākā virsotne Skandināvijā. Lielākais ledājs ir Justedālsbēens (platība 485 km²). Lielākais ezers ir Mjēsas ezers (363 km²). Garākā upe ir Glomma (621 km). Krasta līnija kopā ar visiem līčiem ir 21 347 km. Norvēģija platākajā vietā ir 430 km, bet šaurākajā 6 km.

KultūraLabot

Norvēģija ir dzimtene daudziem dižiem rakstniekiem, piemēram, Henrikam Ibsenam, Knutam Hamsunam un Sigridai Unsetei. Komponists Edvards Grīgs un mākslinieks Edvards Munks arī bija norvēģi. Norvēģijā 1990. gadu sākumā radās pasaulē lielu atpazīstamību guvusī Norvēģijas melnā metāla kustība. Pasaules arhitektūras vēsturē īpašu vietu ieņem norvēģu stāvkoku baznīcas.

ValodaLabot

Pamatraksts: Norvēģu valoda

Norvēģu valoda pēc izrunas ir tuva zviedru valodai, bet rakstu veids būkmols ir tuvāks dāņu valodas rakstībai.

Dzimtās valodas apguve norvēģu skolāsLabot

Norvēģu pašvaldībām jānodrošina skolēniem, kam dzimtā valoda nav norvēģu vai sāmu valoda, dzimtās valodas nodarbības, divvalodīgas stundas (kur tiek izmantota gan dzimtā, gan norvēģu valoda) un papildu norvēģu valodas nodarbības/norvēģu valoda kā otra valoda līdz brīdim, kad viņiem ir pietiekamas norvēģu valdoas prasmes, lai varētu sekot līdzi stundās ar norvēģu vai sāmu bērniem. No šiem trim veidiem par galveno tiek uzskatīts norvēģu valoda kā otrā valoda. Dzimtās valodas stundas var notikt citā skolā nekā skolā, kuru skolēns parasti apmeklē. Ja attiecīgajā pašvaldībā nav skolotāju, kas varētu mācīt skolēnam dzimto valodu, pašvaldībai pēc iespējas jāpiedāvā cita apmācība, kas ir pielāgota skolēnam. Dzimtās valodas stundas nāk klāt pamatskolas parastajām stundām. Pašvaldībām ir atbildība noskaidrot attiecīgā skolēna vajadzības. Šādas tiesības neattiecās uz skolēniem, kam dzimtā valoda, ir kāda cita skandināvu valoda, respektīvi dāņu vai zviedru valoda. Nevienā norvēģu skolā nevar mācīties zviedru vai dāņu valodu. Vēl pašvaldības var piedāvāt dzimto valodu kā papildu priekšmetu skolās. Protams, ir skaidrs, ka maza pašvaldība nevar piedāvāt vairāku simtu valodu stundas skolēniem. Trūkst gan skolotāju, gan resursu. Taču jebkura valoda teorētiski var kļūt par priekšmetu gan pamatskolās, gan vidusskolās. Ja skolēnam dzimtā valoda nav norvēģu valoda, viņš/viņa var tikt atbrīvota no eksāmena vienā no rakstu valodām, t.i., ja skolas rakstu valoda ir būkmols, skolēnam nav jāliek jaunnorvēģu valodas eksāmens un otrādi. Norvēģu skolēniem jāliek rakstveida eksāmens abās rakstu valodās.

Izplatītas svešvalodas pēc angļu valodas tradicionāli ir vācu un franču valoda. Mūsdienas arvien populārāka kļūst arī spāņu valoda. Trešā svešvaloda var būt, piemēram, itāliešu, latīņu, krievu, japāņu valoda.

Skatīt arīLabot

Atsauces un piezīmesLabot