Salvatore Kvazimodo
Salvatore Kvazimodo (Salvatore Quasimodo, dzimis 1901. gada 20. augustā; miris 1968. gada 14. jūnijā) bija itāliešu dzejnieks, kritiķis un tulkotājs. 1959. gadā viņš ieguva Nobela prēmiju literatūrā par savu dzeju, kurās viņš ir atspoguļojis traģisko dzīves pieredzi. Šī balva izraisīja ļoti lielus strīdus.
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||
Biogrāfija
labot šo sadaļuKvazimodo ir dzimis Modikā, mazā pilsētā netālu no Sicīlijas, sicīliešu un grieķu ģimenē. Viņam bija viena māsa un viens brālis. Viņa tēvs strādāja par dzelzceļa stacijas priekšnieku, tas bija darbs, kurā vajadzēja bieži ceļot, kopā ceļoja arī visa ģimene. Ģimene pārcēlās uz Gelu, kur viņš ieguva pirmo izglītību, pēc tam Mesīnu, tikai divas dienas pēc šausmīgās zemestrīces 1908. gadā. Šie skati ko Salvatore bija redzējis agrā bērnībā, iespiedās dziļi viņa prātā.
Kaut gan Salvatore iemācījās rakstīt un lasīt jau ļoti agrā vecumā un izrādīja agru interesi par dzeju, viņam tomēr labāk padevās matemātika. Viņa māte ieteica viņam iestāties tehniskajā institūtā, nevis ģimnāzijā, kur viņš būtu varējis iegūt akadēmisko izglītību. Ģimnāzija, pēc mātes domām, atradās pārāk tālu un nevarēja dot tik praktisku treniņu kā tehniskais institūts. Viņš nolēma kļūt par inženieri un iestājās Palermo institūtā, pēc tam 1918. gadā devās uz Romu, kur divus gadus studēja Politehnikumā. Juzdams, ka viņam nepadodas inženierzinātnes, Salvatore Kvazimodo kļuva par ģeodēzistu (mērnieku). Tur mācoties viņš arī apguva grieķu un latīņu valodu, un tur viņš arī uzsāka intensīvi aizrauties ne tikai ar grieķu un romiešu klasisko literatūru, bet arī ar seno un moderno psiholoģiju. Tā kā viņa kaislība uz klasicismu strauji pieauga, tad arī viņam pašam parādījās interese ko pašam paveikt. Tā kā viņš bija spiests pelnīt sev iztiku, viņš 1920. gadā kļuva par tehnisko dizaineri būvniecības firmā. Tajā pašā gadā viņš apprecēja Betsiju Doneti. 1924. gadā viņam atkal bija jāmaina darbs, šoreiz viņš sāka strādāt būvpakalpojumu veikalā un pēc tam valsts civilajā dienestā par inženieri.
Visi šie Kvazimodo jaunie uzdevumi darbā aizveda viņu uz dažādiem Itālijas nostūriem, arī uz Itālijas dienvidiem, kur viņš nodibināja kontaktus ar bijušajiem draugiem. Viņš ir rakstījis dzejoļus jau kopš agras bērnības, bet, tikai būdams pieaudzis, saprata, ka tas varētu būt viņa darbs. Viņš aizsūtīja savus dzejoļus uz Florences laikrakstu "Solaria". Nekavējoties viņš tika uzņemts laikraksta domubiedru grupā un drīz vien jau pārcēlās uz dzīvi Milānā. Tur Kvazimodo strādāja par teātra kritiķi un bija itāļu literatūras profesors Milānas konservatorijā.
Viņš atšķīrās no citiem dzejniekiem ar savu ritmiski maigo dzeju. Kvazimodo bija labs tulkotājs. Otrā pasaules kara laikā viņš strādāja un rakstīja dzeju par itāliešu pretošanos, kā rezultātā tika ieslodzīts. Viņš rakstīja par partizāniem, par Korejas karu, par atombumbām. Dzeju viņš rakstīja līdz pat nāvei, sarakstījis tādus darbus kā "Diena pēc dienas" (1947), "Dzīve nav sapnis" (1949). Daudzi kritiķi domā, ka karš pilnveidoja un deva jaunas domas Kvazimodo daiļradei. Viņi uzskatīja, ka neviens cits dzejnieks tik droši nespēja rakstīt par visā Eiropā notiekošo. Sarakstījis arī daudzas esejas, kas publicētas atsevišķā grāmatā.
Kvazimodo mira no asins izplūduma smadzenēs. Viņa ieguldījums itāliešu un arī citu Eiropas valstu literatūrā mūsdienās tiek vērtēts ļoti augstu.
Darbi
labot šo sadaļu- Odore di eucalyptus (1933)
- Erato e Apollion (1936)
- Poesie (1938)
- Il falso e vero verde (1956)
- La terra impareggiabile (1958)
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Salvatore Kvazimodo.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
- Biogrāfija Nobela prēmijas mājaslapā (angliski)
- Kvazimodo mājaslapa (itāliski)
| Apbalvojumi | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Boriss Pasternaks |
Nobela prēmija literatūrā 1959 |
Pēctecis: Senžons Pērss |