Atvērt galveno izvēlni

Dinamīts ir sprāgstviela, ko izgudroja zviedru ķīmiķis un inženieris Alfrēds Nobels 1866. gadā (patentēja 1867. gadā). Tas ātri kļuva populārs, jo bija daudz drošāks par alternatīvām - šaujampulveri un nitroglicerīnu.

Nobelam dinamīta patents deva lielu bagātību, par kuru pēc viņa nāves tika izveidota Nobela prēmija.[1]

Mūsdienās dinamītu lieto maz, tā vietā izmanto amonija nitrātu saturošas sprāgstvielas.

SastāvsLabot

Dinamīts satur dažādu sprāgstvielu maisījumu — tas satur nitroglicerīnu vai nitroglicerīna un dietilēnglikola dinitrāta maisījumu kopā ar nātrija nitrāta un citu nitrātu piedevām, piesūcinot ar tiem kādu inertu materiālu (gūrdinamīti), vai oksidēties spējīgu materiālu (jauktie dinamīti). Vislabākie un stabilākie ir tā saucamie želatinētie dinamīti, kas bez nitroglicerīna un neorganiskiem nitrātiem satur koloksilīnu. Koloksilīna 7—10% šķīdumu nitroglicerīnā sauc par "sprāgstošo recekli" — tā ir elastīga, kaučukam līdzīga masa, kas ir visspēcīgākais no dinamītiem.[2] Dinamīts nav tik jutīgs pret triecieniem kā tīrs nitroglicerīns, kas savas nestabilitātes dēļ Eiropā tika aizliegts.

Dinamīts ir visai mazjutīgs pret triecieniem. Nelieli dinamīta daudzumi ugunī sadeg, bet nesprāgst. Dinamīta spridzināšanai ir vajadzīgs detonators.

AtsaucesLabot

  1. Agneta Wallin Levinovitz. Nils Ringertz (redaktors) . The Nobel Prize: The First 100 Years. Imperial College Press and World Scientific Publishing, 2001. ISBN 978-981-02-4664-8.
  2. Краткая химическая энциклопедия. Том I. Москва : Советская энциклопедия, 1961, 1126. lpp. (krieviski)