Fricis Hābers

Fricis Hābers (vācu: Fritz Haber; dzimis 1868. gada 9. decembrī, miris 1934. gada 29. janvārī) bija ebreju izcelsmes vācu ķīmiķis. 1918. gada Nobela prēmijas ķīmijā laureāts par amonjaka sintēzi no tā elementiem (Hābera procesa izstrādi). Hābers tiek uzskatīts par ķīmiskā kara "tēvu". Tomēr vienlaikus arī tiek vērtēts kā pasaules izcilākais ķīmiķis, kas devis ievērojamu ieguldījumu rūpnieciskās ķīmijas jomā.[1]

Fricis Hābers
Fritz Haber
Fricis Hābers
Personīgā informācija
Dzimis 1868. gada 9. decembrī
Breslava, Prūsijas karaliste
(mūsdienās Vroclava, Karogs: Polija Polija)
Miris 1934. gada 29. janvārī (65 gadi)
Bāzele, Karogs: Šveice Šveice
Tautība ebrejs
Zinātniskā darbība
Zinātne fizikālā ķīmija
Darba vietas ETH Cīrihe, Karlsrūes universitāte, Ķeizara Vilhelma institūts
Alma mater Heidelbergas universitāte, Berlīnes Humboltu universitāte, Berlīnes Tehniskā universitāte
Pasniedzēji Roberts Bunzens, Augusts Vilhelms fon Hofmanis
Sasniegumi, atklājumi minerālmēsli, sprāgstvielas, Hābera process, Borna-Hābera cikls, ķīmiskais karš
Apbalvojumi 1918. gada Nobela prēmija ķīmijā

BiogrāfijaLabot

Dzimis Breslavā, tirgotāja ģimenē. Studēja Heidelbergas universitātē, Berlīnes Humboltu universitātē un Berlīnes Tehniskajā universitātē. 1901. gadā apprecējās ar Klāru Immervāru, kura arī bija ķīmiķe. 1915. gadā Immervāra izdarīja pašnāvību. Pastāv uzskats, ka iemesls varētu būt nesaskaņas ar Frici Hāberu par ķīmisko ieroču izmantošanas ētiskumu, tomēr šai teorijai pierādījumi nav atrasti.[2]

No 1894. līdz 1911. gadam, strādājot Karlsrūes universitātē, Fricis Hābers kopā ar Kārli Bošu izstrādāja Hābera procesu, kura rezultātā no gaisa slāpekļa tika sintezēts amonjaks, kas pavēra iespēju minerālmēslu un sprāgstvielu rūpniecības attīstībai.

Pirmā pasaules kara laikā vadīja Vācijas ķīmisko ieroču izstrādi, pats apmeklējot fronti. Cita starpā izgudroja pesticīdu Zyklon A. Šis viņa izgudrojums vēlāk tika izmantots, lai radītu bēdīgi slaveno Zyklon B, ko izmantoja Aušvicas koncentrācijas nometnē.

No 1919. līdz 1923. gadam Hābers turpināja iesaistīties Vācijas slepenajā ķīmisko ieroču izstrādē, sadarbojoties ar Hugo Stolcenbergu un palīdzot gan Spānijai, gan Krievijai ķīmisko gāzu izstrādē.[3]:169 1920. gados Hābers pētīja zelta iegūšanu no jūras ūdens. Pēc vairākiem pētījumu gadiem viņš secināja, ka jūras ūdenī izšķīdinātā zelta koncentrācija ir daudz zemāka par iepriekšējos pētījumos minēto, un ka zelta ieguve no jūras ūdens būtu neekonomiska.[4]:91–98

Pēc nacistu nākšanas pie varas, 1933. gadā tika pieņemts Profesionālā civildienesta atjaunošanas likums, kas noteica ebreju atlaišanu no darba. Hāberam pavēlēja institūtā atlaist visu ebreju personālu. Lai gan Hābers bija pieņēmis kristīgo ticību un domāja, ka par nopelniem valsts labā Pirmā pasaules kara laikā viņam varētu būt tiesības palikt savā amatā, viņš vairs nevēlējās palikt Vācijā.[3]:280 1933. gadā viņš pameta Vāciju, uzturējās vairākās valstīs, līdz Haims Veicmans piedāvāja Hāberam darbu Palestīnā, kuru Hābers pieņēma, bet 1934. gada 29. janvārī mira no sirds mazspējas Bāzeles viesnīcā, ceļā uz jauno darbavietu.

AtsaucesLabot

  1. «Seven Billion Humans: The World Fritz Haber Made». theglobalist.com.
  2. Friedrich, Bretislav; Hoffmann, Dieter (March 2016). "Clara Haber, nee Immerwahr (1870–1915): Life, Work and Legacy". Zeitschrift für Anorganische und Allgemeine Chemie 642 (6): 437–448. doi:10.1002/zaac.201600035. PMC 4825402. PMID 27099403.
  3. 3,0 3,1 Dietrich Stoltzenberg. Fritz Haber : Chemist, Nobel laureate, German, Jew. Philadelphia : Chemical Heritage Foundation, 2004. ISBN 978-0-941901-24-6.
  4. Morris Goran. The Story of Fritz Haber. University of Oklahoma Press, 1967. ISBN 978-0-8061-0756-1. Skatīts: 2021. gada 30. aprīlis.

Ārējās saitesLabot


Priekštecis:
Rihards Vilšteters
Nobela prēmija ķīmijā
1918
Pēctecis:
Valters Nernsts