Harri Martinsons

Harri Martinsons; Harry Martinson
Harri Martinsons četrdesmito gadu sākumā
Personīgā informācija
Dzimis	1904. gada 6. maijā ; Jemshēga, Zviedrija
Miris	1978. gada 11. februārī (73 gadi); Stokholma, Zviedrija
Tautība	zviedrs
Dzīvesbiedre	Moa Martinsone
Literārā darbība
Nodarbošanās	dzejnieks, prozaiķis
Valoda	zviedru valoda
Literatūras virzieni	modernisms
Slavenākie darbi	poēma "Aniāra", romāns "Ziedošā nātre"
Apbalvojumi	1974. gada Nobela prēmija literatūrā ; kopā ar Eivindu Junsonu
	Mākslas portāls / Literatūras vikiprojekts

Harri Matinsons (zviedru: Harry Martinson; dzimis 1904. gada 6. maijā, miris 1978. gada 11. februārī) bija zviedru modernisma dzejnieks un prozaiķis, 1974. gada Nobela prēmijas literatūrā laureāts kopā ar Eivindu Junsonu.

Biogrāfija

Harri Martinsons dzimis 1904. gadā Jemshēgā. Pēc tēva nāves un mātes aizbraukšanas, pametot ģimeni, pavadījis bērnību dažādās ģimenēs laukos, kur viņā dzimusi mīlestība pret dabu. Vēlāk, divus gadus klaiņojis pa Zviedriju un Norvēģiju, kļuva par jūrnieku, sešos gados nomainīdams četrpadsmit dažādus kuģus. Atgriezies Zviedrijā tuberkulozes dēļ, 1929. gadā debitēja kā dzejnieks un salaulājās ar zviedru rakstnieci Mou Martinsoni. 20. gadsimta trīsdesmito gadu sākumā darbojies arī kā gleznotājs. Pēc dalības Padomju rakstnieku kongresā Maskavā 1934. gadā vīlās komunisma ideālos. Vēlāk šī iemesla dēļ pēc Padomju Savienības uzbrukuma Somijai kļuva par brīvprātīgo Somijas pusē. Par šo pieredzi arī sarakstījis grāmatu.^[1] 1979. gadā saņēmis Nobela prēmiju literatūrā "par darbiem, kas notver rasas lāsi un atspoguļo visumu."^[2] Tā kā Martinsons bija Zviedrijas akadēmijas loceklis, prēmijas piešķiršana izraisīja asas debates un kritiku. Tas lielā mērā arī noveda pie Martinsona pašnāvības 1978. gadā Stokholmā.^[3]

Daiļrade

Vairākās valodās tulkots Martinsona daļēji autobiogrāfiskais romāns "Ziedošā nātre" (Nässlorna blomma, 1935), kas vēsta par zēnu, kurš agri zaudējis tēvu, bet māte ģimeni pametusi un pārcēlusies uz Amerikas Savienotajām Valstīm, tāpat kā tas noticis ar pašu Martinsonu. Panākumus guvusi viņa zinātniski fantastiskā poēma "Aniāra" (Aniara: en revy om människan i tid och rum, 1956), pēc kuras motīviem sarakstīta un iestudēta opera. Martinsona dzejā dabas motīvi mijas ar civilizācijas kritiku.^[3]

Darbu tulkojumi latviešu valodā

Latviešu valodā izdots Martinsona romāns "Ceļš uz Zvanu draudzi" (Daugava, 1953), dzejoļus atdzejojis Andrejs Irbe, publicēti trimdas žurnālā "Jaunā gaita".