Hendriks Antons Lorencs (nīderlandiešu: Hendrik Antoon Lorentz, dzimis 1853. gada 18. jūlijā, miris 1928. gada 4. februārī) bija nīderlandiešu fiziķis, kas 1902. gadā kopā ar Pīteru Zēmani saņēma Nobela prēmiju fizikā. Nobela prēmiju viņš saņēma par pētījumiem, kā magnētiskais lauks ietekmē starojumu.[1] Viņš kopā ar Zēmani izskaidroja Zēmaņa efektu.

Hendriks Antons Lorencs
Hendrik Antoon Lorentz
Hendriks Lorencs 1916. gadā
Hendriks Lorencs 1916. gadā
Personīgā informācija
Dzimis 1853. gada 18. jūlijā
Valsts karogs: Nīderlande Arnema, Nīderlande
Miris 1928. gada 4. februārī (74 gadi)
Valsts karogs: Nīderlande Hārlema, Nīderlande
Tautība nīderlandietis
Zinātniskā darbība
Zinātne fizika
Alma mater Leidenes Universitāte
Sasniegumi, atklājumi magnētiskā lauka ietekme uz starojumu, Lorenca transformācija, Lorenca spēks, Lorenca kontrakcija
Apbalvojumi Nobela prēmija fizikā (1902)

Izsrādājis Lorenca transformāciju teoriju, ko vēlāk pielietoja Alberts Einšteins, lai aprakstītu laiktelpu.

Lorenca vārdā nosaukts spēks, ar kādu elektromagnētiskais lauks darbojas uz kustībā esošu punktveida lādiņu (Lorenca spēks).

Lorencs studēja Leidenes universitātē, kur arī strādāja par pasniedzēju no 1877. līdz 1910. gadam. No 1910. gada bija Teilersa muzeja Hārlemā kurators. Pēc Pirmā pasaules kara strādāja vairākās valsts iestādēs.

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Apbalvojumi
Priekštecis:
Vilhelms Rentgens
Nobela prēmija fizikā
kopā ar Pīteru Zēmani

1902
Pēctecis:
Anrī Bekerels,
Pjērs Kirī un
Marija Sklodovska-Kirī