Jāsirs Arafāts
Jāsirs Arafāts (ياسر عرفات, Yasser Arafat), īstajā vārdā Mohameds Abdelraūfs Arafāts el Kudva el Huseinī (محمد عبد الرؤوف القدوة الحسيني, Mohammed Abdel-Raouf Arafat al-Qudwa al-Husseini; dzimis 1929. gada 24. augustā Kairā, miris 2004. gada 11. novembrī Parīzē) bija Palestīnas Atbrīvošanas organizācijas dibinātājs un vadītājs, Palestīnas autonomijas prezidents un 1994. gada Nobela miera prēmijas laureāts.[3]
| Jāsirs Arafāts ياسر عرفات (Yāsir `Arafāt) | |
|---|---|
 | |
| 1. Palestīnas autonomijas prezidents | |
|
Amatā 1996. gada 20. janvāris — 2004. gada 11. novembris | |
| Premjerministrs |
Mahmuds Abāss Ahmeds Kurei |
| Pēctecis |
Rauhi Fatuhs Mahmuds Abāss |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1929. gada 24. augustā Kaira, Ēģipte[1] |
| Miršanas dati |
2004. gada 11. novembrī (75 gadu vecumā).svg){kind=small} Parīze, Francija |
| Tautība | palestīnietis |
| Politiskā partija | Fatah |
| Dzīvesbiedrs(-e) | Suha Arafata |
| Reliģija | islāms[2] |
| Paraksts |
 |
Arafāts tika pretrunīgi vērtēts visas savas politiskās karjeras garumā. Viņa atbalstītāji uzskata Arafātu par varonīgu brīvības cīnītāju, kas simbolizē palestīniešu nacionālos centienus. Arafāta oponenti apraksta viņu kā teroristu, kas atbalstījis vardarbību. Daļa palestīniešu apsūdzēja Arafātu politiskā korupcijā un kritizēja viņu kā vāju līderi, kas pārlieku piekāpies Izraēlai 1993. gadā parakstītajā Oslo līgumā, ar kuru palestīnieši atzina Izraēlas tiesības uz pastāvēšanu un tika izveidota autonoma Palestīnas pašpārvalde, par kuras prezidentu kļuva Arafāts.
Biogrāfija
labot šo sadaļuOficiāli dokumenti vēsta, ka Arafāts dzimis Kairā audumu tirgotāja ģimenē, tomēr pats viņš apgalvoja, ka dzimis Jeruzalemē. Arafāts studēja Kairas Universitātē, kur esot diskutējis ar ebrejiem un iepazinis Hercla darbus. Ap 1946. gadu kļuva par pārliecinātu palestīniešu nacionālistu. No 1952. līdz 1956. gadam vadīja paramilitāro Palestīniešu studentu savienību un darbojās organizācijā Musulmaņu brālība.
1959. gadā Jāsirs Arafāts kopā ar domubiedriem Kuveitā nodibināja organizāciju Fatah, kas kļuva par Palestīnas Atbrīvošanās organizācijas (PAO) galveno spēku. 1968. gadā Jāsira Arafāta un Fatah kaujinieku galvenā bāze bija Jordānijas pilsēta Karameha. Tajā pašā gadā Izraēlas karaspēks mēģināja pilsētu ieņemt, tomēr tam nācās atkāpties. Tas ārkārtīgi pacēla Arafāta autoritāti palestīniešu acīs, un 1969. gadā Jāsirs Arafāts nomainīja Ahmadu Šukeiri PAO vadītāja amatā.
Pēc Melnā septembra notikumiem Arafāts līdz ar palestīniešiem pārcēlās uz Libānu, kur aktīvi piedalījās Libānas pilsoņu kara notikumos. 1982. gadā Arafāts bija spiests pamest Libānu un līdz 1993. gadam uzturējās Tunisijā, no kurienes vadīja PAO darbību. 1988. gadā PAO deklarēja neatkarīgu Palestīnas valsti. Pēc Oslo līguma parakstīšanas 1993. gadā Arafāts atgriezās Palestīnā kā pašvaldības vadītājs, bet 1996. gadā vēlēšanās viņu ievēlēja par Palestīnas pašpārvaldes prezidentu.
Atsauces un piezīmes
labot šo sadaļu- ↑ Oficiālos dokumentos tiek minēta Kaira, bet par to tiek diskutēts. Vēl starp dzimšanas vietām tiek minēta Jeruzaleme un Gaza. Lai vairāk iegūtu informācijas, skatīt šeit un šeit (angļu valodā). Daži uzskata, ka KGB speciāli ir izplatījuši informāciju, ka Arafats dzimis Jeruzalemē. Par to vairāk skatīt šeit (angļu valodā)
- ↑ (angliski) Yasser Arafat - NNDB
- ↑ «The Nobel Peace Prize 1994». Nobel Foundation.
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Jāsirs Arafāts.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
- Jāsira Arafāta biogrāfija Nobela prēmijas mājaslapā (angliski)
| Apbalvojumi | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Nelsons Mandela, Frederiks Vilems de Klerks |
Nobela miera prēmija 1994. gads kopā ar Ichaku Rabinu, Šimonu Peresu |
Pēctecis: Juzefs Rotblats, Paguošas konference |